Kristiāna Dimitere: Situācija kultūras jomā ir absurda

Viņai šķiet, ka ne tikai mammas, bet ikviena cilvēka dvēsele pasaulē ienāk kā taurenis, kas izšķīlies no kūniņas, kurā nonāk atpakaļ, lai gatavotos jaunam mūžīgās dzīves ciklam.Lai gan izstāde Neredzamās skatuves veltīta Vijas Artmanes mūžam, tās centrā faktiski nonācis aktrises dzīvesbiedrs Artūrs Dimiters, jo tieši viņam tuvo cilvēku māksla te eksponēta, tostarp pirmās dzīvesbiedres Džemmas Skulmes un viņu kopējā dēla Jura Dimitera darbi.Kristiānu tas nemulsina, viņa daudz laika velta pārdomām par pasaules kārtību, jo dzīvo viena Murjāņu mājā, kur bērnībā ar brāli Kasparu Dimiteru un vecākiem pavadīja visas vasaras. Vēlāk te Kristiāna palika divatā ar savu sasirgušo mammu, tomēr nekādu smeldzi šīs sienas neizstaro. Kristiāna vispār nav nekāda skumjā sevis žēlotāja, bet gan dzīves apliecinātāja. Spītu viņa mācījusies no saviem vecākiem.Fragments no intervijas:**Kas tu esi vairāk - tēva vai mātes meita? Būtībā vairāk esmu tēva meita. Vismaz biju. Bet tagad vairs īsti nevaru saprast... Šķiet, ar gadiem vairāk esmu kļuvusi par mammas meitu. Redzi, manā bērnībā mājās vairāk darbojās tētis, mamma blakus bija ļoti reti, bet man ar to pietika, jo mamma tās retās tuvības reizes prata piepildīt neparasti intensīvi. Papus mūsu mājas dzīvi bija tik labi saorganizējis, ka gan viņš, gan mamma varēja netraucēti nodoties saviem pienākumiem. Šodien to milzīgo slodzi, kāda patiesībā bija manai mammai, ir grūti aptvert. Lai gan arī tagad cilvēki strādā ļoti daudz, to nevar salīdzināt ar lielu aktieru dzīves programmu.Vai tu bieži juties aizņemto vecāku aizmirsta?Nemaz. Jo cilvēkam vairāk darba, jo organizētāks viņš kļūst. Lai cik aizņemta lomās un sabiedriskajos pienākumos, mamma vienmēr sekoja mājas dzīvei. Viņa mājās mums veltīja visu savu uzmanību. Mājas solis aktieriem nereti kalpo par veidu, kā iziet no kārtējās lomas un atgriezties uz zemes, ikdienas dzīvē. Mājas darbi mammai bija sava veida terapija. Atceros mammu un tēti viņa mūža pēdējos gados, kad abiem daudz nācās spēlēt uz skatuves kopā vienā izrādē. Vēlos vakaros vienmēr pie mūsu Bruņinieku ielas dzīvokļa loga gaidīju viņus pārnākam no teātra. Iela parasti bija tukša, tālumā spīdēja tikai luksofors, un tad parādījās divi cilvēki, nereti viens otru stutēdami. Mans tētis un mamma (smaida). Tētis jau mammu vienmēr teātrī pagaidīja, kamēr viņa atgrimējas un sakārto matus. Es viņus vienmēr gaidīju...Slavenā tēva uzvārds tev dzīvē vairāk palīdzējis vai traucējis? Te man jāpiemin brālis, jo viņš, atšķirībā no manis, ir intelektuāli drosmīgs cilvēks. Tādam būt ir grūtāk nekā fiziski drosmīgam. Brālis pauž savus uzskatus, nerēķinoties ar sabiedrībā valdošajām laikmeta nostādnēm. Viņš nemitīgi iet pret straumi, jo ir patstāvīgi domājošs. Jāsaka, daudz tik intelektuāli drosmīgu cilvēku nepazīstu.Vai tev pašai ir pieņemami brāļa kategoriskie spriedumi un ironiski agresīvā izpausmes forma?Kā kuri. Nevaru uzreiz precizēt, jo neesmu tik ļoti sekojusi visam, ko viņš raksta internetā vai dara. Zinu, ka viņš, piemēram, asi nosoda citādi orientētas personas, un te esmu ar viņu solidāra. Cits jautājums, ka tā ir katra paša individuāla atbildība, kā un ar ko viņš dzīvo. Ikvienam cilvēkam ir tikai viņam vien zināmi iemesli, kas nosaka rīcību. Mūsu izvēle iet roku rokā ar atbildību par savas dzīves orientieriem. Jebkurā gadījumā viendzimuma laulības pasludināt par normu, manuprāt, ir nepieņemami. Kādas ir būtiskākās dzīves patiesības, kuras tev iemācījuši tēvs un māte? Kāds ir tevis pašas dzīves gudrības uzslāņojums? Man patīk Kaspara formulējums, jo viņš pateica precīzi: vecāki mums ir iemācījuši, kā vajag un kā nevajag dzīvot (smejas). Tā arī ir. Māksliniekam kā ikvienam cilvēkam jebkuros laikos vissvarīgākais ir piepildīt savu sapni, nenodot to. Tā, lūk! Vecāki man iemācīja, ka nevajag strādāt pa lēto, ka viss jādara uz pilnu kasi. Viņi man iemācīja neiztērēt sevi sīknaudā.Vai tev nav dīvaini, ka tētis guļ Raiņa, bet mamma - Pokrova kapos? Sākumā bija ļoti dīvaini, bet tas ātri «jāsagremo». Un tagad man pat patīk bieži ieiet pie mammas, jo nav jāskrien pa tumsu, skatoties pār plecu, vai kāds neseko. Pie mammas saulainās dienās var forši pasēdēt, pasauļoties, garām nepārtraukti iet cilvēki. Sākumā tā ļaužu plūsma mani šausmināja, es stāvēju ar puķēm pa gabalu no kapavietas un gaidīju, kad pūlis izgaisīs, bet man nācās saprast, ka tur nekad nebūs kā latviešu kapos, jo tās taciņas ir iestaigātas un krievu sievietes ar sunīšiem būs neatņemama ainavas sastāvdaļa. Mīļa ir krievu tradīcija likt uz kapiņiem konfektes. Starp citu, šajos kapos atrodas Vērmanes kundzes kapliča, kuru derētu saremontēt. Viņa taču pilsētai dāvināja parku ar ēkām, ko izīrē. Tavi vecāki dzīvoja laikā, kad mākslinieki Latvijā baudīja vispārēju cieņu, apbrīnu, pat pielūgsmi. Viņos ieklausījās. Šodien ir mazliet citādi...Nevar nepamanīt, ka totalitārisma laikā valstis piedzīvojušas uzplaukumu, kultūra un māksla pacēlušās īpašā statusā. Ļoti skaisti par to prot izteikties, piemēram, Juris Dimiters vai Imants Lancmanis. Totalitārismam raksturīga liela, monumentāla māksla, tur varēja rasties tēlnieces Veras Muhinas pasaulslavenais darbs Strādnieks un kolhozniece — kaut ko līdzīgu varēja dabūt gatavu vienīgi faraonu laika Ēģiptē. Bet pie mums ar milzīgām mokām var uzbūvēt vienu bibliotēku... Un man neviens nevarēs iestāstīt pretējo! Pēdējie divdesmit gadi Latvijai nodarījuši daudz posta.Kā tu vērtē Žanetas Jaunzemes–Grendes pieeju kultūras pasaulei? Šīs figūras atrašanās tik augstā postenī ir bijusi daiļrunīga pati par sevi, īpaši salīdzinājumā ar pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, kad kultūras ministrs bija Rainis. Tad jau nav nekāds brīnums, ka mūsu Operu var vadīt no piensaimniecības sfēras atnākusi profesionāle. Situācija kultūras jomā valstī ir absurda. Var tikai pabrīnīties par sabiedrību, kurā tas viss iespējams. Man acu priekšā ir šo laikmetu raksturojoša bilde: eju pa Rīgu, māju logi tumši, ielās neviena cilvēka, tikko uzsnidzis sniedziņš un milzīgi reklāmas stendi ar izstādi Bodies Revealed, kur vecāki ar bērniem drūzmējas rindā, lai apskatītu izpreparētus ķīniešu līķus. Vakarā mani sasniedza ziņa, ka Kino Citadele jurists nošāvis finansistu... Manu vecāku ziedu laikos valdīja cenzūra, padomju ideoloģija, konjunktūras pasūtījums, bet viņi atrada iespēju iziet no dažādām situācijām, nezaudējot pašcieņu. Smiļģis radīja Dailes teātri, veselu ideālistu paaudzi, uz šī bāzes māksla joprojām turpina dzīvot. Līdzīgi kā krievu balets, kas turpina pastāvēt.Visu interviju ar mākslinieci Kristiānu Dimiteri lasiet žurnāla Sestdiena 27.septembra numurā!**