Jau gadiem ilgi tiek brīdināts par objektīvi rūkošo studētgribētāju skaitu Latvijā (demogrāfija, iespējas iegūt izglītību ārpus Latvijas utt.). Vēl viens gads pagājis, drīz sāksies jauniešu pieteikšanās studijām nākamajā mācību gadā. Kā jūs vērtējat situāciju un iespējamos problēmas risinājumus?
Ja skatāmies prognozes, vēl dažus gadus kritums turpināsies, turklāt mūsu universitātes veiktie tirgus pētījumi liecina, ka arvien pieaug to jauniešu skaits, kuri plāno studēt ārvalstīs, bet tādas tendences skar visu Eiropu. Šogad augstākās izglītības tirgus vēl spilgtāk nekā pērn parādīs, kuras augstskolas ir dzīvotspējīgākās. Ātri atrisināt demogrāfiskās bedres radītās sekas augstākajā izglītībā nav iespējams, tam bija jāgatavojas ļoti savlaicīgi - jāstrādā pie programmu kvalitātes. Tas nozīmē darba tirgum un mūsdienu pasaules problēmām atbilstošu studiju programmu saturu, modernas apmācību tehnoloģijas, starptautisko sadarbību, vieslektorus, modernas studiju telpas. Arī jāveido ciešāka sadarbība un komunikācija starp augstskolām - starpdisciplināras un starpnozaru programmas - un, protams, jāturpina specializācija. Vismaz ar tādiem valsts finanšu resursiem, kādi pašreiz pieejami, tas ir racionālākais risinājums. Par RSU esmu drošs, ka mums studenti būs, jo atšķirībā no citiem šajos gados mums regulāri ir izdevies aizpildīt visas valsts budžeta vietas, turklāt sociālajās zinātnēs, kurās RSU nav neviena valsts budžeta vieta, pieprasījums ir augsts. Protams, būtisks atsvars demogrāfiskajam kritumam ir ārvalstu studenti. Tātad - kvalitāte, sadarbība, starptautiskums.
Latvijas augstskolu iekšējā vidē sāpīga tēma ir studiju programmu dublēšanās. Vieni teiks, ka tas tikai veicina konkurenci, proti, tas ir labi, citu vērtējums būs tieši pretējs. Kāds ir jūsu skatījums?
Konkurence kopumā ir pozitīva iezīme, taču tik nelielā valstī kā Latvija ir būtiski izvērtēt, kurās studiju jomās šī konkurence ir adekvāts līdzeklis kvalitātes noturēšanai. Ir studiju jomas, kuras prasa nopietnus ieguldījumus studiju infrastruktūrā - vairākus desmitus miljonus eiro -, piemēram, inženierzinātnes, medicīna, stomatoloģija. Ja valsts ir gatava atbalstīt vai vismaz neiebilst pret dārgu un ilgtermiņā lielus resursus prasošu programmu dublēšanu, tas, manuprāt, nav pareizi. Piemēram, tikko izveidota otra zobārstniecības programma. Valstij šobrīd nav tik daudz līdzekļu, tāpēc esošie būtu jānovirza konkrēto jomu specializētajām augstskolām. Var jau teikt, ka tie ir privātie līdzekļi, ko iegulda otras programmas izveidē, bet agri vai vēlu tie beigsies, un, ja programmu vēlas izveidot par konkurētspējīgu Rietumeiropā, būs jāsāk tērēt valsts nauda. Mums, lai izveidotu Ziemeļeiropā modernāko stomatoloģijas fakultāti, bija nepieciešami divdesmit gadu un pašu pelnītie desmit miljonu eiro, turklāt zobārstniecība ir stingri reglamentēta profesija, kuras standartus nosaka ES, kas tad arī teiks gala vārdu par šo programmu dublēšanos un kvalitāti. Piemēram, sociālajās zinātnēs šāda problēma nepastāv, jo pietiek ar auditoriju, pasniedzēju, studiju literatūru. Iespējams, programmās, kuru speciālisti valstij ir vitāli nepieciešami, dublēšanās ir pieļaujama, piemēram, IT jomā.
Visu interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektoru Jāni Gardovski lasiet laikraksta Diena 3.lappusē!