Pirmās dienas pēc mazās Renātes* ienākšanas Priedīšu ģimenē brālis Kristaps bija nesaprašanā. Gadu vecajam puikam nebija skaidrs, kāpēc mamma Ieva mīļo citu bērnu un kāpēc pirmajā kopīgajā pastaigā rati ir aizņemti, bet viņam jātipina pie rokas. Pēc nedēļas Priedīši iegādājās dvīņu ratus, un Kristaps drīz vien pieņēma māsas klātbūtni. Tagad lielais brālis par pastarīti jau sāk uzņemties atbildību, piemēram, cenšoties iestūķēt mutē izkritušo piena pudeli.
Ieva un viņas vīrs ir vieni no tiem vecākiem, kas pēdējo gadu laikā Latvijas adoptētāju statistiku ir pavirzījuši pozitīvā virzienā. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Ivita Krastiņa stāsta, ka cilvēki arvien biežāk ir gatavi savā ģimenē pieņemt adoptētu bērnu. "Sākoties krīzes periodam 2008., 2009.gadā, mums šķita, ka adoptētāju skaits strauji kritīsies, bet 2009.gadā bija kāpums. Un ar katru gadu adoptētāju skaits turpina pieaugt," viņa stāsta. Paredzams, ka šogad kāpums būs īpaši straujš. Līdz šim ministrijā ar vēlmi adoptēt bērnu ir vērsies jau 101 vecāks, kamēr pērn visa gada laikā pieteicās 114 vecāki.
Ievai doma par adoptēšanu ienākusi prātā jau bērnībā, redzot labu piemēru. Viņa pazina bērnus bez vecākiem, kurus adoptēja ārzemnieki. "Toreiz es domāju — tas gan ir labi, ka kāds viņus adoptē un tagad viņiem būs ģimene, kas mīlēs un rūpēsies. Man vienmēr ir šķitis, ka tas ir labs darbs, ko izdarīt." Ievas sapni par adopciju atbalstīja arī viņas vīrs, taču pagājis krietns laiks, kamēr abi pieņēma šo lēmumu. Renāte ienāca viņu ģimenē, kad abi bija precējušies desmit gadus. "Sākumā bija vajadzīgi gadi, lai to domu vispār pateiktu skaļi," saka Ieva.
Pirmo reizi runāt par adopcijas iespēju uz vietējo bāriņtiesu abi devās pirms vairāk nekā diviem gadiem. "Mūsu bāriņtiesa bija ļoti pretimnākoša — visu paskaidroja, atbildēja uz jautājumiem," atceras Ieva. No tās dienas līdz Renātes ienākšanai viņu mājās pagāja aptuveni divi gadi. Pirmais adopcijas procesa solis ir darīt zināmu Labklājības ministrijai, ka vecāki ir gatavi kļūt par adoptētājiem. Tad sākas konkrēto cilvēku piemērotības izvērtēšana, kas var ilgt līdz pusgadam. Lai Latvijā varētu adoptēt bērnu, cilvēkam ir jābūt vismaz 25 gadus vecam un vismaz 18 gadus vecākam par adoptējamo. Jāspēj arī pierādīt, ka ienākumi un dzīvesvietas platība ir gana liela, lai bērnu savā ģimenē varētu pieņemt. Tāpat ir jādabū narkologa un psihologa atzinums, ka cilvēks ir vesels un neatrodas uzskaitē.
Kad vecāki ir atzīti par adopcijai piemērotiem, viņi sāk gaidīt Labklājības ministrijas rindā. Visiem adoptētājiem ir iespēja izvēlēties bērna vecumu un dzimumu, kā arī norādīt, vai viņi ir gatavi pieņemt bērnu ar veselības problēmām. Kad rinda ir pienākusi, vecākiem atsūta bērna bildīti un īsu aprakstu — vecumu, atrašanās vietu (bērnunams vai audžuģimene) un pieejamo informāciju par vecākiem. Tad ir jāpieņem lēmums, vai viņi vēlas braukt iepazīties.
Ievai šķiet, ka potenciālajiem adoptētājiem vajadzētu stāstīt vairāk pozitīvas pieredzes stāstu, jo par iespējamiem riskiem nākas dzirdēt pietiekami daudz arī ārpus ministrijas un bāriņtiesas gaiteņiem. Turklāt dažbrīd uzskati par adopcijas negatīvajiem aspektiem ir balstīti lielos aizspriedumos. Ieva ar to saskārās adopcijas procesa sākumā, ejot pēc izziņas pie narkologa. Uzzinājis, ka viņa ar vīru plāno adoptēt bērnu no svešas ģimenes, nevis radiniekiem, ārsts brīdinājis: "No sākuma tie bērni ir pilnīgi normāli, bet pēc tam viņi pilnīgi visi ir slimi." Ievu šāda attieksme nepatīkami pārsteidza: "Ja cilvēks atnācis pie ārsta ar tādu iemeslu, tad ārstam vajadzētu iedrošināt, nevis stāstīt sliktu pieredzi."
Neskatoties uz adoptētāju skaita pieaugumu, Latvijas bērnunamos un audžuģimenēs joprojām dzīvo 1296 adoptējami bērni. Ģimenes lielākoties vēlas adoptēt mazus bērnus bez veselības problēmām. Tā ir salīdzinoši neliela daļa no visiem, tādēļ uz šādiem bērniem ilgi jāgaida rindā. Tikmēr gados vecāki bērnunamu iemītnieki, bērni ar veselības problēmām, kā arī brāļi un māsas (ja nav noteikts īpašs izņēmums, brāļus un māsas drīkst adoptēt tikai visus kopā) turpina izmisīgi gaidīt jaunas mājas un mīlošus vecākus.
* Ģimenes uzvārds un cilvēku vārdi ir mainīti
Visu rakstu par adopcijas iespējām lasiet žurnāla Sestdiena 21.augusta numurā!
Varbūt