Pirmā saskarsme ar varu
Cīņa par Daugavu (pret Daugavpils HES būvniecību - red.) jau bija sākusies agrāk. Tas bija 1986. gads. Es domāju, ka tā bija mana pirmā saskarsme ar varu, jo pēkšņi vienā dienā uzraksti rakstu un tavs dzīvoklis nākamajā dienā pārvēršas par kaut kādu revolūcijas, sacelšanās centru. Tu tiešām kā padomju cilvēks nesaproti, kas īstenībā notiek. Un, kad vēl seko cenzūras aizliegums nepieminēt ne vārdu «Daugava», ne, protams, Īvāna un Snipa (Artūrs Snips - žurnālists, rakstnieks - red.) vārdu nekur, tad domā - ko darīt tālāk. Bet tie jau bija citi laiki. Mūs tā kā piektā gadā aicināja uz sapulcēm. Mēs ar Artūru daudz uzstājāmies, runājāmies. Cilvēki nez kāpēc griezās pie mums pēc palīdzības visādos jautājumos. Mēs ar zinātniekiem panācām, ka notiek biosfēras padomes sēde (1987. gadā) akadēmiķa Trošņikova vadībā, kas pielika punktu visai tai epopejai. Pateica: «Nekādus HES! Augšdaugava jāsaudzē.» Līdz tam es biju vairāk kā literatūras, teātra kritiķis, filologs, tad sāku publicistiku - par Jūrmalu, par visādām lietām.
Es biju saistīts ar visādu grupu cilvēkiem, kurus varēja saukt… nevis par disidentiem, bet par pretvaras cilvēkiem. …Es tomēr biju legālais cilvēks, kurš uzskatīja, ka viss jādara legāli, godīgi… Es nebiju pagrīdnieks.
...Tā pirmā viļņošanās, 1987. gads, iešana pie Brīvības pieminekļa un tamlīdzīgi… Man tas neizraisīja tādu lielu sajūsmu, jo - tas varbūt ir arī personīgo īpašību dēļ, lai cik paradoksāli būtu, mani daudzi saukuši par tautas tribūnu un tamlīdzīgi… bet masu pasākumi kā tādi man dziļi nepatīk.
Lavīna - trešā atmoda
Kurš pirmais pateica vārdu «atmoda»? Man liekas, ka tas bija akadēmiķis Stradiņš, kurš deva formulējumu «trešā atmoda».
Jebkuram kaut cik inteliģentam cilvēkam bija skaidrs - ja neko nedarītu, tad arī nekā nebūtu, un tad mēs visi sēdētu turpat, kur mēs bijām sēdējuši. Tā tomēr bija milzīga lavīna. Bija pienācis laiks, kad tiem, kas īstenībā ir bailīgi, bija bailīgi un būs arī vienmēr bailīgi, tajā brīdī radās drosme, ka viņi kā otrie drīkst piecelties. Un šajā ziņā es bieži atceros, kā atmodas laikā Viktors Daugmalis (toreiz laikraksta Cīņa kultūras nodaļas korespondents) uzrakstīja skaistu rakstu kompartijas orgānā Cīņa. Raksta nosaukums Kurš piecelsies otrais?. Viņš rakstīja, ka svarīgi ir nevis tas, kurš pieceļas pirmais, jo tādi vienmēr bijuši visos laikos, bet svarīgi, ka tam pirmajam tomēr sekos arī kāds otrais, kas piecelsies. Un tajā laikā bija daudzi, kas piecēlās, un tā arī bija mūsu veiksme. Atmoda sakopoja intelektuālo spēku, un tieši intelektuālais daudzums iedeva pārējiem drosmi piecelties.
(Rakstu pilnībā lasiet 29.novembra laikrakstā Diena)