Azartspēļu upura grēksūdze: Es nospēlēju visu!

Taču šis stāsts nav par braukšanu dzērumā, bet gan par citu sērgu: atkarību no azartspēlēm, kas 44 gadus veco Krastiņu, vīrieti pašā spēku plaukumā, ne tikai atstāja bez naudas, darba un ģimenes, bet arī noveda līdz cietumam.Krastiņš vēlējās uzrunāt Sestdienas lasītājus, lai cilvēki aizdomājas, ka "atkarība no azartspēlēm ir ļoti liels ļaunums". "Es zinu, ka saņemšu sabiedrības nopēlumu, jo cieta cilvēki. Dzērājs pie stūres. Esmu pelnījis nosodījumu un saprotu to. Es nenoveļu vainu uz azartspēļu atkarību. Vainīgs esmu es, mana nepareizā domāšana. Toreiz es steidzos spēlēt un nedomāju par iespējamām sekām. Nelaime bija ātrāka par mani," raksta Krastiņš.Liktenīgais negadījums notika pagājušā gada septembrī Cēsīs, kad gaišā dienas laikā Krastiņa vadītais auto Opel Astra uzbrauca uz ietves, kur notrieca trīs bērnus. 10 un 12 gadus vecie zēni guva nopietnas traumas. Pēc avārijas konstatēts, ka Krastiņš bija sēdies pie stūres 1,78 promiļu alkohola reibumā.Krastiņš tika tiesāts par avārijas izraisīšanu reibumā, par ko Krimināllikums paredz brīvības atņemšanu no trim līdz 15 gadiem. Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve Ināra Makārova informē, ka Krastiņam piespriests četru gadu ieslodzījums.Krastiņš uzskata, ka viņa bēdīgais piemērs varētu palīdzēt atturēt citus no grimšanas atkarības purvā. Pēc viņa domām, jācenšas atturēties pat no šķietami nevainīgas "pamēģināšanas". "Cilvēkiem jāsaprot, ka azartspēļu atkarība var nodarīt lielāku postu nekā alkohols. Spēļu zāles - tā ir elle. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudzi ir atkarīgi no azartspēlēm. Sekas var būt ļoti smagas. Labi zinu, ka izjūk ģimenes un daudzi izdara pašnāvību."Azartspēļu bizness Latvijā joprojām ir ļoti izplatīts un ienesīgs, lai gan spēļu zāļu un automātu skaits kopš "trekno gadu" uzplaukuma sarucis aptuveni divas reizes. Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas dati liecina, ka pašlaik Latvijā darbojas 324 spēļu zāles un vairāk nekā 8000 spēļu automātu. Azartspēļu nozares ieņēmumi pagājušogad bija 106 miljoni latu. Lieki teikt, ka šī nauda nākusi no spēlmaņu kabatām un tiek atrauta citām vajadzībām.Krastiņš aicina aizdomāties, vai vispār ir vērts riskēt un atvēlēt azartspēlēm vietu savā dzīvē. "Es uzrakstīju stāstu par savu dzīvi un vēlos, lai citi atkarīgie pārdomā savējo."Fragments no Raivo Krastiņa vēstules:Ar šo savu stāstu es vēlos uzrunāt no azartspēlēm atkarīgos, viņu tuviniekus un apkārtējos. Kā arī tos, kas vēl nekad nav spēlējuši, bet vēlas pamēģināt. Gribu, lai jūs saprastu, ka azartspēles tieši vai netieši var izraisīt ļoti lielas problēmas. Un, ja mans stāsts vismaz kādam liks aizdomāties un pārdomāt savu dzīvi, ar to jau būs daudz darīts.Noteikti daudzi tikai pasmiesies par mani un teiks: pats vainīgs, nemāki spēlēt un valdīt pār sevi. Jā, es piekrītu! Tikai vienīgi es pats esmu vainīgs pie savām problēmām. Tikai tagad saprotu, cik ļoti esmu slims (atkarīgs). Es laikus nesāku cīņu ar azartspēļu atkarību un naivi cerēju, ka notiks brīnums un atkarība pazudīs pati no sevis. Tā bija naiva cerība. Un tā bija mana lielākā kļūda. Agrāk bieži domāju - kam būtu jānotiek, lai es pārtrauktu spēlēt? Un tas notika! Nē, nevis brīnums, bet gan ļoti liela nelaime.Kā jau daudzi spēlmaņi, arī es kļuvu atkarīgs no pavisam nevainīgas pamēģināšanas. Esmu ļoti azartisks, vienmēr piedalījos visādās akcijās, mēģināju laimēt arī loterijās. Spēļu automātus uztvēru kā normālu laika pavadīšanu. Un vēl izredzes vinnēt kādu lieku latiņu! Spēļu automāti mani uzrunāja vēl "vienroču" laikos. Nesaskatīju tajā neko sliktu. Sākumā izdevās arī nedaudz vinnēt. Bet nepagāja ilgs laiks, zuda mēra sajūta, azarts pieauga, un sāku zaudēt. Bet tas mani neapstādināja, jo vēlējos atspēlēties un vinnēt. Ļoti ātri apdedzinājos, zaudējot palielu summu. Tas man lika aizdomāties. Pateicu sev - pietiek! Man pat nevajadzēja izvairīties no telpām, kurās uzstādīti spēļu automāti, jo vienkārši bija pazudusi vēlme uzspēlēt. Arī paziņu stāsti par laimētajām vai zaudētajām summām mani atstāja vienaldzīgu. Tas notika īsā laika posmā, un tobrīd es neaizdomājos, kas tas īsti bija.Gāja gadi, es izveidoju ģimeni. Pasaulē nāca jauka meitiņa. Man bija labs darbs; mājās gaidīja jaukas, mīļas meitenes. Kas vēl vairāk cilvēkam vajadzīgs? Tomēr, neskatoties uz to visu, es atgriezos spēļu zālē. Atgriezos uz ilgu laiku. Uz palikšanu.Sākumā man vēl bija neliela mēra izjūta. Piedzīvoju gan laimestus, gan zaudējumus. Tad zaudējumi sāka pārsteigt arvien biežāk. Lai gan biju kļuvis par spēlmani, ģimene ar naudiņu netika apdalīta. Savu aizraušanos ar azartspēlēm man izdevās veiksmīgi slēpt. Sākumā spēlēju tikai brīvdienās. Agri cēlos, kamēr meitenes guļ, braucu uz ofisu nomazgāt mašīnu un tad uz spēļu zāli. Ar laiku azarts palielinājās, auga arī zaudējumi. Lai neapdalītu ģimeni un neviens neko nenojaustu, paņēmu pirmo kredītu. Pēc tam, lai atdotu kredītu, nācās ņemt nākamo, tad nākamo...Netieši, bet mana atkarība bija vainojama arī pie darba un automašīnas zaudēšanas. Pieauga šķiršanās un ģimenes izjukšanas draudi. Nācās apmeklēt psihologu. Bet to neuztvēru pārāk nopietni, jo likās, ka psihologs neko jaunu nepasaka. Iedomājos, ka pats tikšu skaidrībā ar savām problēmām. Atteicos arī no piedāvājuma iziet Minesotas programmu (28 dienas ilga psihoterapeitiska programma atkarības ārstēšanai, pacientam uzturoties ārstniecības iestādē - red.). Nevēlējos tur uzturēties veselu mēnesi.Pēdējo spēļu dienu gaidīju pāris nedēļu ar lielu nepacietību. Mīļotajām meitenēm bija ieplānots uz pāris dienām izbraukt no valsts. Savukārt es biju ieplānojis atpūsties spēļu zālē. Todien, noskūpstot mīļoto sievieti un meitiņu, atvadījāmies. Viņas devās izbraucienā, bet es - uz spēļu zāli. Uz savu pasauli.Malkojot alu, es nodevos azartspēlēm. Biju iegrimis savā pasaulē un jutos labi. Vai tobrīd es domāju par ģimeni? Laikam jau ne. Es tikai gaidīju papildspēles un lielo laimestu. Pēc vairākām stundām visa nauda tika nospēlēta, bet man bija nepārvarama vēlme uzspēlēt vēl. Ļoti gribējās! Nolēmu ieķīlāt lombardā savu mobilo telefonu. Ātrā solī devos uz mājām pēc pases. Tik ļoti gribējās ātrāk tikt atpakaļ pie spēļu aparātiem, ka nolēmu paņemt sievas mašīnu un sēsties pie stūres alkohola reibumā. Cerēju, ka policija neapstādinās un netikšu pieķerts, braucot dzērumā.Uz ceļa, kas veda no mājām uz pilsētas centru, tika veikts remonts. Neizvēlējos pareizo braukšanas ātrumu, uzbraucu ceļa vidū esošai šķembu kaudzei un, nesavaldījis mašīnu, notriecu bērnus uz trotuāra. Tikai pateicoties Dievam un mediķiem, puikas palika dzīvi un es nekļuvu par slepkavu. Uz spēles biju licis pat cilvēku dzīvību.Diemžēl es lietas nopietnību apzinājos pārāk vēlu. Sapratu, ka esmu slims, bet necīnījos no sirds un ne līdz galam. Pievīlu mīļotās sievietes cerības. Viņa no sirds centās palīdzēt un ticēja man. Es neapzinājos, ka viņai ļoti sāp un viņa necietīs mūžīgi. Tagad man pašam ļoti sāp. Nē, es vairs nežēloju sevi. Man žēl, ka nodarīju pāri mīļiem un tuviem cilvēkiem. Es necīnījos un zaudēju. Pēc dzērumā izraisītās avārijas man piesprieda cietumsodu. Mana ģimene vairs nespēja to izturēt un pameta mani. Tagad man ir 44 gadi, un esmu pilnīgi viens. Palikusi tikai nožēla, vainas sajūta un ļoti lieli parādi. Es necīnījos, padevos un zaudēju. Es zaudēju pašu dārgāko - ģimeni un brīvību. Es nospēlēju visu!Visu rakstu par azartspēļu atkarības sekām lasiet žurnālā Sestdiena!