Paskatīsimies kopumā uz šo gadu biznesā, valsts tautsaimniecībā – kāds tas mums ir bijis?
Gads bija diezgan dramatisks, ņemot vētrā ģeopolitisko situāciju, inflācijas lēcienu, tostarp energoresursu cenu kāpumu, protams, sava ietekme bija arī Saeimas vēlēšanām un dažādām biznesa pārmaiņām. Tas viss palielināja stresa līmeni ne tikai katram cilvēkam individuāli, bet arī biznesā. Tomēr kaut kādā brīdī, kad Krievijas sāktā kara radītais šoks nedaudz norimās, cilvēki saprata, ka dzīve turpinās, mēs, protams, cenšamies palīdzēt un palīdzēsim ukraiņiem, taču katram ir jādara arī savs darbs un jākoncentrējas uz tiem faktoriem, ko vari ietekmēt. Tāds manā skatījumā šis gads arī ir bijis, un, šķiet, daudziem biznesiem tas beigās tomēr ir rezultējies sekmīgos gada rezultātos, neskatoties uz gada sākumā piedzīvoto šoku.
Kad sākās inflācijas drastiskais lēciens, daudz tika diskutēts un rosināts samazināt nodokļus – gan akcīzi, gan PVN. Atšķirībā no virknes citu Eiropas valstu mūsu valdība tomēr nepiekrita nodokļus mazināt. Kā jums šķiet, kā šāda valdības nostāja ietekmēja biznesu, vai tas bija loģisks lēmums? Tikko gan minējāt, ka virknei uzņēmumu gads tomēr bijis sekmīgs.
Vai nodokļu pasākumi varēja būt savādāki? Te tomēr jāņem vērā, ka tas nav specifiski tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē priekšvēlēšanu gads ir periods, kad notiek bārstīšanās ar naudu un pirms vēlēšanām nekādi sliktie lēmumi parasti netiek pieņemti. Tā tas būtībā notika arī Latvijā. Protams, ir lietas, par ko var runāt, taču, manuprāt, ir tomēr pareizi, ka mēs neaizrāvāmies, piemēram, ar PVN samazināšanu, tajā pašā laikā ir lietas, kur varēja būt vēl labāki rezultāti. Piemēram, ja Valsts ieņēmumu dienests būtu labāk rīkojies, uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi būtu lielāki nekā šobrīd, kad esam pēdējā vietā starp visām OECD dalībvalstīm pēc UIN ieņēmumiem pret kopējiem nodokļu ienākumiem. Latvijā šī proporcija ir pakāpusies no 0,5% līdz 2,5%, bet vidēji OECD tie ap 10%. Ja arī Latvijā būtu šie 10%, UIN daļa ieņēmumos budžetā attiecīgi būtu ievērojami lielāka.
Varbūt iemesls ir tas, ka ar UIN neapliek reinvestēto peļņu.
Protams, bet arī igauņi neapliek ar UIN reinvestēto peļņu, bet viņiem UIN ieņēmumi ir krietni augstāki. Tur gan ir daudz dažādu iemeslu, viens no tiem – Igaunijā saprata, ka [uzņēmumi] neizmaksā peļņu [dividendēs], un viņi samazināja UIN līdz 14% tiem uzņēmumiem, kuri regulāri izmaksā peļņu, līdz ar to sanāk, ka mēs atkal gaidām, kamēr nonāksim pie tā paša punkta, kur igauņi, kad viņi saprata, ka kaut kas ir jādara, lai veicinātu peļņas izmaksāšanu. Un vēl nianse – manuprāt, mēs nepareizi rīkojamies, ka nepiemērojam tā saukto ieturējuma nodokli pasīvajiem ienākumiem – dividendēm, procentiem, autoratlīdzībām, kas no Latvijas tiek izmaksātas citiem [ārvalstu] uzņēmumiem. Tā būtībā ir Latvijas uzdāvināta nauda citām valstīm, jo ieturējuma nodokļa maksātājs pēc būtības ir ārzemnieks, kas saņem pasīvo ienākumu, bet ārzemniekam, saņemot šos maksājumus, savā valstī tāpat ir jāsamaksā UIN par saņemtajiem ienākumiem. Savukārt par Latvijā samaksāto ieturējuma nodokli viņiem attiecīgi samazinātos nodoklī maksājamā summa savā valstī. Līdz ar to mēs atdodam citai valstij to, ko varētu iekasēt savā budžetā. Turklāt no šādas situācijas iegūst pat nevis šis ārzemnieks, bet viņa mītnes valsts.
Jaunās koalīcijas, valdības veidošanas procesā ļoti aktīvi iesaistījās arī uzņēmēju organizācijas, pašvaldības, arodbiedrības, pat Zinātņu akadēmija. No uzņēmējiem gan dzirdams, ka pirmsvēlēšanu solījumi par ciešāku sadarbību tomēr nav izjusti jau pēcvēlēšanu periodā. Gribētos dzirdēt jūsu domas par jaunās valdības deklarāciju, arī kopējo attieksmi pret nodokļu maksātājiem. Ir cerība, ka šīs attiecības kļūs savstarpēji kvalitatīvākas?
Jau šobrīd ir redzams, piemēram, no pirmajiem [finanšu ministra Arvila] Ašeradena soļiem, ka viņš ir atvērts dialogam ar biznesu, viņam notiek aktīvas konsultācijas ar nevalstiskā sektora pārstāvjiem, tostarp uzņēmēju organizācijām. No komunikācijas ar tiem Finanšu ministrijas pārstāvjiem, ar kuriem es ik pa laikam kontaktējos, ir jūtams, ka nodokļu ziņā diezgan liels uzsvars tiks likts uz nodokļu pamatnostādņu turpmākajiem pieciem gadiem veidošanu, līdz ar to šobrīd izskatās, ka arī šajā jomā ir sagaidāms labs dialogs, biznesa iesaiste, iedziļinoties arī secinājumos par to, ka atsevišķas nianses nodokļu jomā tomēr nav pareizi definētas un būtu uzlabojamas. Manuprāt, pirmie signāli ir diezgan pozitīvi, taču pagaidām vēl ir pāragri izdarīt absolūtus secinājumus.
Lai gan nākamgad gaidāma virkne izmaiņu nodokļu jomā saistībā ar ES normatīvu prasībām, nacionālā līmeņa nodokļu jomā atbilstoši jaunās valdības solītajam būtiskas izmaiņas netiek paredzētas. Taču, skatoties reāli, viens ir solījumi šodien, bet otrs – situācija, piemēram, pēc pusgada. Turklāt arī uzņēmēji un nodokļu eksperti mēdz atzīt, ka mūsdienās nevar gluži tā kā akmenī iecirst, ka tagad, piemēram, četrus gadus nodokļu jomā neko nemainīsim. Situācijas mēdz strauji mainīties.
Jāsaprot, ka Latvijas budžetā aptuveni 95% no ieņēmumiem veido pieci nodokļi, tāpēc ap to viss arī grozīsies. Man nav absolūti nekādu ilūziju par to, ka viss paliks stabili uz ilgu laiku un nekas nemainīsies, jo mainās visās valstīs un katru gadu. Nevajag domāt, ka tagad ir ļoti svarīgi, kāda ir nodokļu likme, un, ja likme nemainās, tad mums ir stabila [nodokļu] sistēma. Nodoklis vienmēr veidojas no divām komponentēm – no likmes un bāzes –, un bāze ir pastāvīgi mainīgs lielums, jo visu laiku parādās kaut kādi jauni vai nu atvieglojumi, vai ierobežojumi un VID un tiesu interpretācijas par šiem jautājumiem. Ja nekļūdos, ASV gada laikā notiek vairāki simti dažādu nodokļu likumu grozījumu. Manuprāt, lielās lietas, protams, nemainīsies, taču vienlaikus – ņemot vērā zaļo kursu un citas lietas, kas būs jāievieš, būtu ļoti pamatoti domāt par kādiem energoefektīvo ēku risinājumiem ar nodokļu atbalsta sistēmas palīdzību, kā jau notiek citās ES valstīs. Protams, saistībā ar jebkurām nodokļu izmaiņām ir jāļauj biznesam sagatavoties, jānosaka pietiekami ilgs pārejas periods, līdzīgi kā ES kontekstā sagatavošanās laiks izmaiņām parasti ir gads vai divi. Šobrīd jau projekta līmenī Latvijā ir likumdošanas izmaiņas par nodokļu rēķiniem zemo algu izmaksātājiem, kuru izmaksātais atalgojums ir salīdzinoši zems attiecībā pret nozares vidējo. Skaidrs, ka šis projekts arī tiks virzīts uz priekšu un tas būtiski ietekmēs biznesa vidi. Te atkal ir jautājums, kā notiks šīs normas ieviešana – ja tas notiks pareizi, tam ir jābūt ļoti labvēlīgai ietekmei uz uzņēmējdarbību, ņemot vērā, ka daudziem lielajiem biznesiem, kas ienes naudu valsts budžetā, sāp tas, ka nav godīgu konkurences apstākļu starp tiem, kuri maksā visus nodokļus, un tiem, kuri nemaksā.
Valstiskā līmenī daudz tiek runāts par Latvijas atpalicību no Lietuvas un Igaunijas, kas jānovērš. Vienlaikus uzņēmēji jau ilgstoši runā par nepieciešamību samazināt darbaspēka nodokļu slogu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu biznesam ir grūti konkurēt gan Baltijas, gan Eiropas mērogā.
Nav jābūt ministram, lai redzētu šo atšķirību. Piemēram, atšķirība lielo algu daļā starp Latviju un Igauniju ir divas reizes – mums lielajām algām nodokļu apjoms ir 31% plus vēl 10%, bet Igaunijā tie ir 21–23%. Galvenais iemesls ir sociālās apdrošināšanas iemaksas sadalījums starp darba devēju un darbinieku, kā arī atšķirība IIN likmē – mums ir progresīvā likme, bet igauņiem nav. Mēs ļoti daudz ko varam no igauņiem mācīties, un diemžēl ar katru gadu viņi aiziet aizvien tālāk prom no mums savā izaugsmē. Kaut vai padomājot, kāpēc igauņiem ir lielāks nodokļu ieņēmumu apjoms ar gandrīz četras reizes mazāku nodokļu administrācijas darbinieku skaitu. Būtībā valstij ir jāsaprot, ka ir svarīgi sekmēt biznesa attīstību, mainīt valsts attieksmi pret uzņēmēju – atbalstīt, palīdzēt attīstīties, arī mūsu eksportējošajiem uzņēmumiem, nevis tikai sodīt.
Ko jūs gribētu nākamgad sagaidīt valsts un nodokļu maksātāju attiecību kontekstā?
Man lielākā saskare, protams, ir palīdzēšana uzņēmējiem attiecībās ar VID, tāpēc tieši šajā kontekstā man gribētos, lai valsts un jaunais ministrs pievērstu pēc iespējas lielāku uzmanību VID darba uzlabošanai, lai tomēr tas būtu biznesam draudzīgs mehānisms, ieviešot mūsdienīgus, arī tehnoloģiskus, risinājumus, kas būtiski atvieglotu uzņēmēju ikdienas darbu arī saistību izpildē pret valsti. Vēlētos, lai strīdu gadījumā VID vairāk slēgtu izlīgumus ar nodokļu maksātājiem, nevis par katru lietu tiesātos. Ir jāsēžas pie galda un jāatrod kompromiss. Jāļauj biznesam strādāt, nevis tiesāties piecus gadus, turklāt ar tiesvedības laikā iesaldētiem lieliem finanšu līdzekļiem un potenciāli bloķētu uzņēmuma darbību.