Kāpēc latvieši lepojas, ka ir introverti

Vai tā ir laba doma? Atbildot citēšu Imanta Ziedoņa un Māras Zālītes kopīgās grāmatas nosaukumu: "To mēs nezinām."

Aptuveni pirms gada apciemoju draugu rezidencē Francijā. Manas viesošanās laikā viņam bija jāpiedalās savas grāmatas tulkojuma popularizēšanā – jāuzstājas franču grāmatnīcās un bibliotēkās. Redzēju, cik daudz spēka un saņemšanās viņam prasa katra šī reize. Un ka vajadzīga vēl vismaz diena, lai no tā normāli atjēgtos. Pēc tam mēs pārsvarā devāmies kopīgās vakariņās ar cilvēkiem no izdevniecības. Jutos atvieglota, ka esmu vienīgā, kas nerunā franciski. Tas nozīmēja, ka man ir legāls iemesls necensties uzturēt sarunu pie galda. Varēju vienkārši atslābt un vērot apkārt notiekošo. Izņēmums bija brīži, kad mans draugs devās, piemēram, uz tualeti. Tad man tuvāk sēdošie saspringa un uzskatīja, ka esmu nogarlaikojusies, tāpēc viņu pienākums ir sākt mani angliski iztaujāt. "Kura reliģija Latvijā ir visvairāk izplatīta?" pārliecies pāri galdam, man vaicāja pretī sēdošais kungs. Novērtējot viņa rūpes par mani, centos koncentrēties sarunai un nosaucu lielākās reliģiskās kopienas Latvijā. Nezināju, ko lai pajautā pretī. Prasīt to pašu par Franciju būtu muļķīgi, tad es izklausītos vienkārši stulba. Sāku justies neērti. Man nebija ko jautāt. Kad draugs pēc mirkļa atgriezās, viņš, pamanījis notiekošo, to komentēja ar frāzi: "Viņi taču nezina, ka patiesībā latvietim nav lielākas laimes par to, ka viņu vienkārši liek mierā."

Es zinu, kā tas ir. Nesēsties teātrī pirmajās rindās, kad biļetēs nav norādīti vietu numuri. Ja nu šajā izrādē tiek iesaistīti skatītāji? Nodurt galvu, kad tiek vaicāts, vai kādam ir jautājumi. Gandrīz nemanāmi uzsmaidīt paziņai, ar kuru vēl vakar esi karsti diskutējis internetā. Ar nemainīgu sejas izteiksmi atbildēt "forši", kad draudzene paziņo, ka ir saņēmusi bildinājumu. Ne jau tāpēc, ka nepriecājies. Bet tāpēc, ka neproti izrādīt prieku. Skatīties otrā virzienā, kad sabiedriskajā transportā pamani klasesbiedru. Izjust nelabumu un nāves bailes pirms publiskas uzstāšanās. Saņemt jautājumu: "Kāpēc tu neko nerunā?" Nosarkt, kad ārzemēs sveši cilvēki grib skūpstīt uz vaiga. Vai pat uz abiem. Negribēt kādam zvanīt un pacelt, kad zvana. Ātri nogurt no svešiem cilvēkiem. Justies par to visu slikti. Domāt, ka tad, ja nebūtu izgudrots internets un alkohols, tu droši vien pazītu tikai kādus desmit cilvēkus.

Tāpēc labi saprotu rakstniekus, kuri smagi nopūšas, kad viņus aicina publiski uzstāties un veidot jaunas iepazīšanās, kontaktus. Tādu nav maz. Tomēr mūsdienu pasaule vairāk nekā jebkad pieprasa būt ekstravertam un mācēt sevi pārdot. Arī no Londonas grāmatu tirgus pārstāvjiem tika saņemtas netiešas norādes aicināt uzstāties tos, kas prot runāt, nevis tos, kam ir labākās grāmatas. Mēs nolēmām uz šo spiedienu reaģēt, ironiski atbildot viņiem: "Bet mēs tā nemākam, mēs esam introverti!"

Pašironija ir gan atbruņojoša, gan liecina par cilvēka un šajā gadījumā nācijas briedumu. Bērni neprot smieties par sevi.

Un ir arī pieaugušie, kas to neprot – visu dzīvi sevi uztver ārkārtīgi nopietni un tāpēc izskatās smieklīgi. Mēs negribējām būt tādi. Mēs gribējām rādīt sevi kā gudru un drosmīgu tautu, kas neizliekas par to, kas tā nav. 

Ko mums dod šī atzīšanās? Autoriem tā ir iespēja izjust pret sevi mazāku spiedienu, jo kāds jau viņu vietā ir pateicis: mēs neesam ne iedomīgi, ne garlaicīgi, bet vienkārši introverti. Latvijai tā ir iespēja piesaistīt uzmanību, lepojoties ar ko tādu, kas sabiedrībā joprojām tiek uzskatīts par trūkumu. Jo mēs to neuzskatām par trūkumu, tieši otrādi.

Pasaule nepieder ekstravertiem cilvēkiem, kā viņi to varbūt ir iedomājušies. Būšana introvertam sniedz daudz priekšrocību. Introvertiem cilvēkiem parasti ir bagāta iztēle. Viņi prot iedziļināties sevī un citos. Ieguldīt lielāku laiku, lai analizētu notikumus un līdz ar to nonāktu pie oriģinālām idejām. Introvertiem labāk padodas savas domas noformulēt rakstveidā, nevis mutvārdos. Viņi runā tikai tad, kad tiešām ir sapratuši, ko vēlas pateikt. Vai tad tieši tās nav kvalitātes, kas ir nepieciešamas labam rakstniekam?

Arī stereotipu par latviešiem kā introvertu tautu neizdomājām mēs. Tas sakņojas jau mūsu izslavētajā viensētu vēsturē un tautas parunās "tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie" vai "runāšana sudrabs, klusēšana zelts". Var jau būt, ka pasaulē ir introvertākas tautas. Jau kāds igaunis, ieraudzījis mūsu kampaņas saukli, to komentēja ar vārdiem: "Ja jau jūs esat introverti, tad mēs esam miruši." Var jau būt, ka esam ne tik daudz introverti kā kautrīgi, vēsi un atturīgi. Var jau būt, ka Latvijā ir arī daudz ekstravertu rakstnieku. Tomēr vismaz būsim parādījuši, ka spējam būt pašironiski un zināmā mērā drosmīgi. Un es noteikti gribētu lasīt tādas nācijas literatūru.