Krista izskatās nedaudz jancīgi. Pieauguša cilvēka augums uzstutēts uz bērnu krēsliņa, kājas teju vai jāsaloka trijos līkumos, lai varētu ceļus pabāzt zem galda. Viņa atrodas Baldones bērnudārza ēdnīcā un, neviena netraucēta, ietur maltīti kopā ar dažiem mazuļiem, kas vēl aizkavējušies pie pusdienu galda. Ne bērni, ne garāmejošie darbinieki nepievērš uzmanību jaunajai sievietei, kura piecreiz pārsniegusi bērnudārznieka vecumu. Tas nekas, ka Krista ir nelūgta viešņa. Tas nekas, ka viņa bērnudārzā ēd svešas pusdienas.
Līdz ēdnīcai Krista nonāca pēc tam, kad bija izstaigājusi citas mājīgā bērnudārza telpas. Pie nedaudz atdzisušajām bērnudārza pusdienām viņa ķērās nevis aiz izsalkuma, bet tādēļ, lai pārbaudītu, kas vēl ir jāizdara, lai kāds pamanītu, ka bērnudārzā uzturas nepiederoša persona. Neviens viņu neievēroja.
Pēc pāris nedēļām Krista bērnudārzā atgriezās vēlreiz, lai pārbaudītu, vai netraucētā ciemošanās iepriekšējā reizē nebija tikai izņēmuma gadījums. Arī šoreiz vienā mierā aizgāja līdz ēdamzālei, un pusdienas jau viņu gaidīja.
Latvijas Universitātes žurnālistikas studenti paviesojās arī citos bērnudārzos dažādās Latvijas pašvaldībās. Faktiski visos varēja brīvi iekļūt, atšķīrās tikai tas, kad kāds no bērnudārza darbiniekiem "svešķermeņus" pamanīja. Pa dažiem bērnudārziem varēja izmest kādu loku, līdz kāds beidzot apvaicājās: "Ko jūs šeit darāt?" Bet daļā bērnudārzu, šķiet, vajadzētu uzdejot tango, lai kāds vispār pievērstu uzmanību.
Nedaudz citāda situācija izvērtās ar skolām, kurās studenti veica līdzīgu eksperimentu. Lielu daļu skolu studenti izstaigāja ne sliktāk kā bērnudārzus, bet dažās tomēr sastapās ar neatlaidīgām dežurantēm, kas iespēju tikt tālāk nogrieza jau saknē.
Ļoti skaudrā veidā bērnu drošība bērnudārzos par prioritāti kļuva 1999.gadā, kad Gulbenē kāds vīrietis diendusas laikā nogalināja trīs meitenītes un viņu audzinātāju. Traģēdija uzjundīja sabiedrībā diskusiju par to, cik aizsargāti ir bērni arī citās izglītības iestādēs, jo Gulbenes bērnudārzā nebija ne ar ko sliktāka drošības situācija kā daudzviet.
Tagad aptaujātie bērnudārzu un skolu pārstāvji visi kā viens norāda — pie viņiem nepiederošas personas nevar iekļūt. Uzskaitīto drošības pasākumu klāsts ir plašs: dežuranti (gan darbinieki, gan vecāko klašu skolēni), apsargi, kodu atslēgas, domofoni. Kad sarunas gaitā atzīstamies, ka jaunajiem žurnālistiem viņu vadītās izglītības iestādes tomēr izdevies izložņāt, daļai laipnās balsis nomaina ērcīgs tonis un lielākoties viņi steigšus pārtrauc sarunu. Baldones bērnudārza vadītāja Rudīte Liepa gan no sarunas neizvairās un arī neslēpj: «Teikšu godīgi, iekļūt var, ja grib. Daudz par to vēl ir jādomā, varbūt jānodrošina durvis ar kodiem, bet tas vienmēr atduras pret naudas jautājumu. Paldies Dievam, ka nekas līdz šim nav noticis, un ceram, ka nenotiks.»
Studentu izpētītais apliecina — dežuranti un kodu atslēgas skolām tiešām ir, bet tas ne vienmēr nozīmē nepārvaramu barjeru svešiniekiem. Nevajag pat lielu izdomu, lai šajās izglītības iestādēs iekļūtu.
Daļa dežurantu un apsargu nav pārāk modri — viņiem var paiet garām bez kādām grūtībām, viņi labākajā gadījumā tikai slinki pagriezīs galvu nācēja virzienā. Turklāt ne vienmēr apsargi vai dežuranti savā postenī vispār atrodas. Savukārt, lai parādītu garu degunu jebkuram durvju kodam, pietiek vien sagaidīt kādu, kurš dodas iekšā bērnudārzā, un viņam sekot. Vai arī sagaidīt, ka ielaidīs kāds no audzēkņiem.
Pašvaldībām nav vienotu standartu, kā panākt, ka bērni mācās drošā vidē. Atšķiras to rocība un līdz ar to arī resursi, ko tās var atvēlēt bērnu drošībai. Kas jādara, lai samazinātu drošības riskus skolās un bērnudārzos? Pašvaldību pārstāvjiem ir dažādas atbildes. Jāatjauno vai jāuzstāda žogi ap izglītības iestādēm, jāuzstāda trauksmes pogas klasēs, jāuzstāda novērošanas kameras tur, kur to vēl nav, kameru ieraksti "jāsaslēdz ar policijas centrāli", jāievieš papildu dežurantu vietas.
Dažās Rīgas skolās esot attaisnojusies turniketu ieviešana, kas ļauj skolā ienākt skolēniem, pie ieejas reģistrējot savu e–karti. Šī sistēma ļaujot arī vecākiem sekot līdzi, cikos viņu atvase ieradusies skolā un izgājusi no tās. "Bērni, protams, ir ļoti nikni," teic Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs). Pagaidām gan turniketi nav plaša mēroga risinājums — tie ir tikai dažās skolās, un Ušakovs lielākās cerības uz bērnu pasargāšanu saista ar novērošanas kamerām.
Pirms vairāk nekā trim gadiem medijos plaši atspoguļoja Āgenskalna sākumskolas ieceri ieviest biometrijas drošības sistēmu, lai bērni skolā varētu iekļūt, reģistrējoties ar pirkstu nospiedumiem. Tolaik skola izšķīrās par drošības pastiprināšanu, jo iepriekš bija piedzīvotas zādzības, tajā iekļuvušas arī nepiederošas personas. Tagad ieeja ar pirkstu nospiedumiem veiksmīgi darbojas, nekādas aizķeršanās nav bijis, stāsta skolas direktore Ināra Kaķīte.
Studentu eksperiments liecina — lai gan skolas un bērnudārzi formāli ir ieviesuši dažādas drošības sistēmas, ja darbinieku uzmanība ir iemidzināta, rodas drošības "caurumi". "Varbūt tiešām sākam zaudēt modrību," sarunā ar Sestdienu domīga kļūst izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (Vienotība). Viņai gan neesot informācijas, ka skolas būtu nedrošas, taču labāk esot šim jautājumiem pievērsties laikus, nevis gaidīt, kad kāds skarbs gadījums sapurinās.
Visu rakstu par bērnu drošību skolās un bērnudārzos lasiet žurnāla Sestdiena 23.maija numurā!
*Informācijas vākšanā piedalījās LU Komunikācijas zinātnes 2.kursa studenti: Krista Alksne, Diāna Eisaka, Sarmīte Kolāte, Annija Petrova, Baiba Zālīte, Elīne Štāle, Alise Apsīte, Vita Daukste, Kristīne Vaļka, Kristīne Liepiņa, Katrīna Antonova, Maija Kuzņecova, Nauris Lukševics, Kārlis Komarovskis, Laima Baumane, Ieva Zeikate, Nika Ķīnasta, Jānis Cauņa, Laura Mangule, Dace Marķitāne, Sintija Birule, Krista Kurpa, Anete Jaunzeme, Līga Anaņina, Aivis Vilciņš, Kristers Šapals