Piemēram, ja pirms krīzes bezdarba līmenis Īrijas galvaspilsētā un reģionos bija samērā līdzīgs (ap 5%), tad šobrīd Dublinā tas ir 11, savukārt valsts vidienē - 17 procenti. Salīdzinot ar gadu iepriekš, šā gada jūnijā nekustamā īpašuma cenas Dublinā ir palielinājušās vidēji par 4%, ārpus galvaspilsētas tās turpina pazemināties. Reuters autori arī norāda, ka palielinās atšķirības starp vecuma grupām - vissliktāk klājas ļaudīm vecumā līdz 45 gadiem (šīs sociālās grupas iespējas tērēt pēdējo gadu laikā samazinājušās vidēji par trešdaļu), jo viņiem visgrūtāk atrast darbu, toties šī grupa visaktīvāk savulaik uzņēmās kredītsaistības. "Dublinā krīze varbūt ir beigusies, bet pie mums..." Reuters aptaujātie mazāku pilsētu veikalnieki un krodzinieki ir izteiksmīgi līdzīgi savos vērtējumos. Un tas arī kaut ko ļoti atgādina...
Ja paveras kaut uz cenām Rīgas centra sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, tad jāsecina, ka krīze tiešām ir beigusies. Ja izbrauc ... labi, neturpināsim, jo šādi salīdzinājumi riskē būt salkani. Un tas nav arī pārmetums - ja ir šāds maksātspējīgs slānis, ļoti labi. Tikai ir nelāgi, ka tas ir tik plāns. Un var arī ilgi runāt par to, ka jauni cilvēki izvēlas nepareizos studiju virzienus, kaut kā pietiekoši neizprot "skarbo dzīves realitāti" utt., tomēr tas nemaina lietas būtību - tie, kuriem šī valsts būtu jāattīsta nākamajās desmitgadēs, pa degunu dabūjuši īpaši smagi.
Kaut kas nogājis greizi ne tikai Latvijā un Īrijā. Vācija, kā zināms, ir eiro kluba lielais veiksmes stāsts, un vāciešu turību mēs apskaužam. Salīdzinoši tas viss ir pareizi. Bet - sagadījās, ka tajā pašā 28. jūlijā The Wall Street Journal publicēja Vācijas ekonomikas analīzi. Laikraksts norāda, ka savulaik Vācija rīkojās pareizi, izdarot tādas izmaiņas sociālajā likumdošanā, kas pasteidzina cilvēku atgriešanos darba tirgū. Rezultātā valsts krīzes periodu pārdzīvo ar samērā zemu bezdarba līmeni. Vienlaicīgi autori secina, ka šie spēles noteikumi gan ļāvuši ražošanas mašīnai turpināt griezties, bet tas noticis uz mazāku investīciju, mazākas efektivitātes rēķina - jo ļaudis taču gatavi strādāt par zemu (Vācijas kontekstā) atalgojumu. Runa ir par apmēram 20% no strādājošajiem, kuru reālais ienākumu līmenis šajos gados ir pazeminājies. Par šo pašu tēmu - "trūcīgi vācieši bagātajā Vācijā" - daiļrunīgu reportāžu dienu vēlāk demonstrēja BBC.
Citiem vārdiem sakot, arī tajās Eiropas valstīs, kuras uzskatāmas par ekonomiski elastīgākajām, viņu veiksmes stāsta cena ir visnotaļ skarba. Iespējams, ka tas ir likumsakarīgi un tur nav ko čīkstēt. Tikai, ņemot vērā Latvijas mazos mērogus, būtu jauki, ja mūsu veiksmes stāsta aprakstam varētu izmantot veco salīdzinājumu ar paisumu, kas palīdz gan lieliem, gan maziem kuģiem. T. i., arvien būs smalkas jahtas un nelielas laiviņas, bet nevajadzētu būt tā, ka daļa no peldlīdzekļiem paliek sausumā.