Elgaru Rogu es pazinu tajos ātrās jaunības gados, kad visi gudri un lieliski. Viņš bija tāds puisis no Liepājas, nokrāsojis savus biezos matus ogļu melnus. Protams, kā jau daudzi tai laikā, iestājās juristos. Un tad viņš, šķiet, mētājās starp Liepāju un Rīgu. Pastrādāja šur un tur. Un te es pēkšņi manu, ka viņš pašapzinīgi stāsta par savu biznesu dzimtajā Liepājā. Pērnā gada vasarā viņš tur kopā ar kolēģi Edgaru Voskoboiņikovu atvēris vīriešu frizētavu Windcut Barber Shop, kas sociālajos tīklos sevišķi populāra kļuva tad, kad tur kā klients ieradās arī Kristaps Porziņģis.
Vajag vietu vīriešu pasaulei
Bārddziņu un salonu vīriešu smukumam pēdējos gados saradies gana. Turklāt tā vairs nav stilīgo Rīgas hipsteru privilēģija. Arī Elgars strādāt nozarē sāka tieši Liepājā, kur kādā salonā bija administrators. Viņš uzsver, ka administratora loma šādos salonos ir ļoti svarīga. Tieši viņš rūpējas par īpašo atmosfēru, izklaidē klientus, jo bārddzinim, kurš varbūt tajā brīdī tur asu nazi pie kāda vīra miega artērijas, saprotams, ir jākoncentrējas darbam.
Kad Porziņģis pie mums atnāk, divas nākamās dienas pieraksts ir pilns
Šīs iestādes mēdz saukt par barber shop, ko latviski var tulkot kā bārddzinis. Taču vispār jau tur var arī griezt matus. Tā esot vīriešu pasaule. "Nāk arī sievas, draudzenes, bet mēs viņas ignorējam," nosmej Elgars un piemetina: "Darbā mūs sievietes neinteresē." Galvenā atšķirība no tradicionālas frizētavas ir tieši iespēja uzfrišināt bārdu, un te arī nebūšot visādu sieviešu sarunu, matu laku smaržu un problēmu ar nolūzušajiem nagiem. "Barberšopā būs sarunas par sportu, sievietēm, alkohols, smiešanās un izklaide, protams, nogriežot arī matus un bārdu," paskaidro Elgars. Viņš ievērojis, ka ir klienti, kas speciāli pierakstās piektdienu vai sestdienu vakaros, un pēc tam salona apmeklējums ieilgst. "Protams, primārais ir izcils matu griezums, bārdas sapucēšana un skuvums, bet es pat teiktu, ka arī emocijas, ko mēs dodam vīrietim, ir ļoti svarīgas," domā Elgars. Kad viņš vēl pats gāja uz parastajām frizētavām, novēroja, ka vīriešu apkalpošana tur ir tikai tāds blakusprodukts, jo skaidrs, ka frizētavas pelna uz sieviešu rēķina – sieviešu matu griezumi, krāsošana, balināšana ir dārgāki un arī laikietilpīgāki pasākumi. "Telpā ir 6–10 sieviešu, un es tur jūtos tā, ka par mani neviens nerūpējas. Tā es tur nosēžu 20 minūtes un ātri pazūdu," atceras liepājnieks.
Liktenīgais strīds
Kā radās ideja? Sākumā jaunais uzņēmējs vienkārši bijis barberšopu klients. Izbaudījis vidi. Vēlāk jau pats sācis strādāt tādā salonā, taču sastrīdējies ar īpašnieku. Elgaram šķiet, ka viņam izdevies būtiski palielināt salona apgrozījumu. Ar tā paša salona meistaru vienojušies par savas frizētavas izveidi. Mēneša laikā izdevies gan atrast vietu, gan sagādāt vajadzīgo inventāru. Elgars domā – viņa veiksme ir tieši tajā, ka iesākumā viņš nav izvirzījis augstas prasības. Varot sākt biznesu arī dažos kvadrātmetros un ar dažām lietām. Viss kaut kā viegli izdevās. Draugi, radi palīdzēja ar sākuma kapitālu. Domājuši par Altum atbalstu, taču tad būtu ilgāk jāgaida. Meistaram un viņam šķitis, ka ir izšķirīgi svarīgi biznesu sākt tieši vasarā, kad Liepājā ir vairāk cilvēku un dzīve piesātinātāka. "Protams, tad, kad Porziņģis pie mums atnāk, divas nākamās dienas pieraksts ir pilns," lepojas jaunais vīrietis. Jo īpaši puikas gribot tādu frizūru kā šobrīd droši vien slavenākajam liepājniekam pasaulē. Mazākais klients esot bijis pusotru gadu vecs.
Bārda kļūst populārāka
Kāpēc vīrieši iet tieši uz barberšopiem? Vīrišķās pasaules dēļ un arī tāpēc, ka cilvēki gribot piederēt kaut kādai grupai. Barberšops ir viena no iespējām identificēties ar kādu grupu. Elgars novērojis, ka džeki meklē un grib atrast iespējas biedroties. Tāpēc viņš attīsta arī ideju par vīriešu klubu, kur var degustēt alu, spēlēt novusu, skatīties sportu un sarunāties ne par ko. Viņam šķiet, ka džekiem ir nepieciešama šī izraušanās no ikdienas rutīnas, darbiem, sievām. Vai aliņš netraucē iet dziļumā, jo īpaši vīriešiem, kuriem, neslēpsim, mēdz būt problēmas ar sarunāšanos no tiesas atklāti un draudzēties? Elgars saka, ka šāds nav šo pasākumu mērķis. Bārā dziļumos nav jāiet. Tas esot kaut kas līdzīgs vecajam labajam garāžu konceptam, kur vīrietis varot būt pats ar sevi – bišķiņ skrūvēt mašīnu, bišķiņ kaut ko pakrāsot, un droši vien arī kāds aliņš kaut kur tur visur iederas.
Aizvien vairāk vīriešu izvēlas audzēt bārdu, jo šodien ir vairāk iespēju to labi kopt.
Cilvēki redzot, ka bārda izskatās ļoti labi. Paraustu Elgara bārdu. Viņš šādam notikumu pavērsienam nav bijis gatavs. Savulaik tā iepazinies ar savu sievu. Viņa gribējusi aiztikt viņa bārdu, viņš savukārt tad apmaiņā piedāvājis aiztikt krūtis. Elgars akcentē, ka vīrietim bārda ir ļoti svarīga. Aizlaikos tā audzēta, lai aizbiedētu dzīvniekus. Tagad, ja kāds tevi paņem aiz bārdas, tu esi gandrīz bezspēcīgs kaut kā pretoties, aizsargāt sevi. Pats viņš atzīstas, ka bārdu sācis audzēt, lai noslēptu savu dubultzodu, kas viņam bijis vēl tad, kad nebija uzaudzis vēderiņš.
Pastāstu Elgaram, ka SestDienas redakcijā dzīvoja mīts par bārddziņu klientiem kā hipsteriem. Viņam tā nešķiet. Pats braucot ar moci, un arī baikeriem ģeld bārda.
Varbūt īstam vīrietim nepiedien šitādas salonošanās ar īpašiem matu griezumiem un kosmētiku? Vienmēr jau esot iespēja dzīvot mežā, domā Elgars. Un pēcskūšanās balzami un krēmi arī smaržojot ļoti dažādi. Piemēram, pēc ruma.
Atgriezies, jo jāsmaida
Kā Elgars pieņēmis lēmumu atgriezties dzimtajā pilsētā? Viss sākās ar domu, ka vajag nopirkt dzīvokli. Bija šis tas iekrāts, arī vecāki pieteikušies atbalstīt ar daļu naudas. Izpētot piedāvājumu, jaunais vīrietis sapratis, ka par paša rīcībā esošajiem līdzekļiem viņam sanāk vien pirmā iemaksa divistabu dzīvoklim Purvciemā un jāņem kredīts uz 20 gadiem. Taču Liepājā varēja nopirkt dzīvokli pilsētas centrā, 600 metru attālumā no jūras. Pietrūka vien kādi 2000 eiro, lai dzīvokli nopirktu tūlīt. Salicis uz lapas visus plusus un mīnusus, un nebija vairs neviena argumenta, lai paliktu Rīgā. Elgars pārvācies uz Liepāju. "Man patīk tā sajūta, ka es eju pa ielu un man ir jāsmaida, jo patīk pilsēta," stāsta Elgars un piebilst, ka Rīgā, tiklīdz tu izej no mājām, ir jāmaksā. Jādomā, kādu transportu izvēlēties, cik maksās stāvvieta, kaut kur vēl arī jāēd. Rīgā arī vajagot ļoti plānot savu dzīvi. Jo īpaši, ja ir vēl bērni, tad pēc darba tu kļūsti par taksistu, lai visus savāktu, aizvestu uz pulciņiem un citiem galamērķiem.
Atgriežoties pie Elgara mazā uzņēmuma, viņš optimistiski skatās un to, cik ļoti Liepājā būs vajadzīgs viņa pakalpojums. Arī viņš bažījies saistībā ar kārtējo Liepājas metalurga krīzi, taču kopā ar citiem pilsētas uzņēmējiem novērojis, ka pēc lielākā uzņēmuma aizvēršanas uz pilsētu sākuši pārcelties arī uzņēmīgi un spējīgi cilvēki ar idejām. Tādi, kas vēlas arī investēt. Iespējams, to ietekmējis kāds Liepājas pašvaldības izlikts vilinājums. Arī paša frizētava attīstās. Sākumā bijuši tikai divi, nu jau uzņēmumā strādā divi meistari un divi administratori. Ir plāns arī iegādāties autobusu, kur ielikt īpašos bārddziņa krēslus, un tā piedāvāt savu pakalpojumu dažādos festivālos, pilsētas svētkos. Viņi iesaistījušies arī nule kā valsts sāktajā sociālās uzņēmējdarbības atbalsta programmā, kuras ietvaros braukšot uz pansionātiem sapucēt seniorus. Ir vēl idejas par paplašināšanos citās Kurzemes pilsētās, varbūt pat Lietuvā. "Tikai ne Rīgā," piebilst Elgars.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
latviete
Onslow
takš