Tiem latviešu mūzikas cienītājiem, kuru mīļākās dziesmas bija Ulmaņa dziedātie Mākonis un Par rozēm, likās, ka tā ir katastrofa, turklāt ap to pašu laiku no Līviem aizgāja Igo un no Zig Zag — Gvido Linga. "Pasaules gals! Apokalipse!" ironiski iesaucas Aigars Grauba, kurš kopā ar Grāveru tolaik bija tie, kuriem likās, ka tālākai grupas attīstībai agresīvāka un elektroniskāka skanējuma virzienā pēc Depeche Mode parauga Ulmanis un Voitis (Voitišķa iesauka) īsti nederēja. It īpaši pirmais ar savu akadēmiski pareizo dziedāšanu, kurā nebija nekā panciska, pēc kā prasījās astoņdesmitajos gados, lai izklausītos laika garam atbilstoši.
Rudens turneja šoreiz netiek pasludināta par fanu pēdējo iespēju tikties ar Jumpravu. Aigars Krēsla saka, ka šī turneja netiek pozicionēta kā atvadas, un Grauba piebilst, ka atvadas pienāk bez pozicionēšanas. 90.gadu sākumā gan, vēl nesasnieguši desmit gadu jubileju, viņi paziņoja par savu galu, nospēlējot pēdējo koncertu tagad jau nojauktajā Sporta pilī. Toreiz tas grupas faniem likās kā vēl viens pasaules gals. Tas ne tuvu nebija laiks, kad grupai būtu jāžēlojas par publikas intereses atslābumu. Jumprava, līdzīgi kā pirms tam Raimonds Pauls, bija kļuvusi par Mikrofona aptaujas absolūto līderi, uzvarot tajā divus gadu pēc kārtas ar dziesmām Peldētājs un Baltā, un, visticamāk, plūktu laurus arī turpmāk, bet viņi nolēma aiziet. Daudzi tam arī noticēja — ja jau mūziķi saka, tad laikam tā arī būs, un ar asarām acīs devās uz pēdējo koncertu.
Jumpravas pārtraukuma posmā 90.gados Ašais atvēra vairākus veikalus, bet Stīvais — Multiklubu Valmierā un sāka rīkot Valmieras rokfestivālu. Tagad Ašajam veikalu bizness ir beidzies, un viņš strādā pie filmām un seriāliem, ierakstot skaņu. "Bomiķis viņš ir," precizē Grāvis, ar to domājot bomi Ašā rokās, kura galā iekārts mikrofons. Stīvais arī sen vairs nesaimnieko ne klubā, ne rīko festivālu — viņam vienīgā nodarbošanās ir muzicēšana Jumpravā un tagad arī grupā Linga. "Skatos riņķī, ko es vēl varētu darīt. Lingā spēlēju taustiņus. Viņi man tomēr seni draugi. Elmārs Rudzītis prom, Gints Cālītis spēlēja, bet viņam ir savi plāni. Man piedāvāja, un es piekritu."
Grauba kā režisors jau uzņēmis filmas Drosme nogalināt, Baiga vasara, Rīgas sargi un Sapņu komanda 1935, bet pašlaik strādā pie nākamās: "Leģenda par Nameja gredzenu, XIII gadsimts. Mums nav tādas filmas. Šis stāsts mani ir uzrunājis un iedvesmojis. Filmai vajadzētu būt gatavai 2016.gadā. Turpinu Latvijas vēstures ekranizēšanu, tikai rokot dziļāk. Protams, ir vēstures materiāli, bet tā vairāk būs leģenda par tiem laikiem, par mūsu vēstures brīnišķīgajām varonīgajām lappusēm. Scenārijs nav rakstīts pēc hronikām vai kāda literāra darba — mēs radam jaunu leģendu, tāpēc var teikt, ka no vēstures tur būs iedvesma. Piedāvāsim pašu sacerētu versiju par tiem laikiem," stāsta Grauba. Viņam ir iecere izveidot arī dokumentālo filmu par Jumpravu, tāpēc pieejamie veco koncertierakstu video nav vēl salikti YouTube. DVD laiks ir pagājis, tāpēc šo filmu, kad tā tiks izveidota, paredzēts rādīt uz lielajiem ekrāniem.
Kad esam jau izrunājušies teātrī, Grauba pēc dažām dienām uzaicina uz kafiju, domājot, vai ir pateicis visu svarīgāko par Jumpravas nozīmi pašu dzīvē. Viņš atceras savas gaitas Zvaigznītē un uzsver, ka tā plaši pazīstama bijusi tieši tajos laikos, kad tur darbojās personības, nevis vienkārši ballīšu muzikanti. Bija Ojāra Grīnberga un Ulda Stabulnieka laiks, bija Zigmara Liepiņa periods, un bija Uģa Prauliņa un Aigara Graubas izpildītais Strēlnieku cikls. Tāpat arī Jumprava ir grupa, kurā katrs dalībnieks ir spilgta personība, un visiem kopā rodas mūzika. "Vairs nav tā, kā jaunībā, ka tas ir vienīgais, ko darām, bet darboties Jumpravā — tas mums ir tikpat dabiski kā elpot. Mums nav jāiekaro sava vieta zem saules — mums tā jau ir."
Jumpravas koncerti
18.oktobrī Jelgavā
25.oktobrī Liepājā
31.oktobrī Valmierā
1.novembrī Jēkabpilī
5.novembrī Madonā
7.novembrī Mālpilī
13. un 14.novembrī Rīgā, koncertzālē Palladium
27.decembrī Ventspilī
Visu rakstu par leģendāro grupu Jumprava lasiet žurnāla Sestdiena 17.oktobra numurā!
Saldie astoņdesmitie
Es
Nostradamus