Ir skaidrs, ka zeme pie jūras ir katra latvieša sapnis, un uz jautājumu, ko tur darīt, atbild Pasažieru vilciena vasarā Jūrmalas un Saulkrastu virzienā norīkotie papildvilcieni, savukārt Latvijas kalnu pievilcība ir mazāk skaidrs fenomens. Tos nereti saucam par tādiem pauguriņiem, un jāsecina, ka labākos skatus, kas no kalniem paveras, esam jau zaudējuši. Taču – vai plika ainava ir vērtība? Un vai būtu jāiznīcina esošā ainava, lai no kalnu virsotnēm atkal, kā tas bija pirmskara Latvijas laikā, varētu redzēt dainās cildinātos kalnus un lejas, kur augšā rudzi un lejā mieži? Tādu ainavu vairs tiešām nav. Liela daļa Latvijas kalnu tagad ir klāta ar mežiem, kas, no vienas puses, taču ir Latvijas zaļais zelts, no otras – tie aizsedz agrākos skaistos skatus.
Lielākoties Latvijas kalni pieder privātīpašniekiem, taču parasti tie ir pieejami apskatei. Vienīgais pašvaldības īpašumā esošais un lielo kalnu sarakstā iekļuvušais ir Lielais Liepu kalns Rēzeknes novadā, savukārt Alūksnes novads tuvākajā laikā plāno slēgt līgumu ar Dēliņkalna virsotnes īpašnieku par teritorijas nomu, lai attīstītu to kā tūrisma objektu. Visi Vidzemes augstienes lielākie kalni ir privātīpašumā – tie pieder vai nu fiziskām, vai juridiskām personām. Tomēr nu šajā situācijā gaidāms pavērsiens, jo patlaban noris darbs pie tā, lai Gaiziņkalna virsotnes īpašniece Inese Apele varētu to atdāvināt valstij.
Tīri teorētiski noteiktos apstākļos valsts vai pašvaldība skaistākos kalnus par zināmu atlīdzību varētu arī atsavināt no privātīpašnieka, taču tādu diskusiju, kā SestDienai zina stāstīt bijusī politiķe un vides tiesību speciāliste Ilma Čepāne, līdz šim īsti nav bijis. Valsts neesot tas labākais saimnieks.
Visu stāstu par Latvijas kalniem un to situāciju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!