Santai Didžus bija 17 gadi, kad viņa kopā ar vecāku darba biedriem piedalījās Baltijas ceļā, un viņas atmiņa līdz šai dienai glabā dažādas detaļas gan par cilvēkiem, gan akcijas norisi, pat par autobusu, ar kuru dalībnieki tika nogādāti norises vietā uz Iecavas – Bauskas šosejas. Īpaši spilgti atmiņā palicis tas, kā pēc akcijas, mājup dodoties, pa autobusa bīdāmiem logiem cilvēki bāzuši ārā rokas, lai sasveicinātos ar pretī braucošajiem. "Tas man šodien liek aizdomāties par to, ka līdzīgi pa vilciena vagonu lūkām skatījās tie, kurus veda uz Sibīriju. Tikai mēs atšķirībā no viņiem pēc Baltijas ceļa devāmies brīvības virzienā...," tā Santa.
Viņa ir pārliecināta, ka katrs latvietis joprojām sevī nes to pašu patriotismu, un atliktu tik kaut kam konkrētam atkal atgadīties, un tas sprāgs ārā tāpat, kā toreiz. "Ir svarīgi runāt arī ar saviem bērniem un mācīt viņiem, kas ir mūsu zeme, mūsu vēsture, senči un to, kam viņi ticēja," uzsver viņa.
Tā kā bija zināms, ka Baltijas ceļā Rīgā jau ir ļoti daudz cilvēku, arī Žaklīna Cinovska devusies ārpus pilsētas uz Bauskas pusi. "Mēs skrējām kājām uz tukšākām vietām, lai tās aizpildītu, un nokavējām mirkli, kad sāka skanēt himna. Par to dažas kundzes bija piktas," atceras viņa, uzskatot, ka Baltijas ceļa ideja bija ģeniāla. "Iedomājieties, kas tā bija par enerģiju, kas gāja kosmosā, sadodoties tik daudz rokām!" aizdomājas Žaklīna.
Ingus Ulmanis paguvis stāvēt Baltijas ceļā pat vairākās vietās Rīgā, Brīvības ielā. Nolūks ir bijis pabūt kopā pēc iespējas ar vairākiem cilvēkiem šajā notikumā, tāpēc jaunieši mainījuši vietas un rokas, ar ko sadoties. "No vienas puses tāda jauneklīga jautrība tā bija, bet no otras – mums Baltijas ceļā jau bija pārliecība, ka nu viss būs tikai uz labu," spriež Ingus. Arī viņš ir pārliecināts, ka "tas latvieša gēns vai kods ir iekšā mums visiem, un, ja notiktu tās īstās lietas un tiktu "nospiesta īstā poga", tas atkal atklātos".
Savukārt tolaik astoņus gadus vecais Mārtiņš Sirmais ar ģimeni devušies Baltijas ceļā uz Valkas pusi pie Igaunijas robežas. Viņš atminās, ka, tāpat kā daudziem citiem, līdzi bijis radio uz baterijām, lai varētu sekot jaunākajām ziņām. "Atceros helikopterus, kas lidoja gaisā, un cilvēkiem bija bail, ka tie sāks apšaudi. Daudzi raudāja, un es arī. Bet tad, kad tas viss bija beidzies, pacilājums bija milzīgs," stāsta Mārtiņš.
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) projekta Baltijas ceļa stāsti ietvaros ikviens ir aicināts pastāstīt savu stāstu, publicējot to www.thebalticway.eu, kā arī iestāties virtuālajā Baltijas ceļā, atzīmējot vietu, kur toreiz stāvējis vai kur stāvētu, ja tas notiktu šodien.
Šogad aprit 25 gadi kopš notika Baltijas ceļa akcija – unikāla un mierīga masu demonstrācija, kuras laikā vairāk nekā miljons cilvēku sadevās rokās, lai veidotu 600 km garu cilvēku ķēdi caur trim Baltijas valstīm, vienojot Igauniju, Latviju un Lietuvu centienos pēc brīvības.