Viena no šādām sfērām ir starptautiskā finanšu politika, kurā nozīmīga daļa pasaules vadošo tautsaimniecību patlaban nopūlas vaiga sviedros, lai samazinātu savas nacionālās valūtas vērtību un tādā veidā īslaicīgi iedzīvotos uz sīvāko konkurentu rēķina.
Arī šajā gadījumā būtu piemēroti teikt, ka viss jaunais ir tikai labi aizmirsts vecais. Jau trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskās krīzes risināšanai valstis ķērās pie līdzīga glābšanas salmiņa, kas pamazām kļūst populārs arī šodien. Apzinātai nacionālās valūtas vērtības samazināšanai toreiz tika dots trāpīgs nosaukums Beggar-Thy-Neighbor jeb Ubags tavs kaimiņš, un tā tiek uzskatīta par vienu no Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem.
Lielvalstu līderi lieliski apzinās šīs taktikas bīstamību, taču, apkarojot finanšu krīzi, daudzi nespēj turēties pretī šim kārdinājumam. Situācija ir tik nopietna, ka tā dēvētie valūtu kari bija viena no galvenajām tēmām G20 samitā, kas nedēļas nogalē notika Maskavā. Taču daudz kas liek domāt, ka liela daļa ekonomiski buksējošo lielvalstu, lai arī apzinoties risku, tomēr nespēs pretoties vilinājumam mākslīgi padarīt savu nacionālo valūtu nevērtīgāku.
Situācija stipri atgādina socioloģijā pētīto t. s. cietumnieka dilemmu. Vienojoties un ierobežojot inflāciju visiem kopā, ilgtermiņā it kā varētu tikt pie lielāka labuma, un visiem dalībniekiem tas būtu izdevīgi. Bet dalībnieki varētu cits citu arī piekrāpt, taču tad ilgtermiņā katrs saņemtu mazāku labumu. Iespējams ir arī trešais variants, kurā dalībnieki pieņem pretējus lēmumus - vieni kopējos noteikumus apiet, otri tos ievēro. Šajā gadījumā iegūst tikai tas, kurš apiet, jo kopējā lieta ir izgāzusies. Labums ir īpaši liels, jo godīgie dalībnieki ir palikuši bešā. Tātad izvēlēties norunas ievērošanu patiesībā ir ļoti riskanti.
Kad valūtas kursi savā starpā sacenšas inflācijā, iedzīvotāju ietaupījumi kūst neatgriezeniskā spirālē, līdzīgi kā mūsu zemeslodes poli. Kamēr produktu un pakalpojumu piedāvātāji ir spiesti inflāciju kaut kādā veidā amortizēt caur patērētāja maciņu, atalgojums uz inflāciju spēj reaģēt daudz lēnāk. Tāda jau arī ir lētās valūtas ideja - ražot lēti un iedzīvoties uz stabilo valūtu rēķina.
Eiropas Centrālā banka, varētu pat teikt - mums par laimi, ir izvēlējusies konservatīvāku finanšu politiku, kamēr Ķīna un Japāna nekautrīgi apliek savus iedzīvotājus ar neredzamo inflācijas nodokli. Arī ASV ir atkāpušās no 2010. gadā G20 kopīgi izvirzītajiem mērķiem samazināt budžeta deficītu uz pusi. Tieši pretēji, Obama savā uzrunā par stāvokli valstī uzvēra, ka budžeta deficīta apkarošana vairs nav prioritāte.
Pretstati kļūst arvien skaidrāki, un nākotne rādīs, vai izveidojušos atkarību labāk var ārstēt, palielinot dozu vai tomēr saņemoties un nokāpjot no inflācijas adatas. Diemžēl tendence rāda, ka lietotāju kļūst arvien vairāk.