Joprojām nav nekādu racionālu argumentu, kāpēc Latvijai būtu jāsteidzās ar šī līguma ratifikāciju, bez dziļākas diskusijas un izpratnes par iespējamajām līguma sekām. Sevišķi situācijā, kad citas Eiropas valstis neievēro šos fiskālos parametrus un necenšās veikt atbilstošus fiskalās disciplīnas pasākumus.
Ir ļoti svarīgi, lai Latvijai būtu atbilstoša izpratne par sekām, kādas radīs šī līguma ratifikācija, un kāda būs citu Eiropas valstu gatavība īstenot šajā līgumā paredzēto.
Uzliekot šādu fiskālo ietvaru visām valstīm neatkarīgi no to ekonomiskās attīstības fāzes (līmeņa), pēc būtības tiek piedāvāts noteikt, ka turpmāk Eiropas valstis vienotā telpā varēs attīstīsies tikai ar to potenciālu, kas ir pašu valstu rīcībā. Kas savukārt nozīmē, ka valstīm, kuru potenciāls ir lielāks, vai kuras jau laicīgi ir izdarījušas savus mājas darbus - investīcijas tehnoloģijās, infrastruktūrā (piemēram Vācija), tiek nodrošināts attīstības pārākums pār pārējām valstīm, kuru potenciāls ir mazs vai noplicināts, kā tas ir Latvijas gadījumā.
Valstīm ar „nobriedušu ekonomiku” šāds līgums ir izdevīgs - tas nodrošina tām nepieciešamos apstākļus stabilitātei, un to pārākumu pār „attīstības” valstīm, savukārt valstīm, kuras atrodas tikai ekonomiskās izaugsmes fāzē šāds līgums ir kā augošam bērnam likt staigāt viena izmēra zābaciņos - tas neatļaus tām normāli augt.
Tas nenozīmē, ka valstij nav jāīsteno atbildīga fiskālā politika, bet vispirms ir jābūt samērojamībai un ilgtspējīgam attīstības redzējumam. Bez šāda Latvijas izvēle pašlaik ir liktenīga kļūda- jo netiek ņemts vērā, ka esot kopējā darbaspēka, kapitāla, preču tirgū- kur valstis savā starpā "godīgi" konkurē, mēs sevi nostādam zaudētāju pozīcijā attiecībā pret citiem, pat ja no šādas pozīcijas gūstam relatīvu labumu (attīstamies, bet attīstamies lēnāk, primitīvāk kā citi).
Ilgstoši saglabājot savu esošo atpalicību vienotā Eiropas telpā, mēs radam un nostiprinam savai ekonomikai un valstij graujošu faktoru ietekmi un tās liktenīgos rezultātus varam jau redzēt. Šāda pozīcija rada un nostiprina nelabvēlīgas plūsmas: darbaspēkam (plūst prom kur labāks piedāvājums, kuru mēs nespējam piedavāt, jo mums nav resursu, nav iestrādņu), kapitālam (augstražīgās investīcijas un ražošana aizpūst uz citām valstīm, mums ieplūst tikai spekulatīvas un zema ražīgumu investīcijas, jo citām mēs nevaram nodrošināt ne infrastruktūru ne cilvēkus), precēm (paši spējam mazāk un mazāk saražot konkurētspejīgi, tādejādi kļūstot par noieta tirgu citiem).
Tādejādi valsts, kura savā attīstības līmenī nav konkurētspējīga ar nobriedušām ekonomikām atrodoties "vienotā spēles laukumā" bez straujākām izaugsmes iespējam, pati sevi nolemj upura lomai - no sākuma barojot nobriedušo valstu ekonomikas ar savu cilvēkkapitālu, pēc tam arī esot spiesta pārdot tām savus aktīvus – kas nozīmē valstij piederošā īpašuma privatizāciju.
Lai šo procesu padarītu par neatgriezenisku, pirms to izsākt ir nepieciešams, lai valsts pati izlemtu par savas suverenitātes zaudēšanu un leģitīmi akceptētu šādu lietu kārtību, lai pēc tam to vairs nevarētu manīt.
Tāpēc, pirms Latvijai izšķirties par tai atbilstošu fiskālo politiku, pareizi būtu vispirms pabeigt Nacionālā attīstības plāna sagatavošanu, valdībai nodefinēt savu solīto "ekonomiskā izrāviena" plānu, un tad izejot no tā spriest par to, kāds fiskālais ietvars un kad mums ir vajadzīgs. Un tikai tad būtu pareizi atgriesties pie fiskālā līguma, ja vairs tas būs aktuāli.