Tas nav pārmetums Vējonim - vienkārši ir skaidrs, ka, lai cik labi būtu viņa nodomi un gatavība atteikties no plānotā atvaļinājuma, Vējonim nav jēgas "iniciēt" kandidātu, kas nav pieņemams kādai no koalīciju veidojošajām partijām. Pat ja kandidāts būtu labu labais. Citiem vārdiem sakot, galavārds jebkurā gadījumā paliek partiju rīcībā.
Ņemot vērā, ka Vējonis gadiem ilgi pats pieder pie šīs valsts politiskās elites, līdzjūtību paust būtu nevietā, tomēr skaidrs, ka prezidents ir saskāries ar mūsu elitei raksturīgo domāšanas savdabīgumu. No vienas puses, tā grib varu. Tas arī nav pārmetums, jo politiķim tā ir jāvēlas. No otras puses, tā grib varu ar, cik nu iespējams, mazāku pašu atbildību. Līdz ar to 2015. gada pēdējās nedēļās jau varēja nomanīt, ka zināmā strupceļā nonākušās partijas mēģināja vismaz daļu atbildības par varas tālāko sadalījumu "pārlikt" uz Vējoni. Šādā situācijā viņam objektīvi - ja vien viņš vēlas saglabāt savu jauneklīga un aktīva politiķa tēlu - nekas cits neatlika, kā 30. decembra pusdienlaikā izrunāt jau minēto formulējumu un, vairoties no tā paskaidrošanas, pazust, kā saka, citā telpā.
Tātad partijām ir izdevies ievilkt vismaz formāli to ķīviņos neiesaistīto valsts pirmo amatpersonu savās, delikāti formulējot, kombinācijās un piespiest uzņemties līdzatbildību.
Īstermiņā no partiju interešu viedokļa tas ir pareizi. Tomēr partijām arī jārēķinās, ka tādā gadījumā Vējonis - tiecas viņš uz to vai ne - būs iekšpolitiski krietni aktīvāks arī turpmāk. Proti, ir grūti iedomāties, ka pēc šī precedenta viņš aizslīdēs atpakaļ ceremoniālas figūras statusā, kura galvenais pienākums ir teikt apsveikuma runas un nedarīt muļķības. Vai partijas šādas konsekvences ir sapratušas, neesmu pārliecināts. Un, protams, nākamais jautājums, attīstot šo argumentāciju, ir - vai iekšpolitiski aktīvāks Valsts prezidents Vējonis tāds būs kā patstāvīgs politiskais spēlētājs vai papildu resurss konkrēti vienam politiskam grupējumam (atvainojos, bet par partijām Latvijā runāt nevar) - "zaļajiem zemniekiem".