Pirmie, kas mūs sveicina pie Gauhātī lidostas, ir visa veida degunradži, ziloņi, tīģeri, bifeļi, stirniņas, čūskas un citi zvēri, kas atveidoti visai žēlīgās ceļmalas skulptūrās, sienu zīmējumos un atrakciju parkos. Pilsētas haotiskajā drūzmā tie izskatās visnotaļ bēdīgi un apjukuši, taču galveno cerību sniedz – ir arī dzīvi un īsti! Jāprot tikai atrast!
Pa pusei dieviņi
Pirmie dzīvnieki, kas pilsētā nav pat jāmeklē, atrodas pie senā šaktistu jeb sievišķās enerģijas tempļa. Kaziņas ar sarkano punktu pierē bauda pirmsupurēšanas privilēģijas – klīst, kur vēlas, apēd ziedojumu puķu vītnes, maisās cilvēkiem pa kājām un izblēj savu vēl nenojausto likteni. Daudz privileģētāki ir mazie mērkaķīši, kas kā spocīgi tumsas tēli sasēduši uz augstām kāpnītēm ap templi. Te viņi tup mierīgi kā mazi jogas, te aizlec, kā naglu dibenā dabūjuši, te ziņkārīgi tuvojas, te nievājoši slaiki paslēpjas koka zaros un vēro cilvēkus no augšas. Asamas mērkaķīši vismaz mums savas huligāniskās tieksmes neizrāda, bet jau izsenis viņiem Indijā ir atļauts un piedots viss. Viņi, līdzīgi kā citi dzīvnieki, nes sevī dievišķo daļu – indiešu mitoloģijā viņi visi ir pilnīgs vai daļējs kādas dievības atveids. Vēdas, eposi un purānas, dažnedažādi svētie teksti čum un mudž no dievībām, kas ir pa daļai cilvēki, pa daļai viens, otrs vai vairāki dzīvnieki kopā, iemieso labo, ļauno, dievišķo, dēmonisko, dažādus spēkus, kas plūst un mainās, bet galu galā visi ir pielūdzami. Ja ne vienā, tad citā hinduisma virzienā, savs goda pjedestāls atrodas katrai dzīvajai būtnei, ko muļķa citzemnieks redz tikai kā lopu, bet viedais indietis saskata kā veselu pielūgsmes panteonu.
Dzīvnieki Indijā ir visai privileģēta "kasta", kas dabiski caurauž cilvēku sabiedrību. Karmas likumus te neviens nav atcēlis, tāpēc attieksme pret jebkuru dzīvu radību ir kā pret dievišķās būtības nesēju vai kādu pārdzimušu dvēseli – miermīlīga un cieņas pilna. Radikālie džainisti pat kukainīti nesamīs un odu nenositīs, jo tie visi ir nevis vienkārši brahmana jeb dzīvības enerģijas izpausme, bet var būt tieši tavs vectētiņš vai mīļotā tante... Bet citi, kas dzīvniekus tomēr upurē, ir pārliecināti: tas tikai palīdzēs nākamreiz piedzimt veiksmīgākā veidolā! Šķiet, tradicionālajā sabiedrībā no šīs saudzējamās dzīvības ķēdes izkrīt tikai vistas – tās ir vienīgās, ko indieši neveģetārieši ēd bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Pērtiķiem Indijas dzīvo radību plejādē ir īpaša vieta. Ja šie mērkaķīši sasēstos godīgi pa trim, ja viens aizbāztu ausis, otrs aizžmiegtu acis, bet trešais aizklātu muti, viņi nodemonstrētu Indijas nerakstīto likumu: neko sliktu nedzirdēt, neko briesmīgu neredzēt, neko ļaunu nerunāt. Tā ir mērkaķīšu paustā cilvēces laimes filozofija, kurai grūti iebilst, bet kuru vēl grūtāk pilnībā izpildīt – vērtējošais prāts pat optimistus piezemē. Tāpēc labi, ka Asamas mērkaķīši ar paraugdemonstrējumiem nenodarbojas un pozitīvisma filozofiju nesludina, tikai nobola ačteles un novicina garās astes, pierādot, ka ir īsti. Tā kā šis templis ir veltīts dievietes Satī dažādajām izpausmēm un uzcelts vietā, kur no gaisa nokritusi ugunī ielēkušās dievietes sadalītā ķermeņa 1/52 daļa un tieši dzimumorgāni, kas te ir galvenais pielūgsmes objekts, pērtiķīši var palikt ēnā – nav jau Hanumāna templis!
Pērtiķis ar kalnu rokā
Arī Indijā visam pamatā ir raksti: sadzirdētās, augstāko spēku vēstītās vēdas, ko bija lemts saklausīt tikai izredzētajiem priesteriem – riši –, un iegaumētie teksti, kas tapa un pilnveidojās gadsimtiem, apaugot ar gigantisku tēlu daudzumu. Iegaumētie teksti klejoja mutvārdos, tāpēc nonāca arī pie zemākām kastām, tostarp pasaules eposu eposi – Mahābhārata ar tajā iekļauto Bhagavadgitu un Rāmājana jeb Rāmas ceļojums.
Tieši šis krāšņais sanskrita piemineklis ir devis dzīvību Hanumānam – dievībai ar cilvēka ķermeni un pērtiķa galvu, kas dzimis kā vēju dieva un apsaras jeb mākoņu kurtizānes (pa pusei dievietes, pa pusei cilvēciskas būtnes) dēls. Krāšņā mitoloģija atvēzēja savus fantāzijas spārnus un padarīja Hanumānu par pērtiķu karaļvalsts valdnieku, dodot tam brīnumainas spējas – viņš varēja pēc vēlēšanās mainīt savu izmēru no miniatūra naga galiņa līdz milzu monstram, varēja levitēt, lidot, pārvietoties un cīnīties tik labi, ka tieši viņam bija lemts kļūt par brīnišķā, viedā valdnieka Rāmas cīņubiedru. Viņu negantais ienaidnieks bija baismīgais milzis dēmons Rāvana, kas bija nolaupījis Rāmas sievu Sītu un terorizēja gan cilvēku, gan dievu pasauli. Dēmoniskais monstrs ar savu šausmoņu svītu dzīvoja baismīgajā Lankas salā, uz kuru, pateicoties brīnumspējām, varēja aizlidot tikai Hanumāns. Tur viņš centās būt cēls un piedāvāja Rāvanam iztikt bez kara, bet tas par sodu aizdedzināja sagūstītā Hanumāna asti. Mērkaķu karalis izmantoja brīnumspējas, aizlaidās pie savējiem un cēla visus uzbrukumam.
Vispirms vajadzēja uzbūvēt tiltu, kura celtniecībā viņš, par gigantu kļuvis, darīja brīnumu lietas, tad nācās cīnīties uz dzīvību un nāvi, ilgi un sāpīgi, līdz daudzi jo daudzi viņa pērtiķveidīgie pavalstnieki un arī Rāmas brālis Lakšmana gulēja ievainoti uz nāvi. Tad Hanumānam lika aizlidot uz Himalajiem pēc kāda brīnumaina dziednieciskā auga, ko viņš, nespēdams salasīt kā ikdienas izmēra pērtiķis, attapās nogādāt kā gigants – ar visu kalnu. Labie izveseļojās, nelietīgais Rāvana, kuram beigu cīniņā atauga arvien jaunas, briesmīgas galvas, tika izdeldēts no zemes virsmas, Rāma atguva Sītu, gūstekņi tika atbrīvoti no verdzības, nešķīsteņi izdzenāti un nobeigti, uzvarēja taisnība, draudzība un labais kopumā. Mūsdienu ekoloģiskās sāpes kontekstā visvairāk aizkustina fakts, ka pēc burvju zālīšu noplūkšanas un biedru izārstēšanas viedais pērtiķis, vēja dēls, cēlās spārnos un aizlidoja uz Himalajiem, lai noliktu kalnu, kur paņēmis, – lai dabai nebūtu nodarīts pāri. Nu īsts varonis arī mūsu laikā!
Hanumāna kults ir viens no vispopulārākajiem hinduismā, kurā tam velta gan krāšņus tempļus, gan īpašus svētkus. Šivaisma virzienā Hanumāns tiek uzskatīts par vienu no galvenās dievības Šivas iemiesojumiem jeb avatārām, visā Indijā viņš tiek godāts kā zinātnes un lauku dzīves aizbildnis, bet plašākā izpratnē iemieso neizmērojamu enerģiju, izturību, godprātību, spēju pārvaldīt fizisko ķermeni, savaldīt tumšos spēkus…
Hanumāna un kopīgais pērtiķu kults ir izpleties arī uz kaimiņzemēm – pat Taizemē, Malaizijā un citviet pasaulē dievības dzimšanas dienas svētkos cilvēki dejo ar pērtiķu maskām, uzstāda gigantiskas skulptūras, skaita mantras ar viņa vārdu un nes ziedojumus. Labums no tā tiek visiem pērtiķiem, jo īpaši Indijā, kur tiem atļauts viss – kaut līķus no upes ķeksēt, ja svētajam dzīvniekam tā labpatīk. Viņu pievienotā vērtība radīta mitoloģiskajās debesīs, kur viņi nav dzīvnieki, bet dievības.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14.-20. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!