Laikā, kad Saeima pieņēma likumu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecību, ventspilnieks Madars Apse vēl tikai sāka skeitot. Vairāk nekā 15 gadu vēlāk – 2017. gadā – Madars savu ikdienu pavada, to darot profesionāli kopā ar labākajiem skeiteriem pasaulē, strādājot sadarbībā ar pasaulslaveniem nozares zīmoliem (Element, DC Shoes, Red Bull, Go Pro u.c.) un izdodot arī savus personalizētos dēļus, skeita apavus un apģērbu. Savukārt Nacionālā bibliotēka pa šo laiku uzcelta, un sākotnējie strīdi ar jauniešiem, kas tās priekšlaukumā saredzēja labu iespēju skrituļošanai, pārauguši sadarbībā – 31. maijā, pateicoties Madara Apses iniciatīvai, te pilnīgi oficiāli atklāts skeita spots, kur aicināti pulcēties ekstrēmo sporta veidu entuziasti.
Fragments no intervijas:
Kā nonāci pie idejas aicināt sabiedrību un īpaši uzņēmējus ziedot līdzekļus Latvijas Nacionālās bibliotēkas priekšlaukuma renovācijai?
Kad tika pabeigta Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība, tur sākās arī visa skeitošana, jo skeiteru vidū tas bija ilgi gaidīts notikums. Toreiz uzfilmējām video, kur mēģinājām jau no paša sākuma virzīt domu par to, lai pa šī priekšlaukuma fasādi var braukt ar dēļiem un skrituļslidām. Tomēr ar laiku priekšlaukuma fasādē esošās granīta maliņas neizturēja slodzi un sāka plīst. No tā brīža jau radās ideja, ka kaut kas būs jādara lietas labā. Kādu dienu es atkal tur skeitoju, filmēju materiālu savam jaunākajam video tieši pie pašas bibliotēkas ieejas, līdz iznāca Augusts Zilberts no LNB Komunikācijas departamenta, mēģinot dzīt mani prom. Uz to atbildēju, ka neizdosies mani aizdzīt – tas triks bija jāuztaisa, jo filmētājs bija speciāli atbraucis no ārzemēm. Tā bija kārtējā "normālā" skeitbordista dzīves situācija, kad mūs dzen prom, taču notika negaidītais – Augusts teica, lai paņemu viņa telefona numuru un nākamreiz, kad nākšu šeit kaut ko mēģināt, piezvanu, mēģināsim kaut ko sarunāt. Parasti šādi nenotiek. Es, protams, paņēmu numuru un, pie sevis jokodamies, nodomāju, ka varbūt – jā, kādreiz pienāks tāda diena, kad es viņam piezvanīšu.
Un tad tā diena pienāca! Viens no maniem atbalstītājiem Red Bull jautāja, kādu pasākumu rīkosim. Tobrīd bija vairākas idejas, ko gribēju realizēt. Pati pirmā sarakstā bija Latvijas Nacionālā bibliotēka, bet man tas likās pārāk neticami. Sāku jau apsvērt saraksta otro un trešo punktu, bet, kad aizgājām ar šo ideju uz LNB, atsaucība bija neizmērojama! Paspējām tieši laikā, kad viņi gatavojās visu labot, taču nebija paredzēts priekšlaukumu salabot tā, lai tur varētu turpmāk uzturēties skeiteri. Tāpēc ļoti steidzami visu vajadzēja izdarīt, laikā paspēt savākt līdzekļus. Šāda veida kampaņu, kamēr viss nebija birokrātiski sakārtots, nemaz nevarējām uzsākt. Par vēlu attapāmies – vajadzēja jau 2016. gada sākumā to darīt –, tāpēc novērtēju LNB administrācijas pretimnākšanu, īpaši no direktora Andra Vilka un saimniecības departamenta vadītāja Ivara Ķīša puses, arī Augustam Zilbertam milzīgs paldies!
Cik ilgā laikā bija jāpaspēj savākt nepieciešamo summu?
Kampaņa ilga no 2016. gada novembra līdz decembra beigām, kas ir laiks, kad visiem valsts un pašvaldības gada projektiem jābūt noslēgtiem. Ar ziedojumu vākšanu veicās grūti tieši tāpēc, ka bija maz laika – šie līdzekļi bija jāatrod rekordlielā ātrumā. Kampaņas ietvaros saņēmām atbalstu no uzņēmumiem Red Bull, DC Shoes, Nixon un arhitektu biroja Didrihsons un Didrihsons, kā arī privātajiem ziedotājiem. Tādējādi tika rasta iespēja finansēt bojāto granīta plākšņu nomaiņu (no 2 cm bieza materiāla uz 6 cm biezu) un citas infrastruktūras nomaiņu pret atbilstošu tam, lai tā spēj izturēt ekstrēmo sporta veidu entuziastu radīto slodzi. Pēc renovācijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas priekšlaukumā tagad var gan skeitot, gan skrituļot.
Un braukt ar BMX?
Ar BMX nevar, jo tas ir daudz smagāks pats par sevi, un šīs granīta plāksnes, kas tur ir šobrīd, nevar izturēt BMX slodzi, triecienus – tad šī maliņa būtu jātaisa no metāla. Taču ir pierādīts, ka skeitbordu un inline var izturēt.
Skeitbords nav radies skeitparkā, skeitbords nav skeitparka sporta veids
Minēji, ka ar ar savām iespējām vari realizēt dažāda veida projektus dažādās vietās. Kāpēc iesaistījies tieši LNB priekšlaukuma renovācijā?
Skeitbords Rīgā ir bijis no 80. gadiem. Vienbrīd tas it kā izzuda, tad atkal no jauna sāka skeitot. Toreiz skeitoja pie Rainīša (Raiņa piemineklis Esplanādē – red.) un Rīgas Kongresu nama, bet tur arī dzina prom, bija policija utt. Līdz šim no Baltijas valstīm tikai Viļņā bija tāda viena līdzīga vieta ar granīta apmalēm kā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, bet tur šobrīd jau viss kļuvis vecs, nobružājies. Latvijā nebija tādas vietas, kur skeiteriem pulcēties kopā, skeitot vietā, kur ir perfekts segums, perfektas maliņas, trepes un caurules – Latvijas skeiteri tādu gaidīja jau vairāk nekā 20 gadu. Cerams, ka nākotnē visu teritoriju ap LNB būs atļauts izmantot skeitošanai, jo pagaidām tie ir 50:50 – ir vietas, kur drīkst nodarboties ar skeitbordu vai inline, ir vietas, kur nedrīkst. Daļiņa gājējiem, daļiņa skeiteriem.
It kā ir taču arī īpaši skeiteriem domāti laukumi…
Skeitbords nav radies skeitparkā, skeitbords nav skeitparka sporta veids. Tas ir radies ielās. Daudzi cilvēki uzskata, ka jums ir skeitparks – ejiet uz to skeitparku, taču tā tas nenotiek. Daudzās pasaules valstīs sāk atbalstīt šo sporta veidu vairāk, uzklausīt, ko skeiteri saka – šis ir viens no iemesliem, kādēļ šis sporta veids tagad ir arī olimpiskajās spēlēs. Ir valstis, kurās ir pat skeitborda vidusskolas.
Kādēļ skeitbords ir vajadzīgs Latvijas ielās? Ko mums dod šāda veida vietas, kas pulcē skeiterus no visas Latvijas un pasaules?
Man ir sapnis, ka ikvienā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Tas varētu būt kaut vai soliņš, kur apsēsties, bet reizē arī vieta, kur skeitot, jo skeitborda būtība ir tāda, ka tas iedzīvina to vietu. Pat ja nekas nenotiek, bet ielās ir skeiteri un viņi dara savu lietu, viņi iedzīvina pilsētu. Man ir draugs, kurš, strādājot Zviedrijas pilsētas Malmes domē, atbild par to, lai katrā pilsētas rajonā būtu šādas vietas, kas ir patīkamas acīm, bet tajā pašā laikā tām ir arī funkcija, šī ekstra funkcija, ko dod arhitektūras objekts. Jaunie arhitekti, kas radījuši pasākumu ciklu Manual: Urban sports and Architecture un ar to šogad tika novērtēti arī Latvijas Arhitektūras gada balvā, šo pilsētvides funkcionalitātes faktu spēcīgi apzinās. Arhitekti vispār aizvien vairāk sāk apzināties, ka funkcija tomēr ir daudz svarīgāka par izskatu. Šajā gadījumā – ja cilvēks atrodas konkrētā lokācijā un izmanto to vietu, tas ir daudz labāk nekā tad, ja tur nav neviena cilvēka un tā vienkārši skaisti izskatās.
Tātad liela loma skeitbordā visā pasaulē ir tieši arhitektūrai?
Milzīga loma! Tas ir mans darbs: braukt pa pasaules pilsētām un meklēt interesanto – slīpas sienas, dažādu veidu caurules ielās, rampas, slīpumus, dažādus arhitektūras elementus.
Kur atrodas tavi iecienītākie šāda veida objekti pasaulē?
Noteikti Spānijā. Katrā Spānijas pilsētā ir tā saucamās plazas, kur ir izteikti labs segums. Šāda veida objektu radīšana ir labs pasākums tādas kopienas būvēšanai, kur cilvēki atrodas uz vietas, mijiedarbojas.
Un kuras ir labākās skeitošanas vietas Latvijā?
Numur viens ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Numur divi – Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, jo tur ir visgludākais segums Rīgā. Numur trīs – Rainītis. Varētu patiesībā pie Raiņa pieminekļa rekonstruēt plāksnes tā, lai tās vairs nebūtu izbīdījušās, kas gadu gaitā noticis laikapstākļu dēļ. Bet tā tie skeitspoti Rīgā ir visur – katrā stūrī var atrast kādu cauruli, kādu malu vai kaut ko citu, pa kurieni var nobraukt.
Man draugi nelegāli skeito vienā teritorijā. Lec pāri žogiem jau ceturto, piekto gadu. Agrāk viņus dzina prom, taču šogad jau teica: "Labi, labi – varat skeitot, tikai neceliet kaut ko pārāk augstu, neko nebetonējiet!" Vispār es gribētu, lai visa Rīga būtu kā viens liels skeitparks. Ceru, ka jaunie arhitekti radīs aizvien vairāk celtņu, kuriem blakus ir interesanti skeita spoti.
Esi reiz teicis, ka "skeitbords ir konstruktīvs, nevis destruktīvs".
Es to skaidroju ar to, ka skeitbords nav huligānisms. Skeitbords ir tas pats, kas, piemēram, riteņbraukšana, kas ir transports no vienas vietas uz otru, tikai skeitbordā mēs tam vēl izmantojam ēkas, sienas, trepes – tas viss ir labiem mērķiem. Vēl tas ir konstruktīvs tādā ziņā, ka mēs to darām, arī lai uzfilmētu video – konstruējam video, kurā tiek ieguldīts darbs, veidoti triki, klāt tiek likta mūzika, cilvēks montē, tiek pievienots produkts, ko pēc tam tirgo, piemēram, T-kreklus vai ko tamlīdzīgu. Tā ir kustīgā māksla. Tehnika – kā braucot apmest dēli riņķī, uztaisot kickflip un pēc tam nosēdināt, aizbraukt tālāk. To sajūtu pēc trika veiksmīgas izpildes var saprast tikai tie, kuri to ir pamēģinājuši. Ar šo es gribu pateikt, ka mēs nedarām to visu, lai kaut ko lauztu. Varbūt arī nobružājas tā maliņa, tiek traumēta kāda celtniecības objekta fasāde – nekas, mēs varam aiziet salabot vai nokrāsot. Citreiz skeiteri tā arī dara.
Jaunieši būs pārsteigti par to, cik viņi daudz var izdarīt
Kā, tavuprāt, Latvijas sabiedrība to visu uztver?
Tā vispārīgi latviešu attieksmi raksturot nevaru, jo ģeneralizēt man nepatīk, bet es esmu par to, ka skeitbords ir jāatbalsta. Jāatbalsta tas, ka jaunieši, nodarbojoties ar skeitbordu, ir ārā, ka viņi dara kaut ko fiziski aktīvu. Ka viņi veido draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Pēc tam katrs pieaugot strādās, visticamāk, savā jomā, bet skeitbords būs tas, kas vienos jebkurā vecumā. Ar skeitbordu nodarbojas visdažādākie cilvēki, un tas ir pats interesantākais. Tas veido dzīves uztveri. Tas ir veidojis arī manu un manu draugu dzīves uztveri, un tā ir tik dažāda – skeitbords neietver tikai huligānismu, tas var būt sporta veids un pārvietošanās veids, māksla, mūzika, un, protams, dzīvesstils. Jā, tas ir arī bīstams sporta veids, protams, jābūt uzmanīgam.
Ar LNB priekšlaukuma renovācijas projektu esi radījis ko paliekošu. Vai tev tas ir svarīgi?
Tad, kad mans atbalstītājs Red Bull nāk ar savu budžetu un jautā, ko es gribētu organizēt – es labprāt vienmēr gribu uztaisīt kaut ko tādu, ko var izmantot arī pēc tam. Nu labi, vienmēr tā nav bijis, bet man vienkārši ļoti patīk, piemēram, betonēt. Vienreiz mēs betona skeitparku uzcēlām VEF teritorijā. Tas vēl joprojām tur ir. Es gribētu atrast Rīgā vēl kaut kādu vietu zem tilta, kur varētu uzcelt kādu "skeiteru midzeni".
Cik, tavuprāt, būtiski ir jauniešiem pašiem izrādīt iniciatīvu, lai kaut ko risinātu?
Man liekas, jaunieši būs pārsteigti par to, cik viņi daudz var izdarīt, kaut ko bīdīt un kustināt, mēģināt panākt iecerēto pēc noteikumiem, doties, runāt un jautāt. Ja dara, tad izdodas! Es esmu ļoti pārsteigts par šo Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu, patiesībā šokā, ka kaut kas tāds notiek. Tas mani tikai iedrošina turpināt, un es ceru, ka citus arī tas iedrošinās darīt savu lietu. Jāatbalsta šādas idejas.
Visu sarunu ar skeitbordistu Madaru Apsi lasiet žurnāla SestDiena 2. jūnija numurā!
Neslāvs