Te, protams, izšķirīgi ir tas, par kādām izmaiņām runājam, jo, lai gan to apraksts vēlamajām izmaiņām ir līdzīgs - «labākas attiecības starp latviešiem un nacionālajām minoritātēm» -, priekšstati par to, kā šo mērķi sasniegt, atšķiras. Vieniem liekas, ka referendums bija sekas valsts pārliecīgai piekāpībai cittautiešiem, tātad pareizais ceļš ir stingrāka valsts valodas, pilsonības regulējuma u. c. politika. Otriem, tieši pretēji, liekas, ka pamatnācijai ir jākļūst saprotošākai cittautiešu interešu jautājumos. T. s. latviešu partiju elite regulāri putrojas, brīžiem uzsverot pirmo, brīžiem otro pieeju, attiecīgi nav jābrīnās, ka nekādu izmaiņu nav.
Taisnības labad jāatzīst, ka reālas izmaiņas jebkurā gadījumā nevar notikt gada, divu laikā. Visam, kas saistīts ar aizvainojumiem (gan pamatotiem, gan vairāk pārpratumiem) nāciju vēsturiskās pieredzes līmenī, raksturīgs ilgs sarētošanās periods. Lai kā arī būtu, vairāki darbi nav izdarīti.
Pirmkārt, politiskās elites līmenī nav izskanējis nošķīrums starp okupācijas faktu un tā sekām, un okupācijas režīma īstenotāju etnisko izcelsmi. Joprojām «defoltā» ir okupantu identificēšana ar «krieviem», kas ir gan faktoloģiski apstrīdama (vai gan kāds ir rēķinājis, cik pēc kara iebraukušo bija krievu, cik ukraiņu, tatāru utt.), gan netaisnīga attiecībā pret tiem cittautiešiem, kas Latvijā dzīvoja pirms okupācijas. Problēma acīmredzot ir tā, ka nošķīrums paredz arī prāvas latviešu sabiedrības - un pašreizējās elites! - līdzdalību okupācijas režīmā, savukārt tas neierakstās mitoloģijā par latviešiem - cietēju tautu, kas nekad nav zaudējusi ticību valstiskuma atgūšanai.
Otrkārt, tikai tad, kad tas izdevīgi no īslaicīgas konjunktūras viedokļa (lielākoties saistībā ar krievu valodas lietošanu), elite atceras par nošķīrumu «cittautieši» un «krievi», respektīvi, tad mūsu prātnieki atceras, ka «cittautieši Latvijā» ir ne tikai krievi. Savukārt praksē poļu, baltkrievu, ukraiņu u. c. pašapziņas un vienlaikus latviešu zināšanu par šīm kopienām veicināšanai tiek darīts maz, lai gan nevarētu teikt, ka mūsu vēsturnieki, etnogrāfi un literatūrzinātnieki minētās tēmas neaplūkotu (diemžēl tas paliek, kā saka, LU rakstu krājumu formātā...). Ja paskatās, cik pamatīgas summas valsts tērē dažādām it kā integrācijai veltītām bezmaksas brošūrām, informatīvajām kampaņām, diez vai ir tā, ka nevar atrast naudu kvalitatīvas informācijas par minēto tēmu izplatīšanai. Tas arī attiecas uz etniskajiem krieviem, kuri nereti tiek aplūkoti (un paši sevi tā uztver) laika posmā «1940. gads - mūsdienas», it kā nebūtu bijis krievu baltās emigrācijas starpkaru Latvijā, vecticībnieku utt.
Treškārt, mēs netiekam vaļā no zināmas liekulības (lai gan tas vispār neko neizmaksā) saziņā ar cittautiešiem. Lai cik nošķirtas būtu informatīvās telpas, nav noslēpjams tas, ka latviešu politiķi «savai» auditorijai runā vienu, «viņiem» - kaut ko citu (gan saturiski, gan izvēloties saziņas valodu). Dubultos standartus nojauš abas uzrunātās auditorijas, un tas nekādi neveicina uzticēšanos varai (nedz no latviešu, nedz cittautiešu puses).