Fragments no intervijas:
Ar kādām sajūtām uztvērāt ziņu par Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra spriedumu lietā par valsts noslēpuma pielaižu izsniegšanu, ņemot vērā, ka savulaik arī jums šāda pielaide tika liegta?
Ar lielu gandarījuma sajūtu. Satversmes tiesas 10. februāra spriedums iestājas par trim fundamentālām personas pamattiesībām valsts noslēpuma pielaižu izsniegšanas procesā. Pirmkārt, pielaides izsniegšanas atteikuma gadījumā personai ir tiesības tikt informētai par atteikuma iemesliem un ir jābūt iespējai pārsūdzēt atteikumu no specdienestiem neatkarīgā institūcijā – tiesā, nevis kā tagad, kad specdienestu lēmumu izskata ģenerālprokurors, kurš pats ir cieši saistīts ar specdienestiem, saņem no tiem pielaidi valsts noslēpumam un kura lēmums pārsūdzības procesā ir galīgs. Otrkārt, spriedums atzīst par nepamatotu liegumu uz mūžu vēlreiz kandidēt uz pielaidi, ja tā jebkad ir noņemta. Treškārt, lai gan uzdevums likumdevējam labot likumus – atbilstoši sprieduma atziņām – ir dots līdz 2018. gada 1. jūlijam, jau no sprieduma spēkā stāšanās dienas speciālo atļauju anulēšanas procesā ir jāņem vērā spriedumā noteiktais pienākums informēt personu par pielaides izsniegšanas atteikuma iemesliem un pienākums uzklausīt personu, kas ietver arī nodrošināt personas tiesības pretargumentēt specdienestu argumentiem.
Tieši jūsu vadītā Valsts kanceleja savulaik bija tā vienīgā valsts institūcija, kura pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma Ternovskis pret Latviju spēkā stāšanās 2014. gadā vērsa Ministru kabineta, valdošās koalīcijas un arī opozīcijas politiķu uzmanību uz spēkā esošā regulējuma būtiskajiem trūkumiem valsts noslēpuma pielaižu sistēmas regulējuma jomā? Kādēļ netika panāktas pārmaiņas?
Tolaik šī diskusija pārauga lielās publiskās debatēs un pēc neilga laika rezultējās ar negatīvām sekām man un maniem kolēģiem, kuri bija iesaistīti juridiskā atzinuma tapšanā – mums tika noņemtas pielaides valsts noslēpumam. Man tas radīja arī papildu negatīvas sekas – bija jāatstāj Valsts kancelejas direktora amats pēc 20 gadu darba valsts pārvaldē un pēc 15 gadu termiņa, kad man bija augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam. Situācija tolaik bija komiska – manā ikgadējā amatpersonas amata pienākumu veikšanas novērtējumā atzīme bija "ļoti labi", bet pēc mēneša man tika anulēta speciālā pielaide un nācās atstāt Valsts kancelejas direktora amatu. Secinājums, kādu izdarīja mani draugi, – pārāk labi strādā, tātad jāatlaiž...
Kā toreiz mēģinājāt situāciju mainīt?
Diemžēl neviens no manis uzrunātajiem politiķiem tolaik nebija gatavs virzīt pārmaiņas likumdošanā, lai sakārtotu šo jomu. Biju uz tikšanos gan ar ZZS vadību – frakcijas sēdē –, gan ar VL–TB/LNNK vadošajiem politiķiem – piedāvāju jau sagatavotus likuma grozījumus par šo tēmu. Runāju arī ar opozīcijas pārstāvjiem – ar partijas No sirds Latvijai pārstāvjiem. Atbildes bija līdzīgas – visi izprot problēmu, saka: atsūtiet sagatavotos grozījumus likumā. Aizsūtīju. Politiķu rīcība tā arī nesekoja.
Pārsteidzoša bija arī tā laika tieslietu ministra Dzintara Rasnača kategoriski noraidošā pozīcija šajā jautājumā. Faktiski viņš vienīgais no politiķiem, ar kuru toreiz man bija individuāla saruna, pauda viedokli, ka valsts noslēpuma pielaižu sistēma nav maināma, pamatojot to ar argumentu – ja personai atklās, kāpēc ir noņemta pielaide, sabrukšot visa sistēma, jo tad persona uzreiz nojautīs, kas ir informators un kādas metodes pret konkrēto personu ir izmantotas. Uz manu jautājumu, vai viņš nesaskata risku, ka arī informators var kļūdīties vai būt subjektīvs, atbilde bija apmēram tāda, ka tas neesot iespējams, jo informatori esot parakstījušies... Pat nejautāju, par ko īsti viņi ir parakstījušies un vai viena cilvēka paraksts var būt taisnīguma garants. Sapratu, ka, ja tā domā galvenā amatpersona, kura ir atbildīga par tiesībpolitikas veidošanu mūsu valstī un kuras pārraudzībā ir Satversmes aizsardzības birojs (SAB), nekādas sistēmiskas pārmaiņas šajā jautājumā nav sagaidāmas. Un es nebiju kļūdījusies.
Patlaban šāda būtībā prettiesiska sistēma darbojas un tātad būtiski ietekmē valsts pārvaldību un tos, kuri vēlas ieņemt vai ieņem kādu amatu valsts struktūrās?
Ļoti daudziem amatiem gan valsts aparātā, tiesu sistēmā, valsts kapitālsabiedrībās un citās institūcijās ar likumu ir noteikts priekšnoteikums amata ieņemšanai – pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Piemēram, Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, ministriem, pat tautas vēlētiem deputātiem, kuru darba pienākumi ir saistīti ar valsts noslēpumu. Tas savukārt nozīmē, ka galveno vārdu lēmumam – būs vai nebūs kāda no personām šajā nozīmīgajā amatā – pieņem specdienestu vadītāji. Turklāt bez nepieciešamības kādam paskaidrot sava atteikuma iemeslus. Tā nu persona, kura laimīgā kārtā ar specdienestu svētību ir tikusi amatā, vienalga visu laiku ir stresā, jo atrašanos amatā jebkurā brīdī var pārtraukt specdienestu lēmums par pielaides atņemšanu. Atkal bez jebkādiem paskaidrojumiem pašai personai, uz visiem laikiem neatgriezeniski sabojājot karjeru valsts sektorā un arī reputāciju – otrreiz kandidēt uz pielaidi valsts noslēpumam šī persona vairs nevar. Līdz ar to persona zaudē gan amatu, gan iespēju jebkad ieņemt kādu nozīmīgu amatu valsts sektorā. Absurdi, ka pat demokrātisku vēlēšanu procesā ievēlēts parlamenta deputāts, kuram pagātnē šādā kārtībā noņemta pielaide, nekad nevarēs ieņemt kādu no amatiem, kuram nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, piemēram, kļūt par Ministru prezidentu vai ministru. Tas vedina uz secinājumiem, ka mūsu valstī specdienesti ir pārāki pār mūsu valsts Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka valstī vara pieder tautai.
Atgādiniet, par ko tieši toreiz iestājās Valsts kanceleja?
Valsts kanceleja jau tolaik iestājās par to, lai, pirmkārt, personai tiktu darīti zināmi iemesli, kāpēc pielaide tiek atņemta vai netiek izsniegta; otrkārt – izsniegšanas atteikuma gadījumā tiktu izveidots neatkarīgs pārsūdzības mehānisms, kas dotu iespēju personai atspēkot pret sevi izvirzītos argumentus no specdienestu puses; treškārt – tiktu precizēta likuma norma, kas paredz, ka pielaidi var atņemt uz pamatotu šaubu pamata, – uzskatījām, ka "pamatotas šaubas" nav nekāds kritērijs un paver pārāk plašas iespējas subjektīvai pieejai; ceturtkārt – lai personai, kurai tiek atņemta vai netiek izsniegta pielaide, būtu iespējas atkārtoti pretendēt uz pielaidi, nevis, kā tas ir tagad, ka liegums ir uz mūžu. Kā redzams, trīs no Valsts kancelejas atzinumā iekļautajām atziņām šodien ir ietvertas Satversmes tiesas spriedumā.
Jūs teicāt, ka Valsts kanceleja tolaik bija vienīgā institūcija, kas izteica iebildumus. Kāpēc citu institūciju pārstāvji – ierēdņi un arī politiķi –, jūsuprāt, neuzdrošinājās iebilst un rosināt grozījumus likumos, lai labotu sistēmu?
Tolaik man radās viedoklis – ka tās ir bailes.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 6.marta, numurā!
TrollisJT
zvirbulēns
Pravietisnejaukais