Otra tradīcija ir nepatīkamāka, jo tā uzrāda nepilnības modelī, kādā notiek politika Latvijā un kā tiek pārvaldīta valsts kopumā. Runa ir par t.s. partiju kvotām. Šo jēdzienu jūs neatradīsiet nevienā normatīvajā aktā, jo runa ir par, kā mēdz teikt, nerakstītu vienošanos. Tā paredz: valdošajā koalīcijā ietilpstošo partiju frakcijām parlamentā tiek rezervēta x summa, kuru konkrētā frakcija var "ielikt" budžeta izdevumos. Lieki teikt, ka opozīcijas frakcijām šādas iespējas aplaimot kādu konkrētu skolu, nevalstisko organizāciju vai pašvaldību nav. Lai gan dažkārt opozīcijas priekšlikumi ir gana jēdzīgi - no iepriekšējās budžeta pieņemšanas reizes palikuši atmiņā daži naudas izteiksmē patiešām pieticīgi Saskaņas centra priekšlikumi par naudu signalizācijai vecticībnieku dievnamiem Latgalē. Tomēr, lai nu būtu, - ja šā brīža pozīcija un opozīcija mainītos vietām, šī prakse saglabātos.Sliktāk ir tas, ka t.s. kvotas (turklāt jāņem vērā, ka runa ir par simtiem tūkstošu eiro) uztur ačgārnu modeli budžeta naudas sadalē. Šķiet, pareizāk būtu tā: deputāti savas vēlmes izsaka attiecīgās partijas ministriem, kuri tad rosina kolēģiem - valdības locekļiem - izskatīt iespēju budžeta veidošanas procesā neaizmirst par jumtu skolai A, jauniem instrumentiem orķestrim B utt. Bet, redz', āķis slēpjas tur, ka šādā gadījumā deputātam zūd iespēja visas godīgās publikas priekšā būt tam labdarim, kurš vēlāk (miniet trīs reizes - kad?) šiem aplaimotajiem attiecīgajā vēlēšanu apgabalā atgādinās tieši par šī deputāta rociņām "izcīnīto" finansējumu. Būtu populistiski apgalvot, ka minēto kvotu likvidēšana atrisinātu trūkstošā finansējuma problēmu kādā nozarē kopumā. Runa ir par to, ka šīs kvotas uztur sašķeltību vēlētāju un ievēlamo attiecībās. "Mēs" (politiķi) primāri rūpējamies par "savējiem" (novadu, specifisku tēmu utt.), par "pārējiem" - pēc atlikuma principa. Šī principa tālāks atvasinājums ir tikpat tradicionālā nozaru interešu aizstāvēšana - ja pirms vēlēšanām nozare x tiek atzīta par ļoti svarīgu, tomēr valdības veidošanas procesā nonāk citas partijas pārziņā, tās daudzinātais svarīgums strauji apsūbē. Jo, redziet, ja es kā politiķis iestāšos par ļoti vajadzīgu, bet ne «manu» vajadzību, kāds būs konkrēti mans labums? Laurus sev paņems "citi".Nav tā, ka kvotu sistēmai nebūtu pretinieku arī koalīcijas partiju frakcijās. Maz, bet bija iepriekšējos sasaukumos, un ir arī šajā. Tomēr viņi, cik saprotu, tika un tiek apklusināti ar izcili infantilu argumentu: ja mēs neizmantosim savu kvotu, citi jau tik pareizi nerīkosies, tātad... Ir tik baigi grūti slavenajā koalīcijas padomē vienoties, ka nekādu kvotu nav vispār?
Zanders: Katram savs kaktiņš, savs stūrītis... budžeta
Valsts budžeta skatīšanas procesā Saeimā ir vairākas nezūdošas tradīcijas. Pirmā - samērā nekaitīga. Proti, tas nu ir brīdis, kad teju ikvienam deputātam ir ko teikt, kad pozīcija un opozīcija sacenšas, kurš kuru pārkliegs. "Melns!" - "Balts!" - "Nē, melns!" Šīs plenārsēdes neglābjami ievelkas, tomēr, atklāti sakot, cietēji ir vien paši politiķi un žurnālisti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.