Kurš te vispār ir pilnīgi normāls? Saruna ar Mihailu Barišņikovu

Šoreiz maestro – aktieris, dejotājs, leģenda, ikona (viņa nozīmi pārspīlēt ir gandrīz neiespējami, un viss tiks piedots) – piekritis sarunai par režisora Roberta Vilsona iestudējumu Vēstule cilvēkam, kuru uz Rīgu atvedīs Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds. Vēstule cilvēkam tiks "rakstīta" piecos vakaros Latvijas Nacionālajā operā no 3. līdz 7. augustam. Fragments no intervijas: Viena no izrādes Vēstule cilvēkam tēmām ir balansēšana uz neprāta robežas un šīs robežas pārkāpšana. Kāpēc ģenialitāte mākslinieku tik bieži noved līdz vājprātam? Teātris vispār ir kaut kāds trakums, tā tas bija jau Senajā Grieķijā un Romas impērijā. Teātra, operas un baleta fani ir traki. Mākslas mecenāti ir traki. Viņi ziedo dzīvi un bagātību mākslai. Cilvēki maksā lielu naudu, lai atnāktu uz teātri un paskatītos uz mākslinieku, kurš ir apsēsts ar kādu ideju. Kurš te vispār ir pilnīgi normāls?! Neviens. Normāli cilvēki pamostas, brokasto, dodas uz darbu, dažreiz varbūt palasa kādu grāmatu. Ja kāds visu mūžu velta mākslai un pārtiek tikai no tās, viņu dabiski uzskata par dīvainu vai neparastu. Tādi ir arī tie, kuri visu dzīvi apmeklē teātri. Kāpēc panākumi tik ļoti ietekmē mākslinieka psihi? Kāpēc viņš sajūk prātā? Tas ir neizbēgami. Tu visu dzīvi kal ar lauzni šo stikla kalnu... Ja runājam par Vaclavu Ņižinski un viņa ģimeni, garīgās veselības traucējumi bija arī viņa brālim un meitai Kirai, kuru es pazinu. Viņam pašam grūtības bija kopš agras bērnības. Viņš vienmēr bija noslēgts. Vaclavs bija lēns, bremzēts zēns. Skolā viņš atpalika, viņš bija kā lācēns, taču visi apbrīnoja viņa talantu. Ņižinska biseksualitāte bija absolūti dabiska. Mīlestība bija viņa pateicība cilvēkam, kurš par viņu rūpējās. "Es vēlos mīlas rūpes, nevis niknas rūpes," viņš rakstīja dienasgrāmatā. Viņš negribēja būt citu cilvēku vadīts un ietekmēts, viņš gribēja mīlēt. Ņižinskis dejoja lomas, kas atbilda viņa būtībai. Viņš ir gan Petruška – cilvēks baltā maskā ar karstu sirdi –, gan kvēlojošs mīlnieks Šeherezādē. Iemiesoties šajos tēlos viņam nebija grūti. Tikpat pietuvināta viņa raksturam un emocionāli atkailināta bija paša Ņižinska horeogrāfija, piemēram, Fauna diendusā. Cik ģeniāli viņš izdomāja un notēloja fauna ekstāzi un aizraušanos ar nimfu! Tas ir fenomenāls horeogrāfiskais dokuments. Kas jums pašam palīdzējis saglabāt veselo saprātu un neatrauties no realitātes? Manā dzīvē viss ir bijis – gan dīvaini brīži, gan ļoti interesanti un laimes piepildīti. Ir bijuši nopietnu pārdomu periodi – nevis izgāšanās, bet iekšējās neapmierinātības izraisīti. Ir bijis iekšējais sabrukums un mēģinājumi atrast sevi, saprast – kurp un kāpēc virzīties. Man allaž ir izdevies izlavierēt no sava iekšējā haosa stāvokļa. Ja runa ir par māksliniekiem, bieži tiek lietots jēdziens "iekšējā brīvība", taču, pat ja tu esi brīvs un tev ir pārvietošanās brīvība, brīvība rīkoties, tas ne vienmēr garantē laimīgas beigas. Pret to visu ir jāizturas nopietni, dažreiz jābūt aukstasinīgam un nav jāļaujas visiem saviem kārdinājumiem un idejām. Tavas aizraušanās nedrīkst aizmiglot skatu. Kad esi atbildīgas izvēles priekšā, jāpaskatās uz savām iespējām no malas. Tu pieņem lēmumu šodien, bet kas notiks pēc mēneša? Par to ir jādomā, tas viss ir rūpīgi jāapsver. Kas būs pēc gada? Ko tu patiešām spēj? Es neesmu reliģiozs, taču uzticībā mākslai, teātrim, skatuvei ir garīguma elements. Māksliniekam ir jābūt cilvēkam, kuram ir ko teikt. Viss pārējais ir tehnikas, izvēles un veiksmes jautājums. Ja paveicas satikt īstos cilvēkus, viss izdodas. Izrāde ar Brodska dzeju nebūtu iespējama bez Alvja Hermaņa. Mēs ar viņu apspriedām dažus projektus. Vienā no pirmajām tikšanās reizēm Alvis teica: "Man ir ideja iestudēt izrādi par Ņižinski." Man tajā brīdī aizrāvās elpa: "Alvi, es tagad gatavoju izrādi par Ņižinski ar Bobu Vilsonu." Viņš atbildēja: "Ak vai!" Pēc tam piebilda: "Sajūta ir līdzīga tai, ja tu ar sievu ej uz ballīti un pamani, ka viņai mugurā ir tāda pati kleita kā kādai citai dāmai." Kad Alvis pērn Itālijā noskatījās Vēstuli cilvēkam, viņš sacīja: "Es neko nevaru teikt. Tas ir tāpat kā runāt par to kleitu." Kad Alvis piedāvāja iestudēt izrādi ar Brodska dzeju, man atkal aizrāvās elpa. Man šķita, ka tas nav iespējams. Pērn pavasarī es aizbraucu pie Alvja uz Cīrihi, kur viņš mēģināja izrādi Skaistākās nāves ainas operas vēsturē, un mēs tur dažas dienas pavadījām kopā. Nedaudz iedzērām, nedaudz uzkodām, daudz lasījām viens otram priekšā Brodska dzeju, un Alvis mani pārliecināja, kas tas tomēr ir iespējams. Tādas lietas notiek. Tā ir sakritība. Nejaušība. Viņš man piedāvāja vienu, tas nesanāca. Pēc tam piedāvāja kaut ko citu – un izdevās.Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 29.jūlija-4.augusta numurā!