Mūsu ceļojums uz Argentīnas ziemeļdaļu sākas no Buenosairesas ar nakts autobusu. Septiņos vakarā mēs esam autoostā, gatavi doties ceļā uz Posadasas pilsētu, no kuras tālāk – uz mitrājiem. Te mūs jau gaida pirmais pārsteigums, jo, ja kādam šķiet, ka nekas nevar būt sliktāks par nakti autobusā, tad šie priekšstati jāpārskata – par aptuveni 45 eiro pirktā biļete ļauj braukt pilnīgi guļus, un servisa līmenis ir salīdzināms ar labas aviokompānijas biznesa klasi. (Šādā veidā man nebūtu iebildumu apceļot arī citas vietas Dienvidamerikā!) Pa ceļam mums pievienojas arī gids Dankans, kurš mūsu mazo grupu apsolījis aizvest līdz pat Igvasu ūdenskritumiem. Pirmais iespaids par viņu gan ir ne visai, taču beigu beigās viņš izrādās vislaipnākais un foršākais gids, kāds mums jebkad trāpījies, ārkārtīgi pretimnākošs, turklāt spējīgs atbildēt uz tiešām visiem jautājumiem.
Lai arī neesam lieli organizētu ceļojumu fani, šoreiz jau pašā sākumā jāatzīst – brauciens dabas ekspertu pavadībā ir tieši tas, kas vajadzīgs! No Buenosairesas izbraucam ar tumsas iestāšanos, tāpēc pirmos skatus baudām saullēktā, kad jau esam netālu no Posadasas. Visapkārt te plešas lauki un acīmredzami ir daudz tropiskāks klimats nekā mūsu izejas punktā. Nav gluži "džungļu čūsku" iespaids, bet apkārtne sāk atgādināt Dienvidamerikas seriālos redzēto. No Posadasas mums vēl stunda jābrauc mikroautobusā, kamēr sasniedzam Estancia San Juan Poriahu – te pavadīsim turpmākās trīs dienas.
Mitrāji un gvarani
Iberas mitrājs ir otrs lielākais pasaulē pēc Brazīlijas Pantanalas un aizņem aptuveni 15–20 tūkstošus kvadrātkilometru, no kuriem 13 tūkstoši patlaban ir aizsargājama teritorija, un Argentīnas valdībai ir plāns to pārveidot par nacionālo parku. Tas ir viens no svarīgākajiem saldūdens rezervuāriem kontinentā. Ezeru, purvu, lagūnu un dumbrāju sajaukums radies no lietus ūdens. Tulkojumā no gvarani valodas "Ibera" nozīmē "spožais ūdens".
Kas tad īsti ir gvarani? Tas ir vietējās tautas un valodas nosaukums, kas Korrjentesas provincē ir otra oficiālā valoda, tāpat arī viena no oficiālajām valodām Paragvajā. Šajā valodā pasaulē runā teju pieci miljoni cilvēku, un interesanti, ka tā ir viena no visizplatītākajām iezemiešu valodām Dienvidamerikā, taču to zina arī liels skaits cilvēku, kam tā nav dzimtā. Pasaulē gvarani kā tauta ir pazīstami ar savu yerba mate tēju, kuru vietējie atklāja kā zelējamu augu, kas ir piemērots arī karstu dzērienu pagatavošanai.
Diemžēl par gvarani kultūru pirms spāņu kolonizācijas nav pārāk daudz informācijas, bet līdz ar spāņu parādīšanos kontinentā XVI gadsimtā šī tauta ir daudz cietusi. Gvarani sievietes gan tika uzskatītas par ārkārtīgi skaistām, un spāņi tās pieņēma par sievām, taču vairākums gvarani tika pārdoti kā vergi. Pēc tam šīs tautas likteni būtiski ietekmēja jezuītu misijas, kas arī ir viens no galvenajiem apskates objektiem Korrjantesas un Misjonesas provincē Argentīnā.
Jezuīti it kā iestājās pret vietējo pārdošanu verdzībai, taču tieši jezuīti arī bija galvenie šīs tautas kolonizētāji. Gvarani tika pievērsti kristietībai un sadzīti misijās, kur katram tika atvēlēta mazītiņa istabiņa. Lai gan gvarani kultūrā pirms tam eksistēja daudzsievība, te viņi drīkstēja dzīvot tikai pāros. Tāpat dzīve tuvu spāņiem atnesa eiropiešu slimības, pret kurām vietējiem nebija imunitātes. Vēl savā dabiskajā vidē gvarani dzīvoja kaili, bet mirušos izvadīja ar rituāliem, kuros bija pat kanibālisma elementi. Pie jezuītiem viņiem nācās no tā visa atteikties, ļoti īsā laikā pilnībā pārveidojot savu dzīvesveidu, ko daudzi nespēja. Līdz ar to – lai arī daudziem gvarani jezuītu misijas principā bija vienīgā iespēja, kā paglābties no verdzības, tās arī gandrīz pilnībā iznīcināja šo kultūru. Mūsdienās ir palikuši aptuveni 14 tūkstoši cilvēku, kas sevi identificē kā gvarani. Daudzi no tiem aizvien dzīvo saskaņā ar dabu, tradicionālajā veidā medījot un makšķerējot, taču ir nabadzīgi un slimo.
Dankans mums stāsta, ka, pateicoties gvarani valodas zināšanām, daudzi pārbēg no Paragvajas uz Argentīnu, kur dzīves līmenis ir labāks un kur viņi var saņemt īpašu iezemiešu identifikācijas karti, kas tad arī ļauj oficiāli te palikt. Kādreiz visi gvarani bija maza auguma, tumšiem matiem un izskatījās ļoti līdzīgi cits citam, bet tagad daļa izskata ziņā īpaši neatšķiras no citiem Dienvidamerikas iedzīvotājiem un kultūru sajaukuma dēļ ir gan blondi, gan zilacaini, gan arī gari.
Gluži kā filmā
Braucam cauri vairākiem kontroles punktiem, kuru esamībai skaidrojums vienkāršs – reģionā ir problēmas ar narkotikām. Tās ieved no Paragvajas, kas ir lielākā marihuānas audzētāja Dienvidamerikā. Vēlāk atpakaļceļā vienā no šādiem punktiem redzam pat Holivudas cienīgu ainu: kamēr mūsu mikroautobusa dati tiek pārbaudīti (katram transportlīdzeklim ir jābūt atļaujai pārvadāt pasažierus, izbraukšanai uz citu provinci nepieciešama īpaša atļauja, un Dankans stāsta, ka tiek pārbaudīts ne tikai stundu skaits, kas nobraukts, bet arī maršruts, ko fiksē īpaša ierīce), pie vienas no policijas mašīnām ir apstādināts auto, kam atvērtas visas durvis, bagāžnieks un pat motora pārsegs, un vairāki policisti pārbauda salonu. Autovadītājs, vīrs baltā kreklā, tumšiem, vidēji gariem matiem, ar ūsām un aviatora saulesbrillēs, sēž uz krēsla, rokudzelžos saslēgtām rokām. Kā tāds seriāla Narcos prototips! Turpat netālu guļ policijas suns, kurš, kā izskatās, savu darbu jau paveicis. Pēc brīža vīru, aizvien roku dzelžos, pārved ēnā zem tuvākā koka. «Marihuāna,» īsi nosaka mūsu gids.
Pēc stundas brauciena nokļūstam mūsu naktsmītnē jeb, kā tās dēvē šeit, estancijā San Juan Poriahu. Kādreizējās jezuītu misijas galvenajā mājā, kas savulaik bijusi baznīca, tagad ir «saimnieku māja». ASV esmu redzējusi baznīcas, kas ir pārveidotas par apģērbu veikaliem, taču vēl nekad šādā celtnē nebiju palikusi pa nakti!
Jau no pirmajiem soļiem istabiņā mūs gaida pārsteigums – iekārtojums ir muižas stilā! Koloniālā laikmeta iedvesmota vannas istaba, koka galds ar estancijas īpašnieku ģimenes fotogrāfijām, gulta ar zeltainu pagalvi, tamborētas sedziņas un slīps jumts, uz kura krīt auglīši no milzīgā blakus augošā koka. Porcelāna vāzes ar zilu zīmējumu, figūriņas un gleznas pie sienām un senatnīga lampiņa. Elektrība te ievilkta tikai nesen, pirms tam viss darbojies ar dīzeļa ģeneratora palīdzību. Kondicioniera, protams, nav, tāpēc dienas vidū, karstākajā laikā, ieteicams atvērt logus un durvis caurvējam. Taču kopumā jāsaka – šī vis nav nekāda bezpersoniska eiroremonta viesnīca, te var iejusties bagātas estancijas ģimenes dzīvē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!