Ir pagājuši jau vairāk kā trīs gadi no brīža, kad A/S Liepājas Metalurgs - Liepājas vecākais un lielākais uzņēmums apturēja ražošanu un bankrotēja. Iemesls, kas strauji veicināja šādu notikumu attīstību, bija bezatbildīgā enerģētikas tarifu un OIK nodokļa politika. Turpmākie dārgi izmaksājušie un ar svinīgiem pasākumiem noslēgušies investoru meklējumi, kā arī "ražošanas atjaunošana" Ukrainas kompānijas KVV Group nekompetentā vadībā faktiski “piebeidza” jau tā cietušo rūpnīcu. Gandrīz pilnībā ir atlaists ilgus gadus strādājušais darba kolektīvs, kurš 2011.gadā, izpelnoties daudzu konkurentu skaudību, spēja 9 mēnešu laikā sasniegt projektēto ražošanas jaudu jaunā un Eiropā unikālā tēraudkausēšanas kompleksā. Šobrīd ir iztukšoti uzņēmuma materiālu un rezerves daļu krājumi, darbiniekiem nav izmaksātas algas, nav nomaksāti nodokļi, ir apdraudēta turpmāka ražošanas iekārtas saglabāšana.
Šobrīd uzņēmums, kurā gadu desmitiem ilgi ir strādājušas liepājnieku dinastijas, uzņēmums, kurš kalpoja pilsētai un tās iedzīvotājiem, ļāva attīstīt Liepājas kultūru un sportu, piedzīvojot krīzes brīdi, pēkšņi kopā ar tā darbiniekiem ir kļuvis par nevajadzīgu nastu daudziem valsts ierēdņiem. Viņu vienīgais mērķis tiek pausts presē – ar restrukturizācijas plāna palīdzību atgriezt valsts kasē savulaik iekārtas modernizācijā ieguldīto līdzekļu atlikumu. Nav noslēpums, ka jebkuras iekārtas vērtība ir cieši saistīta ar kompetentu, ar iekārtu strādāt protošu darbinieku esamību. Ja šādu darbinieku kolektīva nav – konkrēto iekārtu var izpārdot vien par lūžņu cenu. Iespējams, ka tieši šāds mērķis arī ir valdības plānam ar noslēpumaino nosaukumu – restrukturizācija…
Protams, pēc pāris gadiem, tirgum atjaunojoties, kompetenta investora vadībā uzņēmums atkal var strādāt ar peļņu. Taču nepieņemot atbildīgus lēmumus izejai no krīzes un neatbrīvojot uzņēmumu no tajā saimniekot nespējīgajiem KVV Group akcionāriem, kuri neko nedeva ne rūpnīcai, ne pilsētai, valdība ir pieturējusies pie neiejaukšanās taktikas, vienlaikus cenšoties neskatīties uz to, ka iet bojā vesela Latvijas ekonomikas nozare kopā ar pilsētu. Vēl vairāk – ļoti ciniski izklausās vairāku amatpersonu nesenie paziņojumi, ka Liepājas pilsēta ir veiksmīgi tikusi galā ar lielo bezdarba vilni 2013.gada beigās un ir pārliecība, ka vēl dažu simtu liepājnieku palikšana bez darba nekādi nepasliktinās Liepājas ekonomisko situāciju.
Taču šobrīd ikvienam liepājniekam ir skaidrs, ka ejot bojā rūpnīcai, postā iet arī Liepāja. Pustukšais pilsētas transports maksimumstundu laikā un tukšās pilsētas ielas par to liecina pietiekoši uzskatāmi. Ierēdņu teiktais, ka darba tirgū Liepājā šobrīd ir vairāk kā 200 vakanču, asi kontrastē ar faktu, ka vairums labāko speciālistu, pēc ilgām un nerezultatīvām sarunām darba biržā ir darba meklējumos pametuši un turpina pamest Liepāju un Latviju. Kopā ar ģimenēm un bērniem… Trūcīgā darba tirgus piedāvājumi pārsvarā nemaz neļauj normāli nodrošināt ar iztiku pat sevi, nerunājot par ģimeni un bērniem. Un pilnīgi ciniski šobrīd izklausās valdības aicinājumi izveidot programmu darba vietu radīšanai un darba meklējumos Latviju pametušo pilsoņu atgriešanās veicināšanai. Realitātē pieredzējušo speciālistu un strādnieku lielākā daļa, ļoti iespējams, jau vairs neatgriezīsies tukšā un depresīvā pilsētā, citi meklē iespējas aizbraukt jau tuvākajā laikā.
Uz šī fona ļoti dīvaini un ciniski izklausās vairāku amatpersonu viedokļi par to, vai Latvijai ir vajadzīga rūpnīca Liepājas Metalurgs. Ja šobrīd netiks pieņemti lēmumi par neveiksmīgā "investora" atstādināšanu un pilsētas viena no pēdējiem ražošanas uzņēmuma reanimēšanu, tad nebūtu nekāds brīnums drīz vien dzirdēt arī jautājumu: "Bet vai Latvijai tāda Liepāja vispār ir vajadzīga?..."