Terorisma, terorista t. s. radikalizēšanās fenomens pēdējā laikā plaši apskatīts politiskajā, reliģiju vēstures, kulturoloģijas u. c. kontekstos, bet gribētos saprast, ko par to saka psihiatrs. Proti, nereti lietotais vērtējumus "tie nav normāli cilvēki" neizklausās zinātniski korekts.
Globāli droši vien ir tā, ka vislabāk uz šo jautājumu atbildētu sociālantropologi vai psihologi, kuri pēta dažādus sabiedrības strāvojumus, savukārt, ja runājam par skatu no medicīnas viedokļa, tad vispirms jāpatur prātā, ka mēs runājam par Rietumu medicīnu, jo Rietumos mediķi pieturas pie kopīgiem kritērijiem tam, kas ir un kas nav psihiski traucējumi. Savukārt, piemēram, Ķīnas vai Indijas tradicionālajā medicīnā ir citi priekšstati, kaut vai par traucējumu cēloņiem. Tātad Rietumu medicīnā ir mēģināts noteikt, kas ir un kas nav norma. Ir divas lielas psihisko traucējumu klasifikācijas (viena ir amerikāņu, DSM-5, otra, atbilstoši kurai strādā Eiropa un arī Latvija, saistīta ar Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā slimību klasifikatora 10. pārskatu).
Visvairāk varētu būt runa par dažādiem personības traucējumiem. Kā jau pats vārdu savienojums liecina, runa ir par kaut kādām novirzēm personībā, raksturā, turklāt šīs novirzes ir tik izteiktas, ka tās traucē cilvēkam funkcionēt. Ir paranoīdas, šizoīdas, emocionāli nestabilas, asociālas personības – gan jau lasītājs būs dzirdējis šādus jēdzienus. Sarunas tēmas kontekstā droši vien būtu jārunā par pēdējiem diviem (emocionāli nestabilas, asociālas personības) gadījumiem. Proti, asociālas ir personības, kas nerēķinās ar sabiedrības normām, ar citu jūtām, ar citu sāpēm, dažkārt gribas teikt, ka šādām personībām pašām emocijas ir «izravētas». Viņi spēj uzturēt attiecības tikai no varas pozīcijas. Savukārt emocionāli labilas ir personības, kas stresa situācijās vieglāk pakļaujas impulsiem, kurām šķērslis rada dusmu izvirdumu.
Bet ziniet, ja paskatāmies uz to, cik nereti rūpīgi plānoti ir terora akti...
Jā, un šeit parādās jautājums, kā vispār personība veidojas. Proti, personības traucējumos, protams, ir zināma bioloģiski noteikta komponente, tomēr būtiskāk ir tas, kādā vidē personība aug, veidojas. Un redzat – mēs Latvijā varam dažkārt vīpsnāt par bērnu audzināšanu Norvēģijā vai Francijā, tomēr kopumā Eiropā priekšstatu sistēma ir līdzīga. Savukārt, kā aug bērni, piemēram, Tuvajos Austrumos... es domāju, ka tas ir stipri savādāk. Kāds ir ģimenes modelis, vērtību sistēma utt. – vai mēs pietiekami stādāmies priekšā šos faktorus ārpus Eiropas? Es gribu teikt, ka bērnu, pusaudžu personības ietekmēt ir salīdzinoši vieglāk, ne velti mēs redzam, ka teroristi rekrutē pusaudžus, pat bērnus, tie jau būs tie nākamie, atvainojos, galvu cirtēji, «kareivji». Šīm jaunajām personībām iemāca, ka agresija ir veids, kā sasniegt mērķi, mērķi saprotot plaši – sākot ar materiāliem labumiem vai sievietes iegūšanu un beidzot ar reliģiskiem mērķiem.
Ja pieņemam, ka cilvēkiem vispār ir raksturīga zināma agresivitāte, jautājums ir, kāpēc atsevišķos gadījumos, es improvizēju, no pat ļoti agresīvu komentāru rakstīšanas internetā kāds indivīds nonāk līdz citu un sevis nogalināšanai.
Domāju, ka agresivitātes individuālo līmeni ietekmē ļoti dažādi faktori – sākot ar paša cilvēka pagātnes traumām un beidzot ar pārticības līmeni vai ideoloģiskiem apsvērumiem. Turklāt jāņem vērā, ka agresijai ir tendence akumulēties. Līdz kaut kādam izvirdumam.
Es tomēr bīdu jūs atpakaļ uz jautājumu par to, vai teroristi ir psihiski slimi cilvēki?
Visdrīzāk, no medicīnas viedokļa, – nē. Viņi ir savādāki, bet... respektīvi, gadās arī psihiski slimi, tomēr kopumā ne.
Ak tā. Jo tas saistīts ar jautājumu, vai viņi ir jātiesā vai jāārstē, lai cik nepopulāri tas skanētu.
Tā ir. Tas ir, piemēram, Breivīka gadījums, kuru esam pārrunājuši ar skandināvu kolēģiem, apsprieduši mūsu asociācijas sēdē. Gadījums nav nemaz tik viennozīmīgs. Jo izrādās, ka ir dažādas interpretācijas par to, ja cilvēks savā paštēlā dodas apšaut citus, – tā ir psihoze vai nav. Un vieni eksperti pateica, ka ir, citi, ka nav. Turklāt visbiežāk jau nav tik ekstrēmi, ka cilvēks sevi uzskata par, nezinu, "Tempļa bruņinieku" vai apgalvo, ka dzirdējis "augstāko spēku" pavēles. Visbiežāk mums būs situācija, ka indivīds ķeras pie vardarbības tāpēc, ka viņam ir citu vērtību sistēma, – mums tā var būt nepieņemama, bet tas nenozīmē, ka viņš ir psihiski slims.
Visu interviju ar Elmāru Tēraudu lasiet otrdienas, 5.aprīļa laikrakstā Diena!