Patlaban tiek diskutēts, vai jaunajam Būvniecības likumam būtu jāstājas spēkā no 1. februāra, vai arī likuma spēkā stāšanās jāatliek. Tomēr, visticamāk, šogad šis likums spēkā stāsies. Kā tas ietekmēs arhitektu darbu?
Mēs, arhitekti, priecājamies, ka jaunais Būvniecības likums sakārto nozarē risināmo diskusiju procesu, dzīvē tas varbūt īstenosies ne tik rožaini, tomēr ir milzīgs solis uz labāku sistēmu. Arī hierarhijas sadalījums jaunajā Būvniecības likumā ir daudz labāks, nekā bija līdz šim, bet jāsaprot, ka likums ir tikai čaula, kas veido pamatprasības nozarei, saturs atkarīgs no cilvēkiem, kuri šajā nozarē strādā.
Turklāt būtiska ir vēl vesela virkne ar jauno Būvniecības likumu saistīto dokumentu - gan būvnormatīvi, gan Ministru kabineta noteikumi. Minimālajā izpratnē tādu dokumentu ir ap 50, maksimālajā - ievērojami vairāk. Cik man zināms, šie saistītie dokumenti pilnībā vēl nav izstrādāti. Man visbīstamākais šķiet fakts, ka, ātrā tempā dokumentus gatavojot, varam radīt šķietamu iespaidu, ka dokumenti tiek rūpīgi izstrādāti, lai gan tā nav.
Ļoti svarīgs ir jautājums par to, kā strādās pašvaldības. Līdz ar jaunā Būvniecības likuma pieņemšanu valsts savu darbu faktiski būs beigusi - būs radījusi likumu, kārtību, normatīvo bāzi -, bet pašvaldībām ar šo normatīvo bāzi būs jāstrādā. Uz jautājumu, kā tad pašvaldības paspēs jaunajai situācijai sagatavoties, parādās arguments "gan jau paspēs". Tas, kas mani visvairāk biedē, ir tieši šis arguments: "Gan jau paspēs". Attieksme "gan jau paspēs" redzama visā būvniecības procesā, kurā iesaistīti būvnieki, valsts un pašvaldību amatpersonas, kā arī investori.
Steidzoties iekļauties vēlamajos termiņos, pietrūkst kontroles par kvalitāti?
Jā, turklāt arī abstrahējoties no būvniecības, mēs varam novērot, ka jebkuru procesu mēģina ietekmēt ārējie faktori un, lai mēs ārējo faktoru ietekmi ierobežotu, arī ļoti svarīgs ir tāds palīgprocess kā kontrole. Tai būtu jāparādās visā normatīvajā bāzē, bet diemžēl tās nav. Turklāt normatīvā bāze nepatver visu būvniecības nozares darbību, redzams arī tas, ko var saukt par pelēkajām zonām likumā. Gan izmaiņas būvprojektos, gan neprecīzi kontroles mehānismi saistīti ar tā dēvētajām pelēkajām zonām normatīvajos dokumentos.
Turklāt patlaban normatīvie dokumenti ne vienmēr ir precīzi, tajos pelēkās zonas ir diezgan lielā skaitā. Nav precīzi noteiktas atbildības, ir ārkārtīgi liels skaits ar formāli atbildīgajiem, bet nav pietiekoši skaidri definēta atbildīgo hierarhija. Tikko nav skaidri definētas atbildības, tā šo situāciju kāds mēģina izmantot, es te nerunāju par kriminālatbildību vai civiltiesisko atbildību, bet arī par atbildību ikdienas darbā - gan projektēšanā, kas ir atsevišķs process, gan arī būvniecībā, kas arī ir atsevišķs process. Rezultātā rodas aizvien lētāki un absurdāki risinājumi. Aizvien vairāk dominē ekonomiskais faktors, bet estētiskais faktors nekādu lomu nespēlē. Turklāt, ja kāds likums pieļauj neprecīzu procesu nošķiršanu, tad vienmēr būs pelēkās zonās, kas tiks izmantotas ekonomiskā labuma gūšanai.
Ir iecerēts veidot Valsts būvniecības kontroles biroju, ar kura izveidošanu tiek saistītas ļoti lielas cerības. Jūsuprāt, no šāda biroja izveidošanas būs jēga?
Uzskatu, ka vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai normatīvajos aktos būtu precīzi definētas prasības un atbildības. Ja tas tā nebūs, tad neticu, ka Valsts būvinspekcija vai Valsts būvniecības kontroles birojs - lai arī kā kontrolējošo struktūru sauktu - daudz ko varēs mainīt. Domāju, ka mums būtu jāatvēl daudz lielāki spēki Būvniecības padomes darbībai. Šāda Būvniecības padome jau sen bija jānodibina, diemžēl praktiski tas nav noticis, Ekonomikas ministrija šādas padomes darbu nav veicinājusi. Ja mēs izveidotu spēcīgu Būvniecības padomi, tā būtu labs mehānisms, ar kura palīdzību panākt, ka nozarē racionāli domā par kļūdu novēršanu un pieļauto kļūdu labojumiem.
Jūs sacījāt, ka normatīvie dokumenti nav precīzi, bet varbūt problēma ir tajā, ka politiķi un ierēdņi, kuri izstrādā un apstiprina normatīvos dokumentus, nepietiekami uzklausa arhitektus, būvniekus un citus nozares profesionāļus?
Protams, ka tā ir. Dokumenti nerodas paši no sevis. Ir divi veidi, kā radīt dokumentus. Viens veids ir pārņemt dokumentus no spēcīgākām ekonomikām, tos adaptēt un tad strādāt pēc šiem dokumentiem. Tas ir veids, kā ir darbojušās daudzas jaunās valstis, piemēram, Igaunija. Otrs veids ir veidot savus dokumentus, Latvija izvēlējusies šādu ceļu, bet jāatzīst, ka mums patiesībā nepietiek resursu, lai izveidotu kvalitatīvus, jaunus dokumentus.
Protams, ierēdņi un politiķi, kuri izstrādā dokumentus, piesaista dažādu nozaru konsultantus, bet te arī parādās bīstamais faktors, jo ļoti bieži konsultanti mēģina normatīvajos dokumentos iestrādāt savas intereses. Mēs to varam saukt par lobiju, un varam arī saukt par palīdzību ierēdņiem un politiķiem, bet vienmēr jārēķinās ar to, ka, izmantojot daudzus, dažādus konsultantus, mēs iegūstam dokumentu, kurā iestrādātas intereses, turklāt nav vienotas struktūras un nav arī vienotas, skaidri saprotamas hierarhijas. Tā ir daudzu būvniecības - un ne tikai būvniecības - nozari reglamentējošo dokumentu problēma. Turklāt mums valsts pārvaldē nav vienotas, ekonomiski spēcīgas komandas, kas spētu nodarboties tikai ar būvniecības jautājumiem. Arī Ekonomikas ministrijas sastāvā tādas nav.
Vairāki būvniecības jomas uzņēmēji teikuši, ka vajadzīga Būvniecības ministrija. Piekrītat?
Nav jau svarīgi, kā šo struktūru saukt, bet, ja ar vārdu "ministrija" mēs domājam veidot spēcīgāku un jaudīgāku struktūru par vienu vienīgu departamentu, tad es noteikti tādas veidošanu atbalstu.
Pilnu interviju Jānovelk stingra kvalitātes robeža lasiet ceturtdienas, 23.janvāra, laikraksta Diena 10.-11.lpp.!