Rutulis: Latviešiem patīk bērnišķīgas dziesmas

Normunds Rutulis ir populārs dažādu paaudžu klausītāju vidū, jo ir allaž jauneklīgs šlāgerdziedātājs, lai gan patiesībā mūziķa repertuārs un pasaules redzējums ir daudz plašāks. Pašlaik dziedātājs gatavojas savai rudens koncertturnejai, kurai nosaukums dots tieši tāds, kā jaunajam albumam - Vēstule meitenei. Koncertos skanēs arī 70. un 80.gadu padomju estrādes dziesmas, tostarp Ulda Marhilēviča Lūgums, Zigurda Rezevska Dziesma Rīgai, Gunāra Freidenfelda Tu neej prom, kā arī Alņa Zaķa un Raimonda Paula skaņdarbi. Tas nozīmē tikšanos ar pārbaudītām vērtībām un vienlaikus pārsteigumus interpretācijā.

Fragments no intervijas:

Jāatzīstas, šādi rīkoties mani spieda mirklis un maestro Raimonda Paula intuīcija. Viņš manī saskatīja potenciālu izpildīt "vieglās dziesmiņas". Tobrīd, divdesmit četru gadu vecumā, spītīgi turējos pretī, nejutu ne mazāko vēlēšanos angažēties šādā žanrā. Izpildīju dziesmas angļu valodā, bet pēkšņi man jādzied latviski kāzu un ballīšu repertuārs. Vēl 1998.gadā, kad izdevu savu pirmo albumu Vasarā sniegs, negribīgi dziedāju populāro Paula Raudāja māte, ar ko mani aicināja uz pasākumiem. Latvijas Radio 2 bijušais vadītājs Uldis Duka deva iespēju man studijā ierakstīt divas dziesmas, no viņa puses tas bija tests: "Ko tad topošais mākslinieks no sevis var piedāvāt?" Kopā ar Raimondu Tigulu parādījām dziesmas, kas galīgi neatbilda šī radio mērķauditorijai, toties publikai ļoti iepatikās Raudāja māte, kas kļuvusi par manu zīmolu.

Šlāgeris pie mums ienācis no vāciešiem, kurus šīs mūzikas sentiments saliedēja ne tikai pie alus kausiem, bet arī darbos un karos. Latvieši lielas rūpnīcas neceļ un karot negatavojas. Kam tad mūs saliedē šīs dziesmas? 

Dziesmā vispār ir enerģija, protams, arī šlāgerī. Tur ir baigais spēks. Iedomājies milzīgo auditoriju, kas klausās Latvijas Radio 2! Šlāgera spēku var izmantot un interpretēt katrs pēc sava prāta. Pauls šajā ziņā ir lielākais meistars Latvijā, viņš dziesmas kodē, tās iedarbojas un tautai patīk. Ne velti man vienmēr jādzied Cāļus skaita rudenī.

Man kā muzikologam šķiet, ka par labu gaumi tas neliecina...

Tas ir atsevišķs stāsts, esmu pamanījis, ka latviešiem no laika gala patīk bērnišķīgas dziesmas, piemēram, dueta Brāļi Laivinieki un Alfrēda Vintera repertuārs, tuvāk mūsdienām - Eolikas izpildītā Lielā zive, Credo dziedātā Disnejlenda. Man nav izskaidrojuma, kāpēc bērnišķība ir tik izplatīta.

Pieņemts domāt, ka ar gadiem cilvēks arvien biežāk atceras bērnību, kāds viņš bija un par ko gribēja kļūt. Vai esi tālu aizgājis no tā mazā puikas?

Nē, vēl šodien esmu enerģijas pilns puika. No sevis nekur tālu prom neesmu ticis, varbūt vienīgi kļuvis mazliet apdomīgāks. Nevar visu laiku skriet pa gaisu, dzīve diktē savu. Bērnība bija bezbēdības laiks, kurā baudīt un kaifot par visu, kas apkārt notiek. Jau toreiz man bija mūzika radio, platēs un magnetofona lentēs. Atceros, kā piecgadīgs sēdēju uz vectēva šķūnīša jumta kores, pārkāris kājas, un pretī nākošai mammai dziedāju krokodila Genas dziesmiņu no multfilmiņas par Pekausi. Apmeklēju krievu bērnudārzu, tāpēc šī valoda problēmas nesagādāja.

Šlāgermūzikas pamattēma ir mīlestība, tēlaini runājot, tai ir daudz seju, katrs redz savu. Kāda ir tavējā?

Mana mīlestība pieder mūzikai, bet grūti izsvērt, vai tā ir lielāka par jūtām pret ģimeni. Ar sievu Ilutu nākamgad svinēsim sudrabkāzas. Varu atzīties, ka savā ģimenē esmu pa īstam iemīlējies. Tā ir milzīga vērtība, ar kuru nedrīkst spēlēties. Mājās esmu tēvs, vīrs un tehniskais direktors. Kopju auto un datoru tehniku, man patīk, lai visas lietas būtu kārtībā. Esmu kļuvis par mājas cilvēku. Tā esmu atradis savu sirdsmieru. Dzīvoju skaistā vietā, pagalmā aug kastaņas, tūjas, liepas un augļukoki. Agrāk tur bija bērnudārzs, varbūt tāpēc aura ir tik auglīga, ka sīkie šajā daudzdzīvokļu namā dzimst viens pēc otra. Mums dakteris teica, ka bērnu vairs nevarēšot būt, bet, pateicoties Visaugstākajam, 2007.gadā piedzima puika. Nosaucu viņu par Edvardu, par godu savam vecvectēvam Eduardam. Tā arī ir mīlestība.