Piemēram, par ko gan Latvijas iedzīvotājam bija jākreņķējas līdz šim, domājot par finansiālo stabilitāti (te runa nav par algu lielumu, naudas hronisko trūkumu budžetā u. c., kas ir mazliet cita tēma)? Faktiski lielākās ziepes līdz šim varēja savārīt (un dažkārt arī pamanījās to izdarīt) komercbankas. Savukārt attiecībā uz nacionālās valūtas stabilitāti kopumā varējām nekreņķēties - Latvijas Bankai (LB) var izteikt dažādus pārmetumus, bet ar lata kursu tā ir tikusi galā. Lielā mērā pateicoties mūsu ekonomikas nelielajiem izmēriem. Mūsu centrālās bankas rīcībā ir bijusi ne tikai naudas drukāšanas iespēja, bet objektīva iespēja diktēt toni mūsu, bez ļaunuma teikts, dīķī.
Jau pēc dažiem mēnešiem mums jāsāk spēlēt pavisam citā vidē. Līdz šim tajā notiekošais ietekmēja mūsu eksportētājus. Arī tas ir daudz, tomēr kopumā eiro klubā notiekošais bija bilde TV un iespēja relaksēti komentēt citu nedienas. No 1. janvāra, tēlaini izsakoties, plūkšanās - vienalga, Atēnu ielās vai Eiropas Centrālās bankas (ECB) gaiteņos, - mūs ietekmēs daudz tiešāk, turklāt prasīs pašu iesaistīšanos. Eiro ieviešanas pretiniekiem tas ir viens no argumentiem «pret», tomēr diez vai vērts par to vairs vaimanāt. Šie jaunie spēles noteikumi ir jāpieņem, un tad svarīgākais jautājums ir: vai mums tam ir pietiekamas zināšanas?
Noprotams, ka kopš iestāšanās Eiropas Savienībā esam uzkrājuši zināmas iemaņas, diņģējoties par savu daļu no ES budžeta. Ja tā tiešām ir, labi. Tomēr dalība eiro klubā izvirza jaunas tēmas, par kurām pašā klubā vēl nav īstas skaidrības - sākot ar jaunumiem finanšu plūsmu regulējumā, beidzot ar principiem, pēc kādiem ECB ieslēdz savu naudas drukājamo agregātu. Iespējams, nepamatoti, tomēr līdz šim ir radies iespaids, ka Latvijā par šīm tēmām gatavs diskutēt ļoti šaurs cilvēku loks Finanšu ministrijā un LB. Ar to nepietiks kaut objektīvu iemeslu dēļ - šie daži cilvēki fiziski nevarēs nodrošināt mums kvalitatīvu pārstāvniecību dažādos lēmumu pieņemšanas formātos. Ir dzirdētas bažas par speciālistu trūkumu kontekstā ar Latvijas kā ES prezidējošās valsts pienākumiem, tomēr vēl aktuālāks šķiet tas, vai mums ir kompetence eiro tematikā. Jautājums ir arī par mūsu pārstāvju psiholoģisko gatavību gaidāmajiem mačiem. Līdz šim - lai cik bargu seju kāds no ministriem laiku pa laikam rādīja - svarīgākais bija uzvesties pieklājīgi. Tas arī saprotami - mums jau arvien ir kaut ko vajadzējis. Ja nu būsim klubā, kur labas manieres tiek demonstrētas vienīgi kopīgās fotosesijās, tad lieki cerēt, ka malā stāvēšana pasargās no zilumiem. Visbeidzot, eiro ieviešanas nepieciešamības izskaidrošanas kampaņa bija tāda, kāda nu tā bija... Nu varas pārstāvjiem jāgatavojas vienlaicīgi skaidrot sabiedrībai dažādas ar dzīvi eiro klubā saistītas tēmas.