Priekšvēlēšanu solījumu glābiņš?

Labklājības ministre pavēstījusi, ka tiks samazināts bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods un apjoms. Valsts tā ieekonomēšot 12 miljonus eiro, kas noderēšot citām vajadzībām. Kā to vērtēt?

Protams, var teikt, ka attiecībā uz bezdarbniekiem Latvija ir diezgan pretimnākoša. Bet, ja mēs skatāmies uz to, ka tā tomēr ir apdrošināšana, tad jāatceras, ka apdrošināšanas pamatprincipi paredz, ka nosacījumiem, kādi iestājas apdrošināšanas gadījumā, jābūt tieši tādiem pašiem, kādi ir bijuši iemaksas veikšanas brīdī. Šobrīd 1,85% no bruto algas maksājam, lai nodrošinātu bezdarba apdrošināšanas pakalpojumu. Turklāt pēdējos gadus soli pa solim bezdarbs sarūk. Tātad mēs saprotam, ka ar šo iemaksu, kas jau ir iepriekš noteikta, valsts šobrīd palīdz mazākam cilvēku skaitam. Un tas nozīmē, ka šajā situācijā bezdarba apdrošināšanas budžetā forsmažora nevar būt.

Taču saskaņā ar jauno regulējumu ir tā, ka bezdarbnieka pabalstu aprēķina par 12 mēnešu iemaksu periodu, kas beidzas divus mēnešus pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās. Tātad, protams, valsts var mainīt spēles noteikumus, bet, ņemot vērā, ka tas attiecas gan uz darba devējiem kā maksātājiem, gan darba ņēmējiem kā maksātājiem, pirms tam būtu šis jautājums jāizdiskutē ar iesaistītajām pusēm. Darba devēji, iespējams, vēlētos tiešām piekrist, ka tiek samazinātas garantijas, darba ņēmēji, ļoti iespējams, teiktu nē, jo tās ir pārāk mazas, un tad pie kaut kāda konsensusa būtu jānonāk.

Ja ir šis 12 mēnešu aprēķina princips, tad izmaiņas var stāties spēkā vien pēc gada?

Vēl vairāk – tas attiecas uz periodu, kas ir 15 mēnešus pēc tā. Aiznākamā gada 1. aprīlis būtu tas brīdis, kad tas varētu stāties spēkā, ja ir notikušas diskusijas ar darba devējiem un darba ņēmējiem.

Otrs šeit aktuālais jautājums ir – kam tad būtu domāti šie 12 miljoni, ko ietaupītu, saīsinot pabalsta izmaksas periodu? Mēs zinām, ka speciālais budžets jau ilgāku laiku izbalansē pamatbudžeta nepietiekamību. Ja šī nauda aiziet kādiem ar nodarbinātību saistītiem pasākumiem, tā būtu viena lieta. Šajā gadījumā, kā jau es teicu, mums nav pamata šobrīd satraukties, ka bezdarba apkarošanas speciālais budžets būtu ar iztrūkumu, – tāds viņš nav, jo bezdarba līmenis ir īpaši zems. Protams, izmaksas pieaug tāpēc, ka pieaug vidējais atalgojums, no kā ir maksāts, no kā ir veiktas iemaksas, tas ir likumsakarīgi, bet šajā budžeta pozīcijā iztrūkumu nav.

12 miljonu izņemšana no speciālā budžeta, nesamazinot likmi, tas ir pilnīgi ačgārni, tā mēs nedrīkstam darīt. Ja grib ko mainīt šajā ziņā, lai darba devēji, darba ņēmēji un valdība trīspusējās sadarbības ietvaros vienojas, ka mēs tiešām varam maksāt mazāk, un tad samazinām likmi.

Tomēr jārēķinās, ka var nākt kārtējā krīze.

Protams, jārēķinās, ka var būt tā, ka situācija mainās, bet mums jau attiecībā uz bezdarba apdrošināšanu nav uzkrājumu veidošanās sistēmas. Atšķirībā no pensiju, kur vismaz formāli ir virtuālais uzkrājums, ar ko šobrīd uz laiku tiek kompensēti pamatbudžeta pozīciju izdevumi tāpēc, ka pamatbudžeta ieņēmumi nav tik lieli. 

Ja ir krīze, ja iestājās forsmažors, tad, protams, valdība var pieņemt lēmumus attiecībā arī uz apdrošināšanas pabalstu izmaksu ierobežojumiem, bet tajā gadījumā korekti valdībai ir pateikt: mēs šobrīd jums nevaram izmaksāt to, kas pēc apdrošināšanas pienākas, bet mēs jums to kompensēsim pēc tam. Bet nevar tā, ka voluntāri samazina un neko kompensē.

Labklājības ministre saka, ka tas veicināšot cilvēku ātrāku atgriešanos darba tirgū.

Atgriešanos darba tirgū visātrāk veicinātu bezdarbnieku pabalstu atcelšana vispār, ja mēs tā ekstrapolējam situāciju, bet vai tas būtu sociāli atbildīgi?