Psiholoģe: Seku analīze par biežo tendenci pusmūžā pamest ģimeni un veidot jaunu

Dzeltenā prese informē par populāru cilvēku atkārtotām kāzām, kas atspoguļotas dažās skaistās fotogrāfijās, par kārtējām jaunām attiecībām, pamazām netieši ietekmējot lasošo (vai tikai bildes aplūkojošo) auditoriju domāt, ka tas ir normāli – ik pa laikam mainīt partneri, ik pa laikam veidot jaunu ģimeni, ignorējot vispārpieņemtās morāles un ētikas normas. Rodas iespaids, ka runāt par tām ir smieklīgi un vecmodīgi. Cilvēkiem ar nobriedušu psihi, stabilu vērtībsistēmu šāda kampaņa nav bīstama, taču jauniešu un mazāk nobriedušu personību psihe var izrādīties par vāju turēties pretī šādai propogandai. Ja nenobriedusi personība tikusi pie varas un lielākiem finanšu resursiem, tad vidēji 80% gadījumos  - agrāk vai vēlāk izjūk attiecības, laulības un cieš visneaizsargātākie – bērni.

Savstarpējo attiecību problēmas rodas visas ģimenēs, bet pēdējā laikā ir satraucoša tendence, ka jūk stabilas ģimenes. Šajos gadījumos gandrīz vienmēŗ iemesls ir tā saucamā pusmūža krīze vīriešiem. Par netiešu sabiedrības atbalstu liecina fakts, ka neviens skaļi neiebilst, ja uz pusi jaunākas sievietes, parasti vēloties uzlabot savu materiālo situāciju, ir gatavas darīt visu, lai īstenotu savu nolūku, nerēķinoties, ka tiek izjauktas vairākus gadu desmitus pastāvējušas ģimenes. Tam ir objektīvs skaidrojums un zinātniskajā literatūrā šie ir klasiski gadījumi. Pusmūža vecuma vīrietis, kuram ir bailes novecot, jūtas vēl jauns un sevi pierādīt gribošs, bet iepriekšējās attiecības nesniedz gaidītos impulsus. Tad atbilstošākā auditorija pašapziņas celšanai, iespējamo neapzināto mazvērtības kompleksu kompensēšanai, ir krietni jaunāku sieviešu aplidošana.

Arī šajos procesos darbojas pieprasījuma-piedavājuma princips.  Nav dzirdēts, ka materiālā ziņā slikti situēti vīrieši būtu jauno sieviešu iekāres objektu lokā. Jaunajām sievietēm savukārt gribas izbaudīt sapelnītās naudas un statusa dotās iespējas. Mana prakse rāda, ka parasti vīrieši pārliecina jaunās meitenes, ka ģimenē ir neatrisināmas problēmas un mīlestības vairs nav. Vēlme pēc brīvības, iluzori labākas dzīves ir parasta pusmūža krīzes parādība. Jaunā sieviete izrāda apbrīnu, ir savādāks sekss, abi cer, ka attiecības nesīs absolūto laimi. Bet! Parasti pēc 10 līdz 30 gadiem šajās ģimenēs 40 līdz 50 gadus vecajiem tēviem/līgavaiņiem ir bērni, kuru sekas psihē un turpmākajā dzīvē tiek ignorētas savu egoistisko interešu vārdā.

Jo bērns ir mazāks, jo problēmas būs vieglāk izprotamas, kaut vai tādēļ, ka kopā ar šo vecāku ir pavadīts īsāks kopdzīves laiks. Jo bērns ir lielāks, jo problēmu spektrs ir plašāks, sākot ar nepārejošu pamestības sajūtu, kurai pacienti psihologa kabinetā meklē iemeslus, beidzot ar mazvērtības kompleksiem, atkarībām, depresijām, neirozēm un citām psiholoģiskām problēmām vai psihiskām saslimšanām, kas arī var būt psihotraumējošās situācijas izprovocētas. Nespēja vai neprasme veidot normālās ģimenes attiecības ir pamesto bērnu nākotnes perspektīva.

Te parādās tieša ietekme uz tautsaimniecību, valsts attīstību, ekonomiskajiem sasniegumiem. Nereti ar garīgām vainām slimo tā saucamie neveiksminieki, bezdarbnieki, dzīves pabērni, kas tikuši traumēti savās ģimenēs, nevar atrast savu vietu dzīvē, tādēļ pārtiek no valsts pabalstiem. Cilvēks ar pazeminātu pašvērtējumu nekad neuzdrošināsies uzstādīt augstus mērķus, dzīvos bez ambīcijām, neapzināti darīs citiem to, ko pats piedzīvojis. Atcerēsimies, ka neapzināti atkārtojam savas ģimenes modeļus. Bērni no stabilām ģimenēm veidos stabilas ģimenes, bērni no šķirtām ģimenēm – pretēji. Psiholoģiski traumēti cilvēki nevar kļūt par veiksmīgiem biznesmeņiem, kas radītu jaunas darbavietas, viņi nespēj veidot ģimenes, jo paši piedzīvojuši tā pamata sabrukšanu, kas veido pamatuzticēšanos līdzcilvēkiem kopumā un drošo pamatu zem kājām.

Ja sabiedrības attīstības pamatā nebūs stabilas vērtībsistēmas, atbrīvosies vieta patoloģijām, netradicionālām attiecībām. Pieaugot ekonomiskajai labklājībai, naudas un varas resursiem indivīda līmenī, tiek izmēģināta poligāmija, ko kristietība noliedz, bet islāms atbalsta. Sekas var būt pakāpeniska reliģiju nomaiņa. Savā praksē saskaros ar sekām, kas pamestajiem bērniem izpaužas kā dažādas emocionālas, uzvedības, kognitīvas problēmas vai psihosomatiskas saslimšanas. Ja šķiršanās notiek, kamēr bērns mācās skolā, rodas grūtības mācībās. Ja tās neizdodas pārvarēt, skolēns ir zudis augstskolai, tautsaimniecībai trūkstoša inženiera vietā sabiedrība saņem mazkvalifcēta darba darītāju. Esot pašreizējam šķirto ģimeņu skaita pieaugumam, nepieciešamība pēc finansējuma garīgai aprūpei pieaugs. Līdzekļu trūks, hronisko un akūto garīgo saslimšanu skaits pieaugs, bet, neārstējot garīgi slimos, būs vairāk noziedzības un pašnāvību. Klīniskā psihologa praksē novērotais pierāda, ka pastāv tieša korelācija starp finansiālās labklājības pieaugumu 10 līdz 30 gadus pastāvošās ģimenēs, kas izjūk, un ģimenisko vērtību degradāciju 95% vīriešu un 5% sieviešu. Kad vīrietim ir ap 45, viņš ir gana turīgs un labā amatā, tad ir gandrīz vai pašcieņas jautājums - pamest veco ģimeni un veidot nākamo. Aicinu par to aizdomāties.