Pēc intensīvas ceļojumu nedēļas Aberdīnas viesnīcā palieku viena. Tik daudz vilinošu ūdeņu redzēts un tik maz peldēts, ka gribu veldzēties kaut viesnīcas baseinā. Skotija man ir kļuvusi mīļa, es to saprotu un pieņemu. Ienirusi dabā un vēsturē, labprāt te atgrieztos vēl un vēl… Bez manis baseinā ir sirms jūras lauva T-kreklā un jocīgā micē, kas maigi un pacietīgi māca mazajiem peldēt. Vispirms uz dēlīša liek vizināt ronīša mantiņu, tad kopīgi izvēlas viņam piekrasti, uz kuru peldēt. Miesas skolotājam ir daudz, pat pirkstus ūdens nespēj saņurcīt, krokas met tikai slapjais krekls. Viņš ir milzīgs, bet uzticams un pamatīgs, man līdz ar bērniņiem prieks. Bet to vajag, jo tālāk ceļā dodos viena.
Aiz Edinburgas pazūd saule
Jauns, rudmatains šoferis ar iesvīdušu pieri nokavē, bet lādzīgi sola apturēt autobusu pie stacijas īpaši man – ar lielu somu un smagām priekšnojautām. Klibs dīvainis ar sunīti grasās izkāpt turpat, un divi džentlmeņi vienlaikus palīdz nenomaldīties. Iešana īsa, ai, kādas glītas un perfekti darinātas skotu kurpītes trāpās ceļā – rūtainas, no īstas vilnas un ādas, roku darbs… Mazas, par laimi, nenopērku. Bet stacija gan ir liela un problēmas arīdzan. Biļeti man ir pircis cits cilvēks, izņemt to var tikai ar viņa kredītkarti. Kaut visi apstiprinājumi ir manā telefonā, tas neko nelīdz. Sazvanītā persona pēc datu aizsardzības regulas drīkst runāt tikai ar biļetes pircēju, bet tas atrodas Latvijā un nemāk angliski… Nelīdz ne šarms, ne dusmas, jāpērk cita. Jau pirmā šķita pārāk dārga, bet šai cena ir vēl dubultā. Neko darīt, toties braukšu kā dāma, mierinu sevi par negaidīto robu ceļojuma budžetā.
Saule spīd, sliedes gar pašu jūru, klintis, putni, pilis, liedagi, viļņi, mākoņi, ugunspuķes tik košas, ka sprakšķ kā salūts gar acīm. Mazas smilšu pludmalītes kā cerību actiņas nomirkšķina un pazūd savā reti bradātajā vientulībā, jūra pamazām aizgriežas, un arī saule paliek Aberdīnā. Labības lauki jau izskatās noguruši, zaudējuši zeltīto krāsu. Pilsdrupu vietā parādās krūmi, plašums norullējis kalnus, daba pamazām atkāpjas rūpniecības un lauksaimniecības priekšā. Jo tālāk no Skotijas, jo vairāk miglas ārā un ļaužu vilcienā. Esmu kustībā caur miglas vāliem, kuros pazūd gan lauku rūtojums, gan neskaitāmo aitu sīksīkie raksti, gan liellopu platās muguras. Viss. Atpakaļ realitātē, kas velk pie zemes.
Vienādu māju rindas, identisku treileru apmetnes, globāli gadžetu signāli un unisonā skanoša ātrās barības iepakojumu čaukstoņa kļūst par vagona sabiedroto. Ēd katrs otrais – gan līdzi paņemto, gan no ratiņu stūmēja ietirgoto.Tetovētās rokas vairs neatšķiru – te konduktoram, te bulciņu vedējam, te kārajiem pircējiem… Vai visi te būtu seno piktu cilts pēcteči, kuru tetovējumi savulaik bijuši kā pase ar visiem identitātes ierakstiem? Kas par daudz, tas par skādi, man šķiet, labāk meklēt ko skaistu aiz loga. Skatos, cenšos, tomēr īsti nesanāk.
Homo vulgaris
Kā pirmās uzdzīves viļņa pārstāves, pusizdzertu stiprā dzēriena pudeli vicinot, vagonā parādās trīs lēdijas. Tā ir Jorka, ar kuru sākas senās Anglijas pieturas. Par gadsimtu dvesmu ceļā liecina vienīgi pelēku un sarkanīgu ķieģeļu celtnes, drūmu baznīcu torņi un bezgalīgiem grafiti piecūkoti priekšpilsētu mūri. Stacijas gan ir iespaidīgas, tomēr arhitektūras apbrīnai nav laika – cilvēku pēkšņi ir ļoti daudz, un visi tādā uzvilkti uzbudinātā stāvoklī. Mūsu vagona jautrās dāmas ir sapucējušās vakarkleitās. Divas ir princeses Diānas vecumā, tādu pašu matu griezumu, pareiziem sejas vaibstiem un vienāda fasona atkailinātās kleitās, kas saglabājušas elegances pazīmes. Vecākā kundze atgādina savu laiku pārdzīvojušu hipiju princesi un tieši tā arī uzvedas. Trijotne ir ieņēmusi sēdvietu ar galdiņu un turpina ārpusē sāktās dzīres. No galvas galvā ceļo kronis ar smalkās drātiņās uztupinātiem košiem plastmasas taureņiem, kas enerģiski vibrē pie katras kustības. Dāmas uzrīko arī skaļu karaoki, vispirms vienkārši dziedot telefona pavadībā un piekliedzot visu vagonu. Hits ir Delilah. Pašas sev aplaudē, iesaista visus, kas grib un kas negrib, prasa, ko dziedāt tālāk. Kāds nokliedzas: "Spice Girls!" Nav problēmu, tiek atrasta dziesma, pudele ceļo no rokas rokā, dziedāšana kļūst arvien skaļāka… Priekšnesumu saglābj tas, ka jaunākās dāmas ir gana glītas un uzdzīve tiek norakstīta uz dabisku jautrību. Pavisam piedzerties kompānija nepaspēj, jo nākamajā pieturā izkāpj – līgojoties uz augstajiem papēžiem un mājot gaisa skūpstus. Taču viņu vietā vagonā sagāžas citi, kas ir dažādās apreibināšanās un skaļas uzdzīves stadijās. Pārņem sajūta, ka pēkšņi ir palaistas vaļā kādas histēriskas bezdzimuma brāļošanās slūžas, kuras noslaucīs visu, kas ceļā. Mēs, tie, kas braucam jau vairākas stundas, esam ierāvušies savos kaktiņos, kļuvuši neredzami, jo te plosās stihija. Nē, ne iebraucēji, bet liels pūlis vietējo, kas bauda sestdienas vakaru. No mana "lēdijas ceļojuma" nekas nav palicis pāri, brutālais trako mājas karnevāls ir uzvarējis.
Kad izkāpju pārsēšanās pieturā, uz perona kļūstu pavisam bezpalīdzīga. Uz tablo ir vairāki vilcieni ar manu atiešanas laiku, bet pajautāt īsto vienkārši nav kam! Stacijas darbiniekus nemana, cilvēki ar bagāžu sakoncentrējušies katrs uz savu galamērķi, bet pūlis ir vienkārši pārdzēris jēgu. Galu galā, izmantojot lietotnes, noorientējos, priecājos, ka atrasts pareizais vilciens, tomēr stunda šajā vagonā mani noved līdz izmisumam – ausis nespēj izturēt šo necilvēcīgo rēkoņu. Sēdvietas skaitās numurētas, bet, lai tiktu līdz savai, ir jāpārkāpj pāri tiem, kas guļ, kājas pārlikuši pāri ejai, ciet un vaļā bikšu priekšām, krācot vai turpinot skaļā nebalsī dziedāt. Neatkarīgi no vecuma un dzimuma visi klaigā kādā īpaši griezīgā frekvencē, arī mazgadīgi tīņi. Grādīgie pludo un tiek dzerti no kakliņa, katru klunkšķi pavada skaļas un neartikulētas gaviles. Šī spazmu veida sasaukšanās starp kompānijām kļūst fiziski neizturama, eju tamburā, kurā liela izmēra jauna konduktore, sagumusi stūrī, spēlējas telefonā, biļetes tā arī nepārbaudījusi.
Ārā ir tumšs, par pūli man vairs ilūziju nav, katra pieturvieta sniedz jaunu lopiskas uzvedības pievedumu. Iereibušie nevar ne precīzi iekāpt, ne izkāpt, vilciens sāk atpalikt no grafika. Lai pārsēstos uz pēdējo vilcienu, pēc saraksta man ir sešas minūtes. Jūtu, ka kavēju, tāpēc ieņemu izejas pozīciju pie durvīm, par ko saņemu skaļu šņācienu no konduktores. Atbildu tikpat nikni, par ko pašai kauns, – apkārtējās dzīvnieciskās manieres izrādās lipīgas. Bostonas vilcienā ielecu beidzamajā sekundē, aizelsusies un asarām acīs. Divās minūtēs izlauzt ceļu piedzērušu britu blāķī ir teju varoņdarbs.
Kur ir lēdijas?
Aristokrāti vilcienā nebrauc, mierinu sevi. Viņi ir, noteikti ir, nevar taču būt, ka izmiruši pavisam. Lielbritānijā vienmēr ir bijusi šķiru sabiedrība, aristokrāti dzīvo savās pilīs, brauc ar mašīnām un helikopteriem, veido savu mikroidilli, ja jau makropasaule kļuvusi nepanesama. Bet saprāts? Elegance? Pieklājība? Iekšējā kultūra? Kaut vai tas viesnīcas baseinā peldošā jūras lauvas sirsnīgais miers? Vai tiešām vilcienos un publiskajā telpā pārvietojas tikai viszemākais slānis? Un kas to veido? Kur palikuši cilvēki, kas pēc tiem arī izskatās? Nošņurkuši, nevīžīgi, ākstīgi uzpucējušies dzerstiņa krāšņošanai – vai tiešām nekā cita nebūs? Tradicionālajā Anglijā, kuras kultūra kādreiz noteikusi pasaules latiņu, bet valoda joprojām valda pasaulē… Hei, apturiet šo vagonu, es gribu izkāpt! Uz kurieni traucas Eiropa?
Pārdomas, tuvojoties naksnīgajai Bostonai, ir visai skarbas. Nē, divas sirmas lēdijas vilcienā tomēr bija, kā vārnu barā iemaldījušās dūjas. Viena sēdēja man blakus tirkīza krāsas kleitā baltām pumpiņām, ar zīda zeķēm, pieskaņotām krellēm un somiņu, ar elegantu cepuri galvā un zeltītām kurpītēm kājās. Viņa lasīja grāmatu, kurā pareizo lapu iezīmēja krustdūrieniem rotāta grāmatzīme. Neiederīga kā ziediņš uz asfalta, viņa saglabāja cēli taisno muguru arī vagonā ar žūpām blakus un ar netveramu smaidu lūkojās tālumā. Ja gribi palikt lēdija, ir jāmāk nedzirdēt un neredzēt, saprotu vilciena ritmā…
Tomēr neesmu vienīgā, kam tas nesanāk."Fucking old pissed man," (nolādētie vecie mērgļi – no angļu val.) telefonā ziņas raksta man priekšā sēdošā sieviete, kas brauc ar diviem bērniem. Viņa pirmsskolas vecuma dēlēniem grib lasīt grāmatu, bet vilciena vidū trako sirmgalvji. Ik pa brīdim kāds nokrīt un citiem atkal ir ko rēkt. Tā viņi tur rotaļājas un zviedz, noslīdējušām biksēm atklājot dibenus, slienoties kājās un atkal krītot. Baltgalvīši puisīši viņus uzmanīgi vēro, citi izliekas neredzam.
Cilvēki ieraujas sevī, jo lopiem vajag vairāk vietas, ir mans kopsaucējs. Kādas vēl lēdijas, ja džentlmeņu nav vispār?
Lūdzu Dievu, lai mani stacijā sagaida un nav vienai jāpārvietojas šajā masā. Lietus līst, ārā ir tumšs, bet kaut kur taču ir saule un veselais saprāts, drošinu sevi, izkāpjot uz perona vienā no Linkolnšīras vissenākajām pilsētām, un ar milzu atvieglojumu atpazīstu sagaidītāja stāvu.
Vau, vau un āmen baznīcā
Trīs dienas ir pietiekams laiks, lai uz Bostonas stacijas perona atkal ierastos, apaugusi ar biezu aizsargkārtu. Mani vairs nesatrauc ne atkritumu kārta uz sliedēm, ne vēja nestā urīna smaka, ne kārtējais skaļi bļaujošais bērns. Redzamu invaliditātes pazīmju gadus astoņus vecajam puisītim nav, tikai ik pa brīdim viņš iekliedzas skaļi kā sirēna, tāpēc ir piesaitēts ratos. Somās un padusēs stiepti, viņa kliedzieniem pievienojas dažāda izmēra un neglītuma suņi, kas ir vientuļo cilvēku vienīgie pavadoņi. Nē, mani nekas vairs ne izbrīna, ne satrauc. Galvenais, ka prombraukšanas biļete no automāta ir izdabūta, un tas man tiešām uzlabo omu. Arī saule ir atkarojusi savas tiesības spīdēt vāri zilajās debesīs, bet tas ir signāls, lai brīvo dienu pavadītu kūrorta pilsētā Skegnesā. Pusstunda vilcienā, un lieta darīta!
Pirms tam stacijai vistuvākajā veikalā esmu nopirkusi latviešu kvasu un saldējumu. Iepērkoties iespaidīgajā Baltijas preču bodē, tāpat kā ielās, latviešu un lietuviešu valodu esmu dzirdējusi teju nepārtraukti. Tikpat daudz ir poļu un rumāņu mēles, arī krievu valodas, un jo īpaši šīs saziņas lamuvārdu. Te līdzīgās proporcijās ir cilvēku tips, ko neatkarīgi no tautības var atpazīt kā neveiksminieku gvardi, ir izturībā apbrīnojami smagā darba veicēji, ir nekaunīgi sociālo pabalstu izsitēji un tādi, kas, noteikuši "tik un tik" nopelnīšanas mērķi, sakostiem zobiem to arī dara. Kā automāti ar tik retām brīvdienām, ka atpūsties tik un tā nesanāk. Mans "saimnieks", kas Bostonā dzīvo jau desmit gadu, Skegnesā vēl nav bijis – pa kuru laiku? Viņam ir 67 gadi un jau nopelnīta Apvienotās Karalistes pensija, bet viņš ceļas četros no rīta, pako picas līdz vakaram, uztur savu līdzi atvesto tanti un mazdēlu un pie reizes sūta naudu citiem mājās palikušajiem radiniekiem. Cits, krietni jaunāks latviešu vīrietis, kas Bostonā ir tikpat ilgi, ne reizes nav braucis ar vilcienu. Viņa darbavieta atrodas minūtes attālumā no stacijas, bet viņam nekad nav ienācis prātā kaut kur doties. Retajās izklaides reizēs noder draugi ar mašīnu, tā arī visa ceļošana. Viņš ir džentlmenis un novēl man izbaudīt dienu – atpūsties pa īstam! Uz to arī noskaņojos. Jūra taču nevar pievilt…
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. augusta - 6. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
xio
xio
Ilze