Butterfly_ ir vīrietis, kurš dzied sieviešu partijas Ķīnas operā, savu dzimumu neatklāj arī privātajā dzīvē un patiesībā izrādās slepeno dienestu spiegs, savukārt pērnās sezonas beigās iestudētajā Equus Dainis ir Alans Strengs — pusaudzis, kura seksualitāte izlaužas zoofilijas virzienā, tādējādi veidojoties neparastām jūtām pret zirgu. Nu Laura atradusi Dainim ne mazāk savdabīgu tēlu, kāds ir Radība slavenajā darbā par Frankenšteinu un viņa apsēstību ar cilvēka radīšanu no līķu gabaliņiem.
Fragments no intervijas:
Pēdējā laikā tev bijušas vairākas neparastas, savdabīgas lomas – gan Song Lilinga, gan Alans Strengs, nu arī Radība. Vai nav par šerpu šāds kaleidoskops?
Tur nekā šerpa nav.
Vai tad?! Song Lilinga ir vīrietis, kurš spēlē sievieti, savukārt Alans Strengs sajūt zoofilu erotiku...
Tu gribi sacīt, ka Grūbe var spēlēt tikai dīvaiņus?
Es tikai saku, ko redzu.
Tās visas ir pilnīgi dažādas lomas, un ir forši balansēt uz robežas. Man patīk tāds izaicinājums. Kamēr nebija jāspēlē Song Lilinga, teātris bija tikai darbs: iemācies tekstu un — mauc! Tagad jūtos daudz dziļāk ievilkts profesijā, vairāk domāju un atrodu.
Vai tavas cilvēciskās robežas ir paplašinājušās?
Iespējams. Sev jautāju, vai vispār ir kāda robeža, cik tālu var aiziet lomā? Piemēram, Alana Strenga loma mani pašu nemaz nemulsina un netraumē. Es pat vairākas reizes pabiju stallī un iepazinu dzīvus zirgus, man tas bija nepieciešams, jo neatcerējos, kad pēdējo reizi dzīvē biju piegājis zirgam klāt, paglaudījis un pasēdējis mugurā. Zirgs ir ļoti varens dzīvnieks. Pēc dabas esmu ļoti emocionāls un jūtīgs, toties psiholoģiski izturīgs. Pēc Equus noskatīšanās daudzi teikuši: "Izskatās, ka šis čalis var saiet sviestā..." Bet tā nav. Man ir savi cigun uzdevumi un skolotāji. Man ir sieva, kura ar savu lietuviešu raksturu mani noliek pie zemes, kad vajag.
Ko tuvinieki un draugi saka par tavām lomām?
Tā ir visneobjektīvākā publika, kura vienmēr teiks, ka viss bija forši. Sieva pasaka, ko domā patiesībā, līdzīgi kā viņas vecāki, kuri saprot teātra oderi. Man diezgan liels rādītājs ir arī tētis, kurš gan vairāk ciena bojevikus, nevis teātri. Ja viņš pasaka, ka izrāde bija laba, tas dod papildu dopingu. Man gribas viņam sevi pierādīt. Tētis ir izbijis sportists, profesionāls riteņbraucējs, kurš vēlāk kļuva par vienu no spicākajiem siera meistariem, bet tagad viņam ir savs koku bizness.
Kas tevi suģestē aktiera profesijā?
Nezinu, kāpēc kļuvu par aktieri, otrreiz to noteikti nedarītu.
Kāpēc? Vai par maz maksā?
Arī tas, bet mums jau pašā mācību sākumā Mihails Gruzdovs ar Indru Rogu pateica: "Ja gribat nopelnīt lielu naudu, tad ziniet — šī profesija tam nav domāta." Pēdējā laikā mani arvien vairāk pievelk mēģinājumu process, patīk rakties, meklēt, domāt. Līdz pirmizrādei man viss ārkārtīgi patīk, taču spēlēt izrādēs diemžēl ātri apnīk, dažreiz uznāk tāds besis, gribas kaut ko jaunu. Man raksturīgi visu novilkt līdz pēdējam brīdim, darīt tikai tad, kad sāk svilt pakaļa un nevar nedarīt.
Lomas tev ir sarežģītas, bet kāds esi ārpus teātra — vai tikpat sarežģīts?
Esmu ciets riekstiņš, visu turu sevī un nelaižu ārā. Mani nav viegli izprovocēt uz atklātību un runāšanu. Sieva zina, ka man nepatīk stāstīt par sevi. Viņa jūt mani un vajadzīgajā brīdī visu dabū no manis laukā. Tos varētu dēvēt par mājas psihoterapijas seansiem.
Visu interviju ar aktieri Daini Grūbi lasiet žurnāla Sestdiena 18.septembra numurā!