Kad 1992. gada augustā 26 gadus vecais Latvijas šķēpmetējs Mārcis Štrobinders izgāja Barselonas olimpiskā stadiona šķēpmešanas sektorā, viņam netrūka iemeslu priecāties. Latvijas valsts bija atguvusi neatkarību un olimpiskajās spēlēs beidzot atkal piedalījās ar savu komandu, turklāt mājās gaidīja tikai pirms dažiem mēnešiem dzimušais dēls Rolands. Iespējams, Mārcis nojauta, bet varbūt dziļi sirdī jau zināja, ka dēls reiz atkārtos un pat pārspēs tēva sasniegumus. Tagad, 24 gadus vēlāk, Rolands izpildījis Riodežaneiro olimpisko normatīvu šķēpmešanā un ir tuvu tam, lai olimpiskajās vēstures ailītēs vēlreiz ierakstītu Štrobinderu uzvārdu.
Rolands pašlaik tēva vadībā turpina gatavoties savām pirmajām olimpiskās sezonas sacensībām. Apstākļu sakritības dēļ par tām gan nekļūs talseniekam iepriekš tik sekmīgie Rīgas kausi maija beigās (pērn uzvara un Rio normatīvs ar 83,37 metriem, vēl pirms gada 2. vieta ar 81,62 metriem – red.), jo šobrīd svarīgākais ir sadziedēt cirksni. Treneris un tēvs Mārcis atklāj, ka dēls raujas cīņā un labprāt būtu metis arī Rīgā, jo nekas nav grūtāk, kā no tribīnēm noskatīties savu konkurentu startus. "Varbūt tās veselības likstas sezonas sākumā vēlāk dos papildu emocijas un tas palīdzēs. Galvenais akcents tomēr ir uz Eiropas čempionātu un olimpiskajām spēlēm," viņš gan piebilst.
Patlaban treniņi notiek saudzīgākā režīmā, lai Latvijas 2015. gada labākais vieglatlēts par visiem simt procentiem būtu gatavs tradicionālajai Valsts prezidenta balvas izcīņai 10.–11. jūnijā Valmierā. Pēc tam jau sekos Ventspils šķēpi, plānā arī Eiropas čempionāts jūlija sākumā, bet augustā Rolands Rio olimpiskajā stadionā mēģinās sasniegt fināla divpadsmitnieku – vismaz tāds šobrīd ir pašu Štrobinderu nospraustais mērķis.
Ar vienu kāju jau Rio
Rolands pašreiz ir vienīgais starp Latvijas šķēpmetējiem, kurš izpildījis olimpisko kvalifikācijas normatīvu – raidījis šķēpu vismaz 83 metrus tālu. Ir liela iespējamība, ka starp vīriem šķēpmešanas sektorā viņš Rio būs vienīgais latvietis, to atzīst arī pazīstamais vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis. Tiesa, vienlaikus viņš norāda, ka Latvijas šķēpmetējiem priekšā pietiekami daudz sacensību, lai pusotra mēneša laikā vēl kāds līdz normatīvam tomēr aizsniegtos. No pārējiem vistālāk šosezon metis labs Rolanda paziņa Gatis Čakšs – 78,45 metrus nupat sacensībās Tallinā. Čakša pērn Jāņa Lūša kausā Jelgavā sasniegtais personīgais rekords (80,06 m) ir zīme, ka viņš spēj mest ļoti tālu. Arī Rolands uz SestDienas jautājumu, kurš šobrīd ir valsts labākais šķēpmetējs, nevilcinoties norāda uz trīs gadus jaunāko Gati. "Jo viņam ir sezonas labākais rezultāts," smaida Štrobinders jaunākais. "Zigis [Zigismunds Sirmais] arī var jebkurā mirklī uzmest, tikai jāsaliek viss kopā, un viņš to mierīgi var izdarīt," Rolands piebilst. "Esmu tikai par, lai aizbrauc visi seši (pa trim vīriem un dāmām – red.), lai Latvijas šķēpmešanas tradīcijas turpinās."
Jaunais šķēpmetējs atminas arī abus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas sportistu iegūtos olimpiskos sudrabus. Kad to 2004. gadā Atēnās paveica Vadims Vasiļevskis, Rolandam bija vien 12 gadu. Vēl pēc četriem gadiem viņš aizrautīgi skatījies, kā sudrabu Pekinā izkaļ Ainārs Kovals. Tobrīd Rolanda ceļš uz šķēpmešanas virsotnēm tikai sākās. Viņš pats jau pērn izpildītā olimpiskā normatīva dēļ šosezon var justies mierīgāk, īpaši kontekstā ar iegūto savainojumu.
"Varu gatavoties Eiropas čempionātam Amsterdamā, Rio un nesatraukties par to visu." Rolands atzīst, ka līdz šim sportista karjerā bijis daudzās valstīs, bet olimpisko spēļu norises vietas Brazīlijas to skaitā nav.
Konkurence nemazinās
Rolanda tēvs Mārcis astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito pirmajā pusē bija valsts labākais šķēpmetējs, kopumā pa četrām reizēm triumfējis gan Latvijas PSR, gan jau neatkarību atguvušās valsts čempionātos. Tāpat viņa kontā otrā vieta 1986. gada PSRS Tautu spartakiādē un Labas gribas spēlēs astoņus gadus vēlāk. Starp šiem panākumiem 1987. gada augustā viņš Rīgā kļuva par pirmo Latvijas šķēpmetēju, kurš jaunās konstrukcijas rīku raidīja tālāk par zīmīgo 80 metru robežu – toreiz 80,04 metrus. Tieši piecus gadus vēlāk Barselonā Štrobinders bija viens no tiem 34 Latvijas sportistiem, kurš pēc 56 gadu pārtraukuma pārstāvēja sarkanbaltsarkanās krāsas vasaras olimpiskajās spēlēs.
"Tās bija grandiozas emocijas," ceturtdaļgadsimtu vēlāk ar patiku atceras Mārcis. "Olimpiskais stadions, celšanās kājās, kad iesoļoja Baltijas valstis. Olimpiāde ir svarīgs pasākums, kas jāuztver ar lielu atbildības sajūtu." Pašam toreiz labākais metiens bija 76,32 metru tālumā, ar ko vietai finālā bija par maz.
Mūsdienās visi rezultātu grib ļoti ātri, tomēr vispirms biežāk jāapgrozās elites līmenī, lai iekrātu pieredzi, uzskata treneris. "Uztraukums pirms sacensībām būs vienmēr, bet, ja tu vairāk startē tādā līmenī, tādos stadionos un atmosfērā, ir bišķiņ vieglāk."
Salīdzinot savu fizisko formu Barselonas olimpiādes laikā ar Rolanda tagadējo gatavību, tētis pēc īsas minstināšanās atzīst, ka dēls ir stiprāks. "Man bišķiņ trūka tās pieredzes, kad mainījās laiki un sākās brīvā Latvija. Mēs ilgu laiku bijām mazliet izolēti no starptautisko sacensību standartiem, bija jāpierod pie jaunās sistēmas, kurā, piemēram, sacensības risinās nevis stundu, bet ar visu iesildīšanos tās bija visas trīs stundas un vairāk. Bija jāiziet tai sistēmai cauri, lai saprastu, kas tas ir."
Tagad pasaules šķēpmešanas elitē atkal parādījušies vairāki ļoti labi metēji, bet, salīdzinot ar laiku, kad startēja pats, Mārcis uzsver – tolaik atlēti nebūt nebija vājāki. "Bija [pasaules rekordists (98,48 m) un Mārča vienaudzis Jans] Železnijs, bija [trīskārtējais olimpiskais medaļnieks Stīvs] Beklijs, vesela plejāde ar spēcīgiem metējiem, un tas līmenis bija ļoti augsts. Viens bariņš meta virs 90 metriem."
Viņš atzīst, ka ir visai grūti prognozēt, vai Rio sagaidīsim ko līdzīgu aizvadītajam pasaules čempionātam, kurā uzvarēja kenijietis Džūliuss Jego ar rezultātu 92,72 metri un sešinieku noslēdza vācietis Andrēass Hofmanis ar 86,01 metru. "Pekinā visiem lidoja fantastiski, rezultāti bija pārsteidzoši augstvērtīgi. Bet iepriekšējā olimpiādē zeltam pietika ar 84 metriem (uzvarēja Trinidādas un Tobāgo sportists Kešorns Volkots ar 84,58 metriem – red.). Tas ir atkarīgs no laikapstākļiem, stadiona, emocijām."
Visu rakstu par tēva un dēla Štrobinderu olimpisko sapni lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!