Daži piemēri neizbēgami vienkāršotā izklāstā.
IT un sakaru tehnoloģijas kļūst arvien sarežģītākas, savstarpēji saistītākas, līdz ar to arī vieglāk ievainojamas. Vienalga, vai runa ir par datu drošību vai banālu atkarību no netraucētas infrastruktūras funkcionēšanas (internets, elektrība, satelīti utt.). Antibiotikas vairs netiek galā ar baktērijām, kas laika gaitā izstrādājušas nejūtību pret šiem medikamentiem. Cilvēka darbības ietekmē ūdens jūrās un okeānos kļūst skābāks, postoši iedarbojoties, piemēram, uz zivju skeletiem - ar visām no tā izrietošajām sekām (te vairs nav runa par atsevišķām apdraudētām sugām). Joprojām nespējam adekvāti pielietojamā līmenī prognozēt zemestrīces. Cilvēka mūža pagarināšanās vienlaikus ir gan sasniegums, gan faktiski nepaceļams slogs sociālajām un veselības aprūpes sistēmām. Izskatās, ka mūsdienu ekonomika nonākusi konceptuālā krīzē, kad vairs objektīvi nespēj nodrošināt tādus izaugsmes tempus, kas apmierinātu pierasto vai iekāroto pārticības līmeni.
Nu un tad?! Labāk parunāsim par to, ko kurš domā par seksuālajām minoritātēm. Lai gan, ja netiek risināti patiešām būtiski jautājumi, tad, žargonā izsakoties, izbeigšanās draud visiem - gan t. s. liberāļiem, gan t. s. tradicionālo vērtību aizstāvjiem, būs tāds partnerattiecību regulējums vai šitāds.
Ja mūsdienu cilvēks būtu pieaudzis radījums, viņš netērētu resursus sekundāriem jautājumiem. Savukārt apzinoties būtiskos, tos apspriežot, uzturot dienaskārtībā, mēs iegūtu tādu gaisotni sabiedrībā, kas potenciāli stimulētu arī šo būtisko problēmu risināšanu. Jo risinājumi, protams, atkarīgi no elites izpratnes līmeņa un gatavības īstenot ļoti konkrētu rīcību (finansējums zinātnei, zinātnieku rekomendāciju īstenošana utt.). Savukārt, ja mums ir svarīgāk, ko nu kurš elites pārstāvis domā par kopdzīves modeļiem, tad elite, protams, mīļuprāt atsaucas šim uzstādījumam. Nevajag vairs pat maizes - pietiks ar izpriecām.