Kāds bija fonda Uzņēmēji mieram sākums?
Ieva Drīksna. Pagājušā gada 24. februārī kļuva skaidrs, ka kaut kas ir jādara, tāpēc sāku zvanīt pazīstamiem uzņēmējiem, jo sapratu – kopā mēs varam vairāk! Tad man savukārt zvanīja Kristofs Blaus (uzņēmējs un viens no fonda Uzņēmēji mieram dibinātājiem – red.), kurš teica: protams, darām, un viss būs! Tā mēs, patiešām nejaušības vadīti, vairāki cilvēki – fonda dibinātāji – sagājām kopā. Reiz pat spriedām: iespējams, Dieva vadīti, esam sanākuši kopā, mums ir uzticēta misija, kas ir jārealizē. Visi šajā misijā iesaistītie cilvēki patiešām ir kaut kas unikāls, un tagad esam kļuvuši par vienu no Latvijas vadošajiem fondiem. Kad pieteicās jauni dalībnieki, allaž teicu: kāds jūs mums ir atsūtījis, lai mēs visi kopā varētu kaut ko izdarīt.
Kas jums palīdzēja nogādāt kravas uz Ukrainu?
Neviens mūsu šoferis nebija ar mieru braukt – visi baidījās, jo nesaprata, kas notiks. Taču uzradās ukraiņi, kuri, karam sākoties, bija palikuši Eiropā. Daļai uzņēmēju bija palikusi tikai mašīna un šoferis, jo viņu firmas un bizness Ukrainā tika iznīcināts… Tad mēs viņu mašīnās pildījām degvielu un, sadarbojoties ar Ziedot.lv, Aizsardzības ministriju un Nacionālo gvardi, sūtījām pirmās humānās kravas. Mēs bijām pirmie, kas brauca uz Kijivu, jo citi savas kravas veda uz loģistikas centriem. Mēs sapratām, ka tas ir neefektīvi, un mums bija ukraiņu šoferi, kas pazīst savu zemi, zina, kur izbraukt, viņi nebaidās, pārzina robežas un procedūras. Man liekas, ka zināmā mērā tas ir stāsts par vienu lielu brīnumu: ka visi punkti saslēdzas un mēs tiekam savesti kopā, lai paveiktu fantastiskas lietas.
Kaut ko līdzīgu teicis arī Tviterkonvoja dibinātājs Reinis Pozņaks.
Man ir stāsts par vienu ļoti aizrautīgu latviešu puisi, uzņēmēju, kurš rīkoja dažādus pasākumus. Viņš man reiz zvana un saka: Ieva, man viss ir apnicis, dzīvei vairs nav tās garšas, man liekas, kaut kas ir jādara! Tāpēc nevis pirkšu korporatīvās dāvanas, bet ziedošu savu busiņu, tikai – kam viņu vajadzēs? Teicu, lai busiņu sūta mums, ka atradīsim tam saņēmēju – kara hospitāli, kam ļoti nepieciešams transports. Ielikām busu Tviterkonvojā, piekrāvām pilnu ar mantām – ģeneratoru un pārtiku –, un puisis teica, ka pats to busu stūrēs. Pēc tam viņš man atzinās: "Ieva, tu saproti – es esmu dzīvs, man atkal viss atveras vaļā, es atkal varu organizēt pasākumus! To, ko man iedeva šis brauciens, man nekas cits nevar iedot!" Viņam ir svarīgs tas došanas fakts.
Man liekas, ka visi tie uzņēmēji, kas esam apvienojušies fondā, piedzīvo to došanas brīnumu un neviens neko negaida. Lielajiem uzņēmējiem, kas ziedo pusmiljonu vai miljonu, esmu jautājusi: ko tu gribi? Publicitāti? "Nē, es negribu, lai tu par mani runā! Es dodu tādēļ, lai nevis pēc tam kaut ko saņemtu atpakaļ, bet tāpēc, ka man ir jāpalīdz; es nevaru palikt vienaldzīgs pret to, kas tur notiek."
Cik svarīga fondam ir sadarbība ar valsts iestādēm?
Tā ir ļoti svarīga, jo mēs visi kopā esam valsts! Tāpēc ļoti cienām kopējo valstisko stratēģiju, strādājam ciešā sadarbībā ar Aizsardzības un Ārlietu ministriju, ar kuru kopā īstenojām vienu fantastisku projektu – pateicoties piešķirtajiem līdzekļiem, mums bija iespēja Černihivā ielikt logus mājā, kurā dzīvo kurlmēmie, lai šiem cilvēkiem ziemas laikā būtu iespēja dzīvot mājā, kas ir piemērota laikapstākļiem. Turklāt, neraugoties uz savu invaliditāti, viņi ļoti aktīvi iesaistās darbos, šujot formastērpus armijai. Tā ir vieta, ne tikai kur dzīvot, bet arī kur viņi var strādāt. Tātad tas bija arī sociāli atbildīgs projekts.
Laura Skrodele. Ir svarīgi piebilst, ka šī sadarbība starp uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām ir vērsta abos virzienos: tā ir gan valstiski stiprinoša, gan tas, ka varam palīdzēt apgūt projektus un pro-grammas, kuras virza ministrijas. Tā ir integritāte, kas noder visiem.
I. D. Protams, mēs nezinām, vai paši ministri ir ziedojuši līdzekļus Ukrainai, jo to nekad nejautājam. Taču ļoti liela palīdzība no ministru puses ir bijusi gan tā, ka viņi mums ir uzticējušies, gan tas, ka šo uzticības garantu pauduši publiski, kas ir palīdzējis fondam augt un stabilizēties. Tāpēc arī – visu cieņu Rūtai Dimantai un viņas vadītajam Ziedot.lv, kas ir celmlauži nevalstisko organizāciju sektorā. Mēs ienācām līdz ar kara sākumu, un mums varēja pateikt – ko tad jūs. Bet ministrijas bija tās, kas uzticējās mūsu azartam un citam skatpunktam, kas gūts, strādājot ar lielajiem uzņēmumiem.
Vai visas labdarības organizācijas, kas palīdz Ukrainai, savstarpēji koordinē savu darbību?
Protams, visi esam kontaktā – gan ar Ulvi no Taviem draugiem, gan Reini Pozņaku, gan Rūtu. Kad man zvanīja no Taviem draugiem un teica: Ieva, mums ir problēma – nevaram dabūt parafīnu ierakumu svecēm, jo mums nav naudas, atbildēju: palīdzēsim, jo zinām, ka mūsu galvenā darbība ir aizsardzība, ka šīs sveces tiek sūtītas uz ierakumiem. Projektu veidojam kopā un ejam tandēmā – gan palīdzot Taviem draugiem, gan Reinim uzticot mūsu mašīnas. Protams, mēs varam iestāties pozā, taču tas būtu muļķīgi. Nevar raustīt ziedotāju no visām pusēm – nāc pie manis, nē, pie manis! Tā nedrīkst būt. Mums katram ir sava joma, taču brīžiem mēs viens otru skaisti papildinām, nekonkurējot savā starpā.
Šķiet, latvieši palīdzības sniegšanas ziņā ir pirmajā vietā Eiropā, un tas noteikti maina priekšstatu, ka esam neatsaucīgi…
Vasarā, apceļojot Eiropu, redzēju: eiropieši Ukrainas problēmas nesaprot. Viņiem tas ir "kaut kur", lai gan Ukraina ir tik milzīga un pašā Eiropas centrā! Viņi mierīgi turpina dzert savu sangriju un lidot savā burbulī – par spīti visiem izaicinājumiem… Savukārt mēs ļoti labi saprotam, kas Ukrainā notiek, jo šie "atbrīvotāji" ir bijuši arī pie mums, viņi sadzina cilvēkus lopu vagonos un izsūtīja… Tāpēc mēs tik labi saprotam un redzam risku, ka potenciāli mēs tajā rindā esam nākamie.
Kad man kāds saka: kāpēc tu to dari, mums taču pašiem ir problēmas, slikti ceļi un lieli komunālie rēķini, tad atbildu: ja mūsos vairs nav palikusi cilvēcība, mēs kā nācija esam gājusi bojā! Tāpēc man tomēr liekas, ka mēs esam maza, bet vienota nācija un ka tāpēc esam pirmie pēc palīdzības sniegšanas apjoma, jo saprotam, ko tas nozīmē.
Šķiet, liels un skaists projekts būs 24. februāra labdarības koncerts.
Par šo ideju pirmais man zvanīja Kristofs Blaus un teica: mums vajag koncertu, kurā mūziķi piedalītos pro bono. Tā nu 24. februārī, apvienojoties labākajiem Latvijas māksliniekiem, atjaunotajā Rīgas cirkā notiks šis skaistais koncerts, kas nevienam nav peļņas projekts, bet top ar lielu sirds mīlestību, Laurai un Kristofam to visu stūrējot un Signei Lonertei pieskatot organizatorisko pusi. Strādājam arī ar Ukrainas aģentūrām, lai piesaistītu ukraiņu māksliniekus, kuri vēlētos būt šeit. Vēlamies piedāvāt skaistu kopā būšanu, turklāt, mūsuprāt, ļoti piemērotā vietā, jo cirka arēna ir par spēku, par uzdrīkstēšanos un to, ko citur nevar, tur var. Tas nav stāsts tikai par padomju laiku klaunu, kas staigā un pīkstina savu sarkano degunu. Šī vieta ar augstajiem griestiem un kopējo atmosfēru tiešām ir piemērota, lai mēs būtu kopā un godinātu šos varoņus, kuri gadu ir spējuši cīnīties pret krievu okupantiem, kam bija plāns pāris dienās ieņemt Ukrainu. Koncerta mērķis ir pateicība – Slava Ukraini, gerojam slava! – par to, ka viņi ir tie, kas mūs sargā.
- Fonds Uzņēmēji mieram tika izveidots 2022. gada 24. februārī.
- Tajā apvienojušies aptuveni 200 Latvijas uzņēmumi Ukrainas atbalstam cīņā par mieru un brīvību.
- Palīdzēt fondam un Ukrainai var ar ziedojumiem – naudu un precēm –, kā arī ar brīvprātīgo darbu.
- Fonda mājaslapa: www.uznemejimieram.lv