Latvijas Dizaina gada balvu šogad ieguva Latvijas literatūru popularizējošā kampaņa Es esmu introverts. Tas esot pārsteidzis gan autorus, gan garāmgājējus. Reklāmas kampaņa un dizains? Jocīgi, jo vēl nesen taču likās, ka dizains ir gandrīz tikai par krēsliem. Taču, lai kā arī būtu ar balvu un to, kas kuram saistās ar dizainu, kampaņa no tiesas bija interesanta, jo lika palūkoties uz pašiem no malas un pasmieties par latviešu izdarībām, kas iepriekš vairāk tika uztvertas kā trūkums un varbūt pat slēptas.
Lai par to parunātu vēl mazliet plašāk, SestDiena tikās ar režisori un kampaņas radošo direktori Unu Rozenbaumu.
Uzreiz gribu tev pateikties par šo introvertu kampaņu, jo tas arī mani kaut kā dziedināja. Jo es sapratu, ka tagad ir atļauts būt introvertam. Man pat likās, ka līdz ar kampaņu bāros pazudis tas muļķīgais jautājums: "Ko tik skumīga?" Gan jau ir grūti izmērīt šādu kampaņas efektu, bet tur noteikti ir arī kas cilvēkus dziedinošs.
Tu domā – tā ir terapeitiska?
Jā.
Jā, varbūt.
Nu, lūk. Tu tikko esi dabūjusi arī gada balvu dizainā par šo kampaņu. Tagad par dizainu runā plašākā mērogā un skata dažādos kontekstos, bet dizaina balva par literatūras kampaņu – tev pašai tas ir pārsteigums?
Bija tik liels pārsteigums, ka es pat atļāvos televīzijas tiešraidē paziņot, ka es esmu uz pakaļas, pārjautājot, vai es drīkstu izmantot vārdu "pakaļa". Tāpēc es to vārdu pateicu divreiz. Bet es tiešām biju ļoti pārsteigta, ka mēs to balvu dabūjām. Iepriekš es domāju, ka būtu forši to iegūt, jo balvas ir forši dabūt. Bet man nelikās, ka tas tā būs. Īpaši pēc tā finālistu prezentācijām, ko redzēju. Man likās, ka ir daudzi spēcīgi pretendenti.
Agrāk dizains bija krēsls, bet tagad…
Es domāju, ka dizaina jēdziens jau vienmēr ir bijis plašs. Funkcionālais dizains, piemēram, skaitās labs, ja tu to nepamani.
Kā nerimstoša upe…
Jā, kaut kas, kas tev ieguļas rokā, nevis liek domāt par to, cik tas ir skaistas formas, tomēr neērts. Tas [dizains] jau ir visapkārt, lai kā tu to sauktu. Tieši tāpēc es dzīvoju klusajā centrā, jo man nesāp acis, ejot un skatoties apkārt, – te nav nesmuku lietu. Precīzāk – to ir maz, un tāpēc tās var izslēgt.
Atgriežoties pie kampaņas. Tātad latviešu rakstnieki ir introverti. Kādi ir latvieši kopumā?
Mēs kaut kad ar Maiku Koljeru smējāmies, ka latvieši risina visus jautājumus, par tiem sūdzoties un apvainojoties, bet neatrisinot. Tā ir viena no īpašībām. Ka mēs neesam vērsti uz rezultātu, jo mums tas nav baigi svarīgi. Mēs drīzāk esam gatavi ņemties ap kaut kādām lietām, bet nenonākt pie rezultāta. Koncertzāle tam ir labs piemērs. Ir tāda "ņemtne", bet nav rezultāta. Pēc būtības, es domāju, mēs kā nācija esam diezgan labi cilvēki. Mēs esam krietna tauta. Jo mēs cits citu vairāk slavētu, jo tas kļūtu populārāk. Šobrīd mēs daudz runājam par gaušanos, jo tas ir ērtāk. Vēl tas, ka mēs esam šausmīgi strādīgi, ir skaidrs. Kad ar filmas Melānijas hronika komandu taisījām kampaņu, organizējām braucienu no Rīgas līdz tai vietai, kur dzīvoja Melānija. Filmējām to ceļu reālajā laikā. Ciematā, kurā nonācām, mums teica: "Latvieši? Viņi vienmēr bija pie upītes, jo viņi mazgāja drēbes." Mums tīrība un kārtība ir svarīga lieta, un tas ir forši. Mēs varētu ar to arī lepoties!
Tu esi daudz strādājusi ar dažādiem kultūras projektiem. Kā tu domā, pastāv tiešām tāda sabiedrības daļa kā "kultūras cilvēki"?
Protams!
Kas viņus vieno?
Es tā neesmu par to domājusi, bet pieņemu, ka kaut kāda vīzija, ko viņi grib atstāt pēc sevis. Ir cilvēki, kas nav kultūras cilvēki. Piemēram, grāmatveži, kuri arī grib mainīt pasauli uz labu, bet viņi sakārto esošās lietas. Es zinu, ka ir cilvēki, kam no tā ir prieks un tas ir dzīves aicinājums. Bet kultūras cilvēki ir tādi vizionāri, kuri skatās uz priekšu.
Staigā ar starmeti!
Jā. Viņiem ir vīzija, un viņi to grib dabūt ārā arī no citiem.
Kas tevi pašu, uzklausot stāstu un reakciju par introvertu kampaņu, pārsteidza visvairāk?
Mans vismīļākais stāsts ir par brazīlieti, kurš staigāja pa Londonas grāmatu tirgu, pienāca pie mūsu stenda, izlasīja to manifestu un teica, ka varbūt viņš tomēr ir latvietis. Tas man likās tik sirsnīgi! Tas, ka tik dažādi cilvēki var personificēties ar to konceptu. Ka ir ekstravertie introverti un ambiverti, ko uzzināju tikai tagad. Man liekas, ir labi, ka koncepts darbojas un ka ir sajūta, kā tu arī teici, – fū, es neesmu viens! Ekstravertie par sevi runā ļoti daudz, viņiem ir tāda īpatnība, bet introvertos līdz šim neviens nebija izcēlis gaismā. Tā, man liekas, ir tā labākā lieta par to visu.
Ko tu pati lasi no latviešu literatūras?
Šobrīd nelasu neko.
Bet vispār kas tev patīk?
Man pēdējā laikā vairāk par visu patīk Knuts Skujenieks. Viņā ir kaut kas pasaulīgs, tai pašā laikā latvisks. Man tas ir tuvs. Viņš nav "krūmiņa" un "tautiņa", bet dziļš.
Krūmiņa un tautiņa?
Nevar taču neviens teikt, ka nemīl Prāta vētru vai Ziedoni! Tad uzreiz tu nonāc kaut kādā latviešu elles lokā. No prozas man laikam vismīļākā ir Andra Neiburga, jo viņai piemīt šis īpatnējais… Kā to sauc? Pasaulīgums? Nu, tas, ka viņa neapgrūtina sevi ar depi.
Ar ko?
Depresiju. Nu, tādu latviešu smagumu. Viņa neiet pa depretaku.
Visas tavas kampaņas ir tādas pamanāmas un atšķirīgas?
Visas ne. Tās, kuras tu neesi pamanījusi, nav pamanāmas un atšķirīgas. Ir tādas, kas, īpaši strādājot aģentūrā, ir bijušas tāpēc, ka jātaisa, tāpēc, ka darbs tāds. Taču pēdējā laikā es esmu frīlancers un varu atļauties tā nedarīt.
Kas, tavuprāt, ir pirmais solis uz neveiksmīgu kampaņu?
Bulshits jeb melošana. Tas, ka tu pieņem lēmumu nebūt patiess. Man liekas, manas kampaņas darbojas tāpēc, ka ir patiesība par kaut ko – vai nu par produktu, vai to, kas padara cilvēku dzīvi labāku. Brīdī, kad tu pieņem lēmumu kaut ko būtisku noklusēt, runāt skanīgos saukļos bez satura, tas visdrīzāk nedarbojas.
Reklāmas nozarē strādājošie ļoti bieži šajā situācijā saka, ka problēma ir tajā, ka pasūtītājam ir cita izpratne.
Es domāju, ka agrāk tas tā bija, bet, kopš ir sociālie tīkli un tajos notiek vismaz 50% komunikācijas, mēs vairs nevaram muldēt. Ja tu muldi, pēc 20 minūtēm kāds feisītī uzrakstīs, ka tā nav, viņam būs 200 šēru, un tu būsi sačakarējis savu tēlu. Skaidrs, ka arī klienti to saprot. Protams, ir klienti, kas grib muldēt, bet ar tādiem tad nevajag strādāt.
Daudz kas notiek arī pašu aģentūru slinkuma dēļ – ai, labāk ejam vieglo ceļu, taisām tādu pašu kampaņu, kā taisījām jau 15 gadu. Vēl man liekas, viena no lielajām problēmām ir, ka tu nesadarbojies ar klientu, par viņu iesmej vai viņam netici. Tad tas nestrādā, jo nav nekādas simbiozes. Tu nevari palīdzēt sasniegt biznesa rezultātu, jo viņš jau jūt, ka jūs neesat vienā komandā.
Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kas ne tikai ir iestājies kādā partijā, bet nekautrējas to arī norādīt publiski, pat ja tuvākajās vēlēšanās nekandidē.
Ir tāda stigma, ka visi, kas iesaistās politikā, ir meļi, zagļi u. tml. Pie mums arī nav baigi modē būt sociāli atbildīgiem – uzņemties atbildību par valsti, kurā es dzīvoju, par vidi, kurā es dzīvoju. Tas nav ierasts. Visur citur tas ir normāli. Liela daļa pilsoņu ir partijās, pie mums tas skaitlis ir ļoti maziņš. Nav tādu tradīciju, bet es domāju, ka mūsu bērniem jau tādas būs. Man liekas, ka ir svarīgi nostāties kaut kādā pozīcijā un to arī turēt. Piemēram, tagad tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un man ir skaidrs, par kādām vērtībām es iestājos. Ja kaut viens mans draugs nobalsos par to pašu, es nedomāju, ka Latvijai no tā kļūs sliktāk vai mūsu pozīcija Briselē – vājāka.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 25. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
trusis nejaukais