Acīmredzami neizbēgamais

Tukšums un klusums. Tie ir biežākie vārdi, kādus dzirdu, no Usmas, Sermītes un Vecpils iedzīvotājiem, jautājot, kā dzīve mainījusies pēc skolas slēgšanas. Aina visās vietās ir līdzīga – kolhozu ziedulaikos, kad darbvietu bija daudz, ciemos mudžēja no cilvēkiem un bērniem, tika celti bērnudārzi un skolas uzplauka. Deviņdesmitajos darbvietas un dzimstība samazinājās, un skola palika kā pēdējais bastions, kam agri vai vēlu bija jākrīt. Cita lieta – vai tieši tad un tādā veidā.

Pagājuši jau gandrīz desmit gadi, emocijas nav norimušas. Tomēr, lai gan nākotnes aina nezīmējas diez ko spoža, pateicoties aktīviem cilvēkiem, vieta neizmirs.

"Šobrīd ir tik labi, cik var būt. Ir mazliet citādi, bet dzīve iet uz priekšu," saka usmeniece jau piektajā paaudzē, bibliotēkas vadītāja Ilze Spriņķe. Viņa piedzīvojusi divu Usmas skolu slēgšanu – 1970. gadā un 2009. gadā. "Tā ir trauma, ko izjūtu vēl šobrīd," sieviete piebilst. Viņas dēls vēl paguvis pabeigt devīto klasi vietējā skolā.

Usmas pamatskola astoņdesmito gadu beigās piedzīvoja atdzimšanu, pateicoties slavenajam cūkkopības kompleksam. 1987. gadā Usmā uzcēla skolu ar četrām klasēm un divām bērnudārza grupām, taču mācību iestāde izauga līdz devītajai klasei. Bērnudārzu slēdza jau juku laikos līdz ar kolhoza likvidāciju, pārmaiņām Latvijā un bērnu skaita samazināšanos. "Ja cilvēkiem nav darba, viņi meklē vietu, kur ir darbs. Šeit kādreiz bija desmitiem bērnu un visur bija cilvēki, bet tagad, katru reizi atbraucot mājās [no ārzemēm], es redzu, ka ir arvien klusāk un klusāk. Reizēm redzu trīs bērnus sētā, reizēm – četrus," stāsta bijusī skolotāja Vita Spēka. Bērnu skaita samazināšanās ir vispārēja tendence Latvijas laukos, viņa piebilst un atzīst, ka skolas slēgšana bija kolhoza likvidācijas sekas.

Skolas aizvēršanu joprojām ļoti smagi pārdzīvo tās pirmā direktore un skolotāja Elita Treimane. "Es ar saviem diviem suņiem pastaigās uz skolas pusi principā negāju, jo mani ļoti biedēja tie tukšie logi, kas likās kā aklas acis," atminas Elita. Viņa uzskata, ka skolas slēgšana bija politisks lēmums, jo vienlaikus pastāvēja vēl citas mācību iestādes ar mazāku audzēkņu skaitu nekā Usmā. Šeit arī nebija peļami mācību rezultāti, bijusi pat vieta skolu reitingā. Bērnu skaits gan pamazām sarucis, un daļa vecāku izvēlējušies bērnus vest mācīties citur, uzskatot, ka Usmā skola jau vairs ilgi nebūšot.

Pirmais raksts, iezīmējot Latvijas kopainu 2009. gadā, lasāms jau 2. novembra SestDienā. Laikrakstā publicēsim stāstus par katru pagastu un novadu, analizējot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām, iedzīvotāju vidējo vecumu, nodarbinātību un algu līmeni.

Tam, ka nākotnes skolai Usmā nebija, piekrīt visas bijušās pedagoģes, bet viņas uzsver – vēl dažus gadus tā varēja strādāt. Izskan arī pārmetums pašvaldībai, kas nav cīnījusies par iestādes saglabāšanu. Trešajai atdzimšanai gan neviena no viņām netic. "Kā lai rastos skola, ja šeit jauniem cilvēkiem nav ko darīt?" retoriski vaicā Elita.