Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Krišjānis Kariņš: es nestrādāju, lai tikai būtu miers mājā

Lai bezprecedenta vakcinācijas kampaņai būtu jēga un kolektīvo imunitāti iegūtu nepieciešamais valsts iedzīvotāju īpatsvars, valdībai pēc veselības ministra nomaiņas jāpanāk, ka šai kampaņai notic vismaz pusotrs miljons iedzīvotāju, intervijā Agnesei Margēvičai atzīst Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība).

Ilgāku laiku tēma "Kariņš ir noguris" bija viena no visvairāk apspriestajām politiķu aprindās. Covid-19 krīze tam piedeva jaunu sparu. Kā ir – vai jūtaties noguris, un kas jūs motivē neizmantot daudzās valdības krišanas iespējas, kuras dāsni piespēlē koalīcijas partneri?

Jāsaka, es nejūtos noguris. Kā jebkurā darbā, ir dienas, kas ir grūtākas, ir dienas, kas neliekas tik grūtas, bet jebkurā gadījumā man ir skaidrs, ko es kā valdības vadītājs vēlos panākt. Manuprāt, mūsu koalīcijai tomēr ir interesanta spēja visos svarīgos jautājumos līdz šim (ar uzsvaru – red.) vienoties. Mēs esam faktiski spējuši vienoties par ļoti vērienīgām pārmaiņām, piemēram, administratīvi teritoriālo reformu, kas likumu līmenī ir pieņemta, un tagad praktiski notiek darbs, mēs strādājam pie augstākās izglītības un vispārējās izglītības sistēmas uzlabojumiem, esam pieņēmuši jau trīs valsts budžetus un kopīgi strādājam arī ļoti saspīlētajos pandēmijas apstākļos. Esam varējuši vienoties, tai skaitā arī par dažādām atbalsta programmām, kas nebūt nav tik vienkārši.

Mēs esam sarunās pašlaik arī par ļoti svarīgo Eiropas "atlabšanas fondu", bet no mana viedokļa, tā kā mēs esam strādājuši ar piecām koalīcijas partijām, tas nevienam vadītājam nebūtu viegli, bet kopumā mēs varam strādāt, un katra diena reizēm ir jauns izaicinājums. Es naktīs guļu, es turpinu vingrot, un apetīte ir laba, tātad – uz priekšu!

Kuros aspektos koalīcijai varētu būt problēmas vienoties, kā izlietot Eiropas Savienības (ES) līdzekļus ekonomikas atlabšanai pēc Covid-19?

Galvenais izaicinājums mums kā valdībai – kā koalīcijai turēties pie tiem galvenajiem lēmumiem, kurus mēs jau esam pieņēmuši, tātad pie Nacionālā attīstības plāna, kas faktiski nosaka, kādā veidā mēs vēlamies pārveidot mūsu ekonomiku, lai tā būtu konkurētspējīga un lai cilvēki varētu darbā nopelnīt vairāk naudas, tā vienkāršoti runājot. Mums ir trīs investīciju avoti: valsts budžets (varētu teikt – budžeta deficīts), atlabšanas fonds un ES daudzgadu budžets. Ja gudri kopīgiem spēkiem izmantojam visus šos avotus, mēs 7–10 gadu laikā varēsim būtiski uzlabot valsts kopīgo konkurētspēju. Atlabšanas fonds ir viens no posmiem, un tās diskusijas no iekšienes man vairāk šķiet līdzīgas kā tad, kad koalīcija runā par valsts budžetu.

No vienas puses, visi piekrīt, ka mums ir lieli mērķi, piemēram, digitalizēt mūsu ekonomiku utt., bet, kad sāk runāt, kā to īstenot, ļoti skaļu balsi tomēr ņem tie, kas lobē vienu vai otru konkrētu projektu caur kādu konkrētu ministriju, un ir drusku tāda jušana, ka "kādam kaut kas pienākas". Tas izaicinājums ir: kā noturēt skatu uz mūsu kopīgajiem mērķiem, bet arī nodrošināt, ka ir balsis, lai to praktiski apstiprinātu, jo, kad nonāk pie tā, vai katra partija ir ar mieru atbalstīt, iznāk, ka katra ministrija meklē iespēju vilkt to deķīti uz savu pusi.

Respektīvi, lai mēs no Covid-19 krīzes neizejam ar apgūtiem Eiropas miljoniem, kas rezultējušies, piemēram, Daugavpils lidostā kaut kur nekurienes vidū?

Interesanti, ka jūs minat to projektu. Tas projekts kā tāds varbūt pat nav slikts, ja mēs paskatāmies no mūsu valsts vidējās un ilgtermiņa attīstības viedokļa, bet tas sentiments, ko jūs izsakāt, ir tieši par to, ka mans mērķis ir nevis apgūt naudu, bet plānveidā ieguldīt mūsu visu labā. Jo es taču ļoti labi saprotu, ka, vienalga, cik labi vai slikti šī koalīcija strādā, tā ilgāk nekā līdz nākamajām vēlēšanām nestrādās pēc definīcijas. Tātad mums ir jāskatās, kas būs pēc mums. Un arī Saeimas deputātiem ir jāatceras, ka šobrīd tu esi pozīcijā vai opozīcijā, šobrīd tava partija atbild par vienu vai otru ministriju, bet ar laiku tas varētu arī mainīties, kā tas vienmēr ir mainījies.

Man vajag virzīt visus skatus uz to rītdienu, un idejiski visi man piekrīt, bet pie praktiskā velk tomēr visu laiku atpakaļ uz variantu, kur ir īstermiņa labums un štrunts par rītdienu. Tas ir politiskais process, tā tas notiek ne jau tikai pie mums, bet mums tas izaicinājums ir jūtīgāks, jo mēs esam apmēram pie tā sliekšņa, ka visi valstī varētu dzīvot labāk, un sabiedrība, man liekas, arī ļoti labi to nojauš, sāk saprast, ka, paga, – kā indivīdi mums ir ļoti gudri un spējīgi cilvēki, ļoti veiksmīgi uzņēmumi, pamatā ļoti labi izglītoti cilvēki, bet tas, kur mēs klibojam jau vairākus gadu desmitus, ir, ka tie lielie lēmumi iznāk tāds politisks kompromiss šā vai tā, bet jautājums, vai tas ir politisks kompromiss, kas tur to lielo mērķi tēmeklī, vai tas ir politisks kompromiss vienkārši, lai būtu miers mājā. Es nestrādāju, lai tikai būtu miers mājā, es strādāju, lai šis mērķis būtu sasniegts.

Un ar pašreizējo ministru komandu tos mērķus varat sasniegt? Jo, kad pieprasījāt Ilzes Viņķeles demisiju, atskanēja pamatoti jautājumi, kā tad ir ar citu ministru darba izvērtējumu, piemēram, Petravičas, Šuplinskas un ne tikai.

Es teiktu tā: man šobrīd no īstermiņa vai šodienas darba viedokļa stāv priekšā šie milzu izaicinājumi un lēmumi. Un šajā gadījumā ļoti konkrēti bija ministrs, kas nenes valdībai nepieciešamo rezultātu, un tur jau nav izvēles – jebkuram vadītājam būtu jāpieņem tieši tāds lēmums, kādu es pieņēmu. Varētu teikt, ka tas bija neatliekams jautājums pašā visaugstākajā darba kārtībā, jo šīs pandēmijas un vakcinācijas procesa, kas ir mūsu ceļš ārā no pandēmijas, pārvaldības un redzējuma kā tāda nebija. Tagad mums ir jauns ministrs, viņam šis redzējums ir, mēs atbalstām vienu, otru, trešo lēmumu, lai viņam atbrīvotu rokas, lai viņš varētu rīkoties, un tur viss iet pareizā virzienā tagad.

Protams, mums ir daudzi citi izaicinājumi, bet, piemēram, jūs minējāt Šuplinskas kundzi – runāsim konkrēti par augstākās izglītības pārvaldes reformu. Manuprāt, Šuplinskas kundzes mērķis ir pilnīgi pareizi tendēts, saturiski es viņai piekrītu, to saka arī mūsu Ārvalstu investoru padome, kas pārstāv ievērojamu daļu no valstī nodarbinātajiem un ievērojamāko daļu no nomaksātajiem nodokļiem. Viņi kā uzņēmēji uzstāj, ka tas, ko ministrija virza, ir pareizi, ka mūsu valsts konkurētspējas atslēga ir izglītībā, augstākajā izglītībā un pētniecībā, un arī es tam piekrītu. Kas, manuprāt, Šuplinskas kundzei ir jāuzlabo – sadarbība ar partneriem, jo, tēlaini izsakoties, mēs varam vienoties braukt uz Cēsīm, bet mēs to varam darīt sarunājoties, vai mēs varam braukt uz Cēsīm un viņā galā būt galīgi sakāvušies.

Jautājums bija: vai šie ministri ir tie spožie prāti, ar kuriem varēs vienoties par mērķiem, neizklekerējot atlabšanai no Covid-19 krīzes piešķirtos ES līdzekļus? Ja paskatāmies, kā Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūti 200 tūkstoši eiro pētījumam par Covid-19 krīzes pārvarēšanu, sakopējot arī receptes, tas neiet kopā ar veselo saprātu.

Jā, nenoliedzami, mūsu valstī, arī valsts pārvaldē izaicinājumi ir gandrīz visur. Skat’, kur grib – var un vajag uzlabot. Pētniecība ilgstoši bijusi atrauta no apmācības, tas ir padomju mantojums. Pētnieki bijuši atrauti no pasaules aprites un no studentiem. Faktiski tas, ko Šuplinskas kundze grib panākt, tai skaitā, ka šāda lemšana būtu jēdzīgāka vai jēgpilnāka, kā mēs tagad mūsdienīgi izsakāmies. Jautājums, kā to panākt.

Tad, jūsuprāt, Šuplinskas reforma nepieļautu šādus pseidopētījumus?

Mērķis būtu, ka šādiem pseidopētījumiem būtu ļoti grūti ieraudzīt dienasgaismu, respektīvi, saņemt finansējumu. Viens no veidiem reformā ir ieviest augstskolās no profesūras neatkarīgu padomi, kas noteiktu attīstības stratēģiskos virzienus. Es vēlreiz varu uzsvērt, ka Šuplinskas kundzes mērķis ir pilnīgi pareizs, vienīgi jāpiestrādā pie sadarbības ar visām iesaistītajām pusēm.

Vēl ir jautājums: kādā melnajā caurumā paliek milzīgais valsts budžeta finansējums partijām? Kādēļ partijas ir tik vājas, kur ir to finansētas domnīcas, kur vīzijas? Vai tiešām šī valsts nauda jāiztērē priekšvēlēšanu reklāmās?

Piekrītu, ka politiskās partijas Latvijā ir vāji attīstītas. Mūsu partijas vēsturiski izaugušas kā samērā šaura cilvēku loka organizācijas. Kad politikā grib ienākt vai ienāk jauni cilvēki, vieglākais veids, kā to darīt, ir kārtējo reizi veidot jaunu politisko spēku, kuram pēc definīcijas nebūs pieredzes, struktūras, tradīciju utt. Šis vēlēšanu cikls ir pirmais, kopš partijām ir pilnīgi neatkarīgs finansējums, paies laiks, kamēr viss nostabilizēsies. Jo mums jau pat vēl nav nostabilizējies politiskais spektrs. Partijām ir reāls izaicinājums piesaistīt cilvēkus, jo politikā ir tik daudz negatīvisma, tā vide nav nekāda mierīgā, tādēļ daudzi, kuriem ir labas idejas, nenāk politikai ne tuvu. Es cenšos lēmumu apspriešanā iesaistīt nevalstisko sektoru, mūsu sociālos partnerus, bet var teikt, ka ne tikai partijas nav attīstījušās ar domnīcām un tāda veida tradīcijām, bet arī nevalstiskais sektors nereti varētu būt dinamiskāks, vairāk iesaistīties.

Ministre Viņķele vienmēr apgalvoja, ka viņas politika balstās ekspertu ieteikumos. Kopš viņas demisijas šis ekspertu loks ir pamainījies?

Neesmu manījis. Varbūt jaunais ministrs paredz kādas izmaiņas, bet tā grūtība jau procesā nav bijuši mūsu eksperti. No viņiem tiek sagaidīta analīze un ieteikumi, un tas no paša sākuma ir sniegts. Lēmumu esamība vai neesamība vienmēr ir tikai politiska, un tur mums jāuzņemas atbildība, novelt to uz ekspertiem nav pareizi.

Kaut vai lēmumos par tirdzniecības ierobežojumiem bija redzams, ka tie pamatojas nepareizās prognozēs par pircēju plūsmu.

Jāsaka, ka ekspertiem ir ļoti liela domu dažādība, nenoliedzami. Bet lēmums beigās bija ļoti politisks. Mums bija ministri, kas argumentēja, ka jāslēdz pilnīgi viss, izņemot pārtikas tirdzniecību. Citi teica: kāpēc likt preču grupas, liksim veikalu veidus, un tad bija pretarguments, ka daži lieltirgotāji tad vienkārši no tirgus izspiedīs citus. Rezultāts iznāca pēc ļoti asas un garas diskusijas. Citur Eiropā arī ir bijusi izvēle starp šiem diviem modeļiem, ieviešot tirdzniecības ierobežojumus, lai samazinātu cilvēku kontaktēšanos.

Kā mums trūka visu rudeni – skaidra plāna, kā mēs varētu rīkoties dažādos scenārijos. Mums neveidojās plāns, kā vakcinēsim, tāpat mums nebija izstrādāts plāns, kādā veidā mēs ierobežosim Covid-19 izplatību. Kad otrais vīrusa vilnis nāca, bijām spiesti pieņemt lēmumus bez izstrādātas ceļa kartes priekšā. Es esmu cīnījies, lai mums tie lēmumi būtu lēnāki un pārdomātāki. Drīz jau būs četras nedēļas, kopš ir, var teikt, nemainīgi noteikumi, lai netracinātu sabiedrību. Bet jāņem vērā, ka tas lēmumu pieņemšanas process ar piecu partiju koalīciju mums ir līdzīgāks kā ES, nevis Lielbritānijā, kur ir vienas partijas valdība. Tas ir mūsu konstitūcijas spēks un vājums. Mūsu spēks ir garantēta plaša viedokļu pārstāvniecība, kas miera laikos ir ļoti labi, bet, kad uznāk krīze, mums nav tādas vienvadības.

Es esmu bijis dziļi neapmierināts ar veidu, kā mēs esam bijuši spiesti strādāt, bet tur bija daudzi faktori, tajā skaitā, ka nebija ceļa kartes. Tas nav mierinājums, bet es runāju ar saviem kolēģiem citās valstīs un konstatēju, ka vismaz visās Eiropas valstīs ir līdzīgas problēmas kā mums, jo šī situācija ir tik neordināra, ka nevienā valstī nav ekspertu, kas zina, kā jādara. Tā ir pilnīgi jauna situācija visiem.

Piekrītat, ka problēmai par vakcīnu nepietiekamību ir pievienojusies tikpat liela, ja ne lielāka – ka par maz cilvēku gatavi vakcinēties?

Pirmkārt, mums nebija plāna, kā mēs to darīsim praksē. Tagad mums ir jauns ministrs, mums ir skaidrs, kā mēs to izdarīsim – ar lieliem vakcinācijas centriem utt. Otra rūpe mums ir bijusi, vai ir iepirktas pietiekami daudz vakcīnu. ES ir ļoti caurspīdīga sistēma, kas ir labvēlīga tādām mazām valstīm kā mēs, jo viss tiek iepirkts centralizēti un, balstoties uz iedzīvotāju skaitu, mums pienākas konkrēts daudzums vakcīnu, no kā Latvija varēja izvēlēties visu, daļu vai neko.

Izskatās, ka vienā posmā mēs nebūsim paņēmuši no šī pirmā ražotāja, kas saņēma atļauju, BioNTech/Pfizer, pilnu kvotu, jo pirmajos piegājienos ES vienojās par 300 miljoniem vakcīnas devu un Latvijai no tiem, skatos pēc mūsu dokumentiem, bija rezervēti 97 tūkstoši. Tas neliekas liels skaits. Kad Eiropas Komisija vienojās vēl par papildu 300 miljoniem vakcīnas devu, mūsu pieejamā kvota bija nedaudz vairāk par miljonu vakcīnu. Tas, visdrīzāk, nozīmē, ka mēs pirmajā piegājienā būsim atteikušies aptuveni no 900 tūkstošiem vai pat miljona vakcīnas devu. Es nezinu, kuros gada ceturkšņos tās vakcīnas tika solītas – vai tagad janvārī, vai sākot ar aprīli, vai sākot ar jūniju, bet izskatās, ka mēs būsim atteikušies.

Ministrs Pavļuts šobrīd ir ierosinājis pārbaudi, un es viņu pilnībā atbalstu, jo mums ir jātiek skaidrībā, kādā veidā tie lēmumi agrāk tika pieņemti, jo valdība netika iesaistīta šajā procesā – ņemt vai neņemt EK piedāvātās vakcīnu kvotas. Tagad jaunais veselības ministrs ir jau divreiz iesaistījis valdību. Agrāk tas process bija neredzams. Es biju sapratis, un tā tam būtu bijis jābūt, ka ES izcīna zināmu daudzumu vakcīnu, kuras sadala pa dalībvalstīm, bet kāds Latvijā ir bijis tik aktīvs acīmredzot un atteicies. Tagad ir jautājums – kāpēc. Mēs neviens par to nezinājām, valdībai netika piedāvātas opcijas atteikties vai neatteikties.

Būsim pilnveidojuši vakcīnu iegādi ar zināmiem ražotājiem, kas, sākot ar februāri, mums sola jau ievērojamus daudzumus, ja ražotāji pildīs norunas. Un tad mums radīsies nākamais izaicinājums: vai mums šobrīd pietiks cilvēku, kas gatavi stāties rindā, lai saņemtu savu brīvprātīgo vakcīnu. Kad mums sāks pienākt šie lielie daudzumi, kas ir plānoti marta beigās aprīlī, būs ļoti svarīgi iedrošināt pietiekoši daudz cilvēku. Ja mēs neiedrošināsim pietiekoši daudz cilvēku vakcinēties, nevarēsim sasniegt tā saucamo pūļa imunitāti un mēs varēsim vēl ne tikai visu šo gadu, bet gadiem uz priekšu cīnīties ar šo pandēmiju, jo cilvēki turpinās saslimt, nonākt slimnīcās un daļa arī nomirt, kā mēs diemžēl tagad redzam.

Pūļa imunitāte tiek sasniegta pie 70–75% vakcinēto vai izslimojušo, ja nemaldos? Valdībai ir dati, cik liela iedzīvotāju daļa gatavi brīvprātīgi vakcinēties, jo skaidrs, ka ne jau tik daudz?

Šobrīd aptaujas rāda, ka gatavi vakcinēties ir mazāk cilvēku. Bet pieredze rāda, un mēs to redzam kaut vai mediķu un slimnīcu vidū, ka pirmajā dienā cilvēki bija ļoti negribīgi, līdz pirmie savakcinējās, visi redz, ka viņiem viss labi, un tad aiziet viss kolektīvs. Man ir stipras aizdomas, ka mūsu valsts mērogā sabiedrībā būs tas pats. Kad cilvēki sapratīs, ka vakcīna pasargā pašu veselību, un arī tas, ko jau tagad sāk runāt, piemēram, Grieķija piedāvājusi ES ieviest vienotu sistēmu, ka, iekāpjot lidmašīnā, cilvēkam būs jāuzrāda, ka viņš ir vakcinējies, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji sapratīs, ka vakcinēšanās ir arī tas, kā mēs varam sevi atbrīvot no ierobežojumiem, jo kaut kādus ierobežojumus, arī sejas masku nēsāšanu, mums būs jāturpina ievērot, kamēr nebūs šīs pūļa imunitātes.

Vai tiem, kas nebūs vakcinējušies, varētu ieviest pagaidu profesionālās darbības ierobežojumus, piemēram, darbam ar pacientiem, darbam izglītības iestādēs?

Mēs neesam runājuši par kādiem šāda veida ierobežojumiem, mēs šobrīd runājam par to, kādā veidā mēs varam pārliecināt cilvēkus, ka ir jāvakcinējas, ka tas ir droši. Tas, ko esmu dzirdējis kā ieteikumu no Pasaules Veselības organizācijas, ar viņiem tiekoties, ir rādīt sabiedrībai redzamus piemērus, dot redzamas priekšzīmes. Lai cilvēks redz, ka kāds ir vakcinējies, viņam nekas no tā nav, ā, nu tad es arī varu vakcinēties.

Jaunais veselības ministrs ir sapratis, ka tā ir viena milzīga loģistikas un informatīvā kampaņa, kas ir jāveic, pārliecinot cilvēkus stāties rindā, bet ir jābūt arī skaidram mehānismam, kā stāties rindā, lai kur un kad saņemtu vakcīnu. Šis ir sarežģīti, jo trīs četru nedēļu laikā jāsaņem atkārtotā vakcīnas deva. Un te nav runas par dažiem simtiem, te ir runa, ka mums vajadzēs vismaz pusotru miljonu Latvijas iedzīvotāju vakcinēt. Es gribētu izteikt citādi: mums vajadzētu, ka vismaz pusotrs miljons iedzīvotāju ir gatavi vakcinēties.

Arī zināmā saistībā ar Covid-19, bet ne tikai. Jūs varat pielikt punktu minējumiem, pasakot, ka Rīgā pasaules hokeja čempionāts netiks rīkots ne kopā ar Baltkrieviju, ne atsevišķi?

Jūs interesanti uzstādījāt jautājumu. Tas, ko es esmu teicis, un tas, kam es neparedzu nekādu iespēju, ka Rīga rīkos kopā ar Minsku. Tas ir, es neredzu nekādu iespēju, ka šāda čempionāta posmu varētu rīkot Rīgā. Mēs vēl gaidām Starptautiskās hokeja federācijas lēmumu, ko viņi tad darīs. Mēs redzam, ka Fāzela kungs bija Minskā, bet lēmumi jau divreiz ir atlikti. Mēs gaidīsim lēmumu un tad redzēsim.

Respektīvi, jūs neizslēdzat iespēju, ka čempionātu rīko Rīga viena pati?

Es neizslēdzu tādu iespēju, ka Rīga viena rīkos, bet, ja tas tā tiktu piedāvāts, tad man ir vairāku līmeņu ļoti praktiski jautājumi. Viens ir mūsu pašu Hokeja federācijai: vai mums uz to laiku būtu ledus, kur to visu praktiski izdarīt, un otrs: cik tas praktiski maksātu, un kurš par to papildus maksās. Jo pavasarī, pat ja varētu notikt čempionāts vai viens posms Rīgā un vēl kādā citā Eiropas pilsētā, ne Minskā, domājams, vai nu nebūs skatītāju, vai būs ļoti ierobežots skatītāju skaits, jo tad mēs vēl būsim šajā vakcinācijas sākumā.

Tad jautājums: kuram ir nepieciešams šāds miljonus izmaksājošs čempionāts pie tukšām tribīnēm, kas nozīmēs, ka nebūs biļešu ienākumu, no kā to segt, izņemot Kalvīti, Koziolu, korupcijā apsūdzēto Martinsonu, un kas nu vēl mūsu Hokeja federācijas valdē sēž?

Šeit es nevēlos komentēt, ko jūs sakāt par šiem indivīdiem, bet, ja Starptautiskā hokeja federācija, piemēram, piedāvās Rīgā rīkot visu čempionātu, loģiski, ka viņi piedāvās arī finansējumu, kas mums to palīdzēs realizēt. Ja tas būtu mums tikai pašiem jāfinansē bez biļetēm, bez tūrisma, bez visa kā pārējā, tad man ir ļoti grūti saredzēt mūsu interesi tādā lietā. Bet, ja tāds piedāvājums būs ar finansējumu, ka to varētu tā darīt, tad tur zināms labums, iespējams, būtu tai skaitā arī valstij, jo šādu čempionātu jau pārsvarā skatās televīzijas pārraidēs, vienalga, kur viņš notiktu. Bet vēlreiz: mēs neesam izanalizējuši visus variantus, jo mums vēl nav nekādas skaidrības, ko Starptautiskā hokeja federācija domā darīt.

 

Krišjānis Kariņš

  • Latvijas Ministru prezidents kopš 2019. gada 23. janvāra
  • Partiju apvienības Jaunā Vienotība līderis
  • Iepriekš bijis Eiropas Parlamenta deputāts, ekonomikas ministrs un Saeimas deputāts
  • Dzimis ASV trimdas latviešu ģimenē, studējis lingvistiku Pensilvānijas Universitātē. Latvijā 90. gados izveidojis uzņēmumu Lāču ledus, vēlāk iesaistījies Einara Repšes partijas Jaunais laiks dibināšanā
  • Precējies ar Rīgā dzimušo latviešu ārsti Andu Kariņu, kopā audzina četrus bērnus
  • Brīvi pārvalda angļu un vācu valodu, franču un krievu valodu – labi

Top komentāri

ha
h
"Superīgs" virsraksts, - jo nesaprotamāk, jo labāk. :-)
ratimors
r
Kurš būtu labāks kovidkrīzes situācijā par Kariņu? Ne jau tie ēzeļi, kuri rīkoja mītiņus pandēmijas laikā ar cerību- nu tik būs, varēs tagad tikt pie varas.
gf
g
''....Krišjānis Kariņš: es nestrādāju, lai tikai būtu miers mājā...'' Bedzot sekos atzīšanās par virsmērķiem?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Īsta pamatojuma nav, bet liedz strādāt(23)

Politiskie lēmumi tiek pieņemti panikas lēkmēs – intervijā Romānam Meļņikam pauž Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidente, valdes locekle Renāte Reinsone.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas