Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Trešdiena, 20. novembris
Anda, Andīna

Varas sports (par valsts uzņēmumu ziedojumiem sportam)

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis gada pirmajās dienās savā video blogā apliecina, ka esot radīta jauna darba grupa, kas tuvāko divu, trīs mēnešu laikā izveidošot sporta finansēšanas principus un sabiedrībai piedāvāšot saprotamus un izsvērtus lēmumus. Pastāv varbūtība, ka sporta finansēšanas jautājumu izskatīšana no valsts uzņēmumu puses un atbildīgā ministra paziņojums tapis pateicoties pēdējā laikā plašu ažiotāžu guvušajiem valsts uzņēmumu ziedojumiem basketbolam.

Tik pat labi pastāv vēl arī otra varbūtība, ka šis jautājums pieder pie ministra darba labā toņa, un vismaz reizi gadā, savs komentārs šajā jautājumā ir jāizsaka arī valsts pirmajai amatpersonai sporta jomā.

Šis nav unikāls gadījums, kad atbildīgās personas sola sakārtot jautājumus, kas nav izdevies pēdējo 20 gadu laikā. Jautājums ir, vai šī būs reize, kad darba grupās izdiskutētie lēmumi, kuri, šaubu nav, būs vairāk vai mazāk saprotami, maksimāli (cik nu iespējams) caurspīdīgi, kārtējo reizi nenoguls ierēdņu atvilknēs? Tāpēc būtu jauki, ka ministrs, solot diskutēt par šiem jautājumiem, sabiedrību informētu arī par darba grupas sastāvu – kas tie būs par cilvēkiem, kuru lēmumi turpmāk noteiks valsts uzņēmumu finansēšanas principus sportam?

Prioritārie un ne tik prioritātie sporta veidi

Diemžēl Latvijā nav dzirdēts, ka kāds valsts līmenī būtu spējis nedefinēt prioritāros sporta veidus, lai arī Sporta likumā melns uz balta rakstīts: Izglītības un zinātnes ministrija sporta jomā: 1) īsteno vienotu valsts politiku, 2) izstrādā normatīvo aktu projektus. Jautājums, kā var īstenot vienotu valsts politiku, ja tādas nav? Latvijā spēcīgākie, turīgākie, politiski lobētie sevi sauc par prioritārajiem, tāpat kā vēsturiski izveidojušās tradīcijas skaitīt sevi par basketbola, hokeja, bobsleja un tagad arī skeletona lielvalsti. Šādai situācijai turpinoties, cerēt uz kvalitatīvām pārmaiņām nav nekāda pamata. Alegorijās runājot – kas valda, tas skalda. Labi atceramies mūsu valsts vienā brīdī uzskatīja, ka Ūdenssporta federācija un tās paspārnē esošā komanda Riga Powerboat team pelnījusi ik gadu 90 000 latu lielu atbalstu. Kāda sakritība – ūdenssporta ziedu laikos valdības sastāvā atradās mūsu dižministrs Atis Slakteris, bet viņa dēls bija viens no motorlaivu airētājiem. Tiklīdz Tautas partija vairs nebija pie „šprices”, arī ziedojumu plūsma ūdenssportistiem beidzās. Vienotības ziedu laikos, kas sakrituši ar krīzes laiku, īpašu labvēlības statusu izpelnījies basketbols. Šaubu nav – daudz saprotamāks ziedojums, nekā ziedot ātrumlaivām kaut vai aiz tā apsvēruma, ka basketbols ir viens no masveidīgākajiem bērnu un jauniešu sporta veidiem, taču tikpat saprotamas ir daudzu citu sporta federāciju pārstāvju dusmas un neizpratne par ziedojumu piešķiršanas kārtību un principiem.

(Gan augstāk, gan zemāk minētie piemēri nav vēršanās pret konkrētiem ziedojumu saņēmējiem un cilvēkiem, bet gan uzskatāmi ilustrē ciešo varas saikni ar atsevišķām sporta struktūrām un federācijām.)

Godīgi sakot, ir apnicis gadu no gada klausīties visu iespējamo valsts uzņēmumu un valsts kontroles pārstāvju atzinumus, ka „īsti jau viss kārtībā nav, vajadzētu izstrādāt skaidrākus ziedojumu piešķiršanas kārtības kritērijus”, taču jau gandrīz ar 100% ticamību, katrs jaunais gads sākas ar atkal jaunu „pārsteigumu” – milzīgas summas no valsts uzņēmumu peļņas tiek ziedotas gan privātiem sporta klubiem, gan nesaprotamām sporta struktūrām un pasākumiem. Gluži kā šajā gadā, ziedojumi izrādās sadalīti jau 2011.gada vidū un paziņojums par pieņemtajiem lēmumiem jau bija tika formalitāte. Nu un kas, ka sabiedrība „cepās un vārās”? Kamieļi sadalīti, karavāna dodas tālāk. Cerēt, ka Saeimā sēdošie Vienotība un zaļzemnieki piedāvās savus risinājumus, lai sistēmu mainītu ir naivi. 450 tūkstoši katras partijas pietuvinātajiem privātajiem basketbola klubiem (BK Ventspils un BK VEF Rīga) šajos laikos ir solīds kumoss. Ja basketbola klubam VEF Rīga vēl pieskaita 250 tūkstošus, ko plāno ziedot "Latvijas Dzelzceļš", - sanāk apaļš miljons eiro. Argumentus, ka abiem basketbola klubiem ir savas „sistēmas piramīdas” un daudz līdzekļu no ziedojuma tiek novirzīts tieši bērnu un jaunatnes sistēmas sakārtošanai un attīstībai, regulāri nomāc ziņas par aizvien jauniem ārvalstu leģionāriem, kuri papildina klubu sastāvus, līdz ar to liedzot sastāvā iespēlēt pašmāju jaunos un perspektīvos spēlētājus, tukšās spēļu arēnas, dažbrīd arī rezultāti un kopumā sporta veida popularitāte Latvijā. Patiesībā, ne jau ziedojums basketbolam radīja ažiotāžu sporta veidu pārstāvju un sporta līdzjutēju vidū. Nav šaubu, ka tik pat liels tracis būtu bijis, ja šis ziedojums slepus būtu nonācis hokejistu, futbolistu vai novusistu rīcībā. Problēma ir principu neesamībā un politikas klātesamība šajos procesos.

Par ideālo modeli

Ideāls finansēšanas modelis droši vien vispār nav iespējams, jo kamēr valstī nebūs noteiktas prioritātes sportā, pastāvēs bažas, ka vienmēr būs kādi neapmierinātie par piešķirtajiem ziedojumiem vai to lielumu (mazumu). Tomēr, kas liedz valsts uzņēmumiem, kuri izpildījuši savas peļņas rādītājus, izsludināt atklātus konkursus un izstrādāt pieteikuma formu, kuru aizpildot ikviens interesents var iesniegt savus projektus izvērtēšanai?

Latvijas Dzelzceļa pārstāvji un tā kapitāldaļu turētājs – Satiksmes ministrija apgalvo, ka ziedojot VEF Rīga, Latvijas Dzelzceļš un tā meitasuzņēmumi tiekot šādi reklamēti, palīdzot noturēt un piesaistīt sadarbības partnerus Austrumos. (līdzīga motivācija bija atbalstot arī hokeja klubu Rīgas Dinamo). Skaidra pozīcija. Tātad, tas nav vienkārši mecenātisms. Piešķirtajam atbalstam ir racionāli apsvērumi. Tad uz priekšu – šādi atzinumi saka uzņēmumu vadībām priekšā pieteikuma anketā rakstāmos jautājumus. Ja reiz nolemts atbalstīt sporta klubus (komandas, federācijas), lūk, tikai dažas idejas šādai anketai:

Dalība vietējās/Baltijas/Starptautiskās sacensībās. Precīzs turnīru nosaukums un mērķi?

Ieņemtās vietas iepriekšējā sezonā visos turnīros/sacensībās, kurās tika ņemta dalība?

Sporta bāze? Cik vidēji skatītāju klātienē apmeklē spēles?

Dalībnieku sastāvs (vietējie/leģionāri)?

Vai komandā ir valsts izlases kandidāti? Cik?

Cik Latvijā konkrētajā sporta veidā nodarbojas bērni un jaunieši?

Reklāma un mārketings?

TV translācijas? Vidējā spēļu skatīšanās auditorija?

Cik liela finansiālā palīdzība būtu nepieciešama?

Kādiem mērķiem tiktu tērēti piešķirtie līdzekļi?

Iepriekšējās sezonas ziedojuma izlietojums – atskaite.

Utt.

Pat ja šādu publisku konkursu un anketu var uzskatīt par utopisku, tomēr saraksts ar sporta klubu, komandu pieteikumiem ļautu daudz pilnvērtīgāk palūkoties uz aktuālo situāciju Latvijas sportā un dažādām abpusēji izdevīgām sadarbības iespējām, ko var sniegt dažādu sporta veidu komandas. Ja ziedojums nav klasisks mecenātisma gadījums, kad ziedotājam nav svarīgi sevi pozicionēt ar konkrēto ziedojuma saņēmēju, bet sportu kopumā, tad pilnīgi iespējams, ka kādam no ziedotājiem atbalstītās komandas dalība starptautiskās sacensībās nebūt nav svarīga.

Šādiem publiski pieteiktiem konkursiem būtu vēl vairāki pozitīvi faktori – viens no lielākajiem ziedotājiem, "Latvijas valsts meži" apgalvo, ka pret viņiem vērstie pārmetumi ir nevietā, jo piemēram, Latvijas hokeja federācija, kura publiski pauž uzskatu par viņuprāt negodīgi sadalītajiem ziedojumiem, nemaz neesot iesniegusi tiem savu ziedojumu lūgumu. Katrā gadījumā, ja valsts uzņēmumi publiski atklātu, ka konkrētajā gadā tie plāno sportam ziedot summu X (vai pat nenorādot konkrētu summu) un līdz konkrētam datumam var pieteikties visi, kas pretendē uz daļu no kopējā ziedojuma, Lipmana kungam nebūtu argumentu kādam kaut ko pārmest, ja pats nav nokārtojis nepieciešamās formalitātes. Tāpat šādi atklāti izsludināti konkursi motivētu un mobilizētu dažādas sporta struktūras pārskatīt savu padarīto un rezultātus iepriekšējos periodos, lai pārliecinoši pieteiktu savu sporta organizāciju atklātā konkursā un neveidotu konfrontāciju starp dažādu sporta veidu pārstāvjiem. Nav brīnums, ka redzot kā tiek sadalīti ziedojumi, daudzu sporta veidu federāciju pārstāvji pat neiespringst, lai sagatavotu ziedojumu lūgumus – tāpat jau ir skaidrs, ka ziedojumu saņems ne jau labākā un pārliecinošākā projekta iesniedzējs.

Starp citu, cik tad ir valsts uzņēmumi, kuri vairāk vai mazāk regulāri ir gatavi un ir spējīgi ziedot sportam? Prātā nāk sekojoši: "Latvijas valsts meži", "Latvijas dzelzceļš", "Latvenergo", daļēji piederošie "LMT" un "Lattelekom". Uzņēmumu skaits nav liels, toties sniegto ziedojumu apjoms ievērojams. Ja jau ministrs sola ķerties klāt kritērijiem un principiem pēc kuriem tiek izvērtēta ziedojumu sadale, varbūt pie reizes vērts aicināt citus atbildīgos ministrus beidzot uzsākt diskusijas par iespējamo nodokļu atlaižu politiku uzņēmējiem, kuri būtu gatavi atbalstīt sportu? Varbūt kādreiz pienāks tie laiki, kad varas partiju pārstāvjiem nevajadzēs pārspēt savus konkurentus viltībā un ātrumā, lai pašu lolotajiem sporta klubiem vai struktūrām nodrošinātu glaunas vakariņas no lielo valsts uzņēmumu peļņas. Jācer, ka pienāks diena, kad ziedotāji savu peļņu varēs dalīt vadoties no izsvērtiem un sabiedrības lielākai daļai saprotamiem principiem un kritērijiem, nevis no ieteikumiem un siltiem padomiem, ko pačukst garām skrienošais varas vējš.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē