Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Carnikava - 100 neizmantotu nosnaušanās iespēju zeme

Noskaidrot vietu, uz kuru Latvijā nevajag braukt sēņot, izzināt visu par īstajiem un patiesajiem nēģiem, izbaudīt piejūru, dārzus un arhitektūras pērles deviņdesmito stilā un galu galā gremdēties arī pārdomās par mūžību, krustošanos un veciem un jauniem baroniem. To visu var, aizbraucot uz Carnikavu.

Lielākais vilciena pluss ir tas, ka tajā ir patīkami iesnausties. Galu galā ir dziesma par miega vilcieniņu, bet nav dzirdēts nekas par miega automašīnu vai helikopteru. Dažkārt var iemigt plostojot, bet tad tā neskaitās pārvietošanās – tā ir tīra rekreācija. Tiesa, braucot līdz Carnikavai, nekāds miegs nesanāk. Tas ir tik īss laika sprīdis, ka nav iespējas restartēties.

Carnikava ir vieta, kurai piespiedu kārtā braucu garām tad, kad dodos uz regulārajiem draugu dārza svētkiem Saulkrastos. Vienīgās manas atmiņas par šo novadu ir neveiksmīga makšķerēšana apmēram pirms «simt gadiem». Un, protams, arī tas, ka vienreiz tur pamodos pie altāra, jo tumsā devos gulēt mājās, kurās agrāk dzīvojusi tik ticīga kundze, ka ierīkojusi sev svētnīcu.

Gada dzīvnieks 2016, 2015, 2014, 2013…

Carnikavā dievina nēģus. Neatkarīgi no cilvēka dzimuma, vecuma un reliģiskās piederības jebkurš cars (tā es saukšu Carnikavas iedzīvotājus) pirmajos septiņos teikumos tiks līdz apaļmutnieku tematikai. Der ielāgot – nē, nēģis nav zivs, tas ir apaļmutnieks. Reiz mēģināju sameklēt vēl kādu Latvijā mītošu šīs klases pārstāvi. Nemeklēju upē, bet gan internetā. Uzgāju informāciju, ka partiju apvienība Par Labu Latviju arī esot apaļmutnieki. Tomēr, tā kā mazliet esmu mācījusies bioloģiju, šai hipotēzei nepiekritīšu – domāju, ka tie tomēr pieder zīdītāju klasei.

Ar nēģiem un saviem nēģu tačiem ļoti lepojas arī Salacgrīva, un, kad pēdējoreiz biju tur, noklausījos referātu par to, cik ļoti Salacas nēģi ir visīstākie un labākie. Protams, Carnikavā par šādiem apgalvojumiem vienkārši paņirgājas, jo, caruprāt, Salacgrīvā vispār nekādu nēģu neesot, jo īstie ir tikai šeit – Gaujā.

Par to, cik svarīgs šis zvērs ir vietējiem iedzīvotājiem, liecina, pirmkārt, novada ģerbonis ar erotiski izliekušos nēģi, kā arī fakts, ka novada tūrisma mājaslapā blakus sadaļām Atpūta, Apskates objekti un Karte atsevišķa sadaļa veltīta tikai un vienīgi nēģiem. Būtu bijis ļoti skaisti, ja tai būtu vēl apakšsadaļa, kurā tiktu skaidrots, ka nēģi nārsta laikā nebarojas un pārtiek no mīlas vien. Tas ir skaisti.

Skaidra lieta – ikviens cars pēdējo mēnesi ir aizvadījis, citus aicinot uz Carnikavas Nēģu svētkiem, kas ir gada vērienīgākais notikums, kura laikā domes priekšsēdētāja vārot nēģu zupu. Tiesa, vietējie zina stāstīt, ka īstais nēģu laiks ir rudenī. Ja būtu tāda Carnikavas birža, tad noteikti svarīgākais, kas interesētu cilvēkus, būtu nēģu cenu svārstības. Uz svētku laiku tos var atļauties tikai ļoti naudīgi cilvēki. Toties oktobris ir īstais laiks, kad tos vispār var nopirkt svaigus un uzgrilēt bez jebkādām želejām. No sirds ceru, ka šoruden pienāks mans laiks pagaršot šo apaļmutnieku bez želejas vai citas aizdomīgas marinādes (t. i. – īsto caru gaumē).

Šoreiz aizņēmāmies velosipēdus no kādas Carnikavas daiļdārznieces un aizbraucām uz zivju un nēģu kūpinātavu un pārdotavu. Tur mūs sagaidīja (precīzāk – negaidīja) Tomass – džeks, kuram pašam zivis nemaz negaršojot, tieši tāpēc viņš ir izcils palīgs krusttēvam, kurš šeit kūpina ne tikai nēģus, bet arī foreles, līņus, asarus, skumbrijas un visas pārējās zivis, kādas vien ienāk prātā. Visu norijām vienā setā.

Pasaules līmeņa piejūra

Carnikavā atrodas dabas parks ar necilo un pagalam vienkāršo nosaukumu Piejūra. Jau pa gabalu redzams, ka šī ir vieta, kurā brīvdienu rītos rindām vien sastājušās mašīnas, jo "vāverīte agri ceļas, tā tās bekas nolasīs". Es gan neiesaku turp doties sēņot. Slikta vieta, galīgi nav sēņu. Ja arī ir, tad visas tārpainas. Ļoti nerekomendēju. Tik sliktas sēnes, ka, ja arī pastaigas laikā nejauši sanāk uzdurties kādai, labāk neķerties klāt un atstāt citiem nelaimīgajiem. Bet vispār kā pastaigu vieta Piejūras dabas parks ir teicams. Tur ir tie biezie meži un ķēmīgie koki ar vairākiem stumbriem, kas savijušies cits ap citu. Gluži kā nēģi nārsta laikā.

Šovasar biju aizbraukusi uz Belovežas gāršu Polijā (Eiropas vecākais mežs), un es nebūt nepārspīlēšu, ja apgalvošu, ka Carnikavas mežs cienīgi varētu sacensties ar šo nacionālo parku. Labi, te nesatiku nevienu mežacūku, bet tās noteikti te darbojas, jo izrakņātām bedrēm uzskrēju ik pēc divām minūtēm. Un, ja pastaigas laikā sanāk miegs, – sūnas te ir kā ūdensgulta un vispār neviens netraucē.

Tie ķēmīgie koki gan te bijuši ne vienmēr. Katrīnas II laikā te kokus izcirta. Ieguvumi gan nenodrošināja dižu pārticību – kad vējam tika kā uz paplātes pasniegtas plikas kāpu smiltis, šīs kāpas sāka «pastaigāties». Pa ceļam no Rīgas uz Carnikavu ir tāda upīte Langa. Pirms lielās kāpu staigāšanas tā savienojusi Gauju ar Daugavu. Tagad šāda savienojuma vairs nav, jo kāpas savā pārgājienā aizbērušas ciet daļu šīs upītes. Ja salīdzina ar mūsdienām, protams, diži daudz cilvēku tur nav bijis. Ja tā notiktu tagad – gan turīgo, gan ne tik turīgo caru mājas taptu apraktas zem smiltīm. Tā arī ir laba atbilde uz jautājumu, kam kāpās vajadzīgi koki, ja var uzcelt māju vai smalku spa viesnīcu.

Izejot cauri mežam, nokļūstam pie jūras, kas ir ļoti laba jūra. Tuvu Rīgai, bet atšķirībā no Majoriem vai Dubultiem nav cilvēku. Piemēram, nav jāstāv rindā, lai varētu pagulšņāt starp priedēm iekārtā šūpuļtīklā. Kaut arī nosnaušanos pieminu jau vismaz trešo reizi, patiesībā ekskursijas laikā nečučēju. Nebija laika, jo bija jāaiziet līdz Gaujas ietekai jūrā. Tā ir vieta, kurā jāatceras, ka senāk no Rīgas uz Pērnavu varēja nokļūt pa smilšu ceļu un Carnikavā bija jāatrod pārcēlājs, lai tiktu tālāk. Nekādi te smalkie tilti! Tiesa, tagad ar tiltiem te viss kārtībā – nesen uzbūvēts gājēju un velosipēdistu tilts pāri Gaujai. Es vispār cienu jebkuru soli, kas parāda rūpes tieši par gājējiem. Jo mazāks motorizācijas un aprīkojuma līmenis, jo vieglāk pieejamai būtu jābūt infrastruktūrai. Piemēram, gājēji jāgaida visur ar atplestām rokām, un viņiem jāvar nokļūt jebkur. Riteņbraucējiem jau pieejams mazāk – piemēram, nevar uzbraukt augšā kokā. Agrāk pāri Gaujai varēja tikt, ejot pāri dzelzceļa tiltam, kas, protams, apdraudēja gājēju dzīvību. Labi, ka tas laiks ir garām.

Drošība un daile – pirmajā vietā

Ir tāda daļa Carnikavas, kurā līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija tikai pļavas. Tolaik tika plānots Rīgas HES, un, tā kā elektrībai par godu bija paredzēts applūdināt daļu Salaspils, kaut kur bija jāpārceļ iedzīvotāji. Tā viņi nokļuva Carnikavā. Tagad tur, protams, māju ka biezs. Agrāk tas skaitījās tikai ciems, tagad tas ir novads, kurā pašā ietilpst 11 ciemu.

Mēs pa Carnikavu pastaigājāmies ar daiļdārznieci Annu, kuru par daiļdārznieci saucam, jo viņa prot atrast un atpazīt skaistus dārzus. Pašai siltumnīcā gan šogad tā pati problēma, kas daudziem, – puve. Atradām visskaistāko dārziņu. Rupji rēķinot, tajā bija apmēram simt šķirņu puķu. Tas vēl nav nekas. Dārziņš iekārtots vien 2008. gadā, bet jau tagad tur ir dzērvenes, augļu koki un krūmi (tostarp – tikko iepirktas ērkšķogas un aronijas). Un, kaut arī no malas izskatās, ka platība ir pavisam maza, ieejot dārzā, ieraugām pat Vecupes atteku ar visu infrastruktūru, t. i., mazu tiltiņu. Satikām dārza īpašnieku, kurš negribēja gulēt uz svešiem lauriem un godīgi atzina, ka te visu sašiverējusi viņa sieva, kas tobrīd atradās sēņošanas ekspedīcijā. Cik slikta izvēle! Carnikavā taču nevajag sēņot! Viens no desmit: sēņot tiešām tur nebrauciet!

Visu Elīnas Kolātes rakstu par piedzīvojumiem Carnikavā lasiet šīsnedēļas žurnālā SestDiena!


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Izlauzties un izaugt

Latvijā man patīk viss, no cilvēkos ieaudzinātajām vērtībām līdz tādām vietām kā Centrāltirgus, un es ceru, ka tās kļūs par manām mājām, saka komponists Džeikins Edvards Pusons (41). Dzimis ASV, uza...

Uz dienvidiem pēc garāka mūža

Ilgai dzīvošanai pateicīgākās valstis Eiropā ir Šveice, Spānija un Itālija, kur vidusmēra cilvēks nodzīvo līdz 84 gadu vecumam.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata