Ja skatāmies uz plānoto valsts budžeta deficītu nākamajos gados, tad tas tiek iezīmēts salīdzinoši labā rāmī, valsts budžeta deficīts tiek plānots neliels, proti, 0,9% apmērā nākamajos divos gados un 0,8% 2016.gadā. Budžeta deficīts ir noturēts salīdzinoši neliels, bet plānots, ka valsts budžeta (neņemot vērā pašvaldību) izdevumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) saruks no 28,8% nākamgad līdz 25,8% 2016.gadā. Šis sarukums saistāms ar nodokļu sloga mazināšanos (darbaspēka nodokļu dēļ), proti, ja iekasējam mazāk nodokļos attiecībā pret IKP, tad arī tēriņi relatīvi mazāki. Tas nenozīmē, ka tēriņi absolūtā izteiksmē mazināsies, bet pieņemts, ka ekonomika augs straujāk nekā valsts tēriņi. Ja tomēr vēlamies atrast vairāk līdzekļus veselības aprūpei, aizsardzībai, investīcijām infrastruktūrā utt., ir jādomā, kur ņemt nepieciešamos ieņēmumus. Proti, ja samazinām darbaspēka nodokļu slogu, tad to ir jāpalielina kaut kur citur. Šajā ziņā nekustamais īpašums šķiet labākā alternatīva, jo tas mazāk kaitē ekonomikas izaugsmei un no šiem nodokļiem ir grūtāk izvairīties. Darbaspēka nodokļus tā kā pamazām mazinām, tomēr par nekustāmā īpašuma nodokļa paaugstināšanas iespējām politikas veidotāji ir vairījušies runāt.
Lai gan pieņemtais fiskālās disciplīnas likums un vidēja termiņa budžeta ietvars ir pozitīvi vērtējami, budžeta veidošanai būtu jābūt pakārtotai valsts attīstības prioritātēm, un no tā jāizriet konkrētiem pasākumiem, neskatoties uz to, vai budžetu skatām gada vai trīs gadu ietvarā. Pašreizējo budžeta veidošanas procesu var salīdzināt ar puzles salikšanu: tā vietā, lai koncentrētos uz puzles kastes vāku, proti, valsts mērķiem, politikas veidotāji skatās uz mazajiem puzles gabaliņiem, reizēm aizmirstot par to, kādu bildi īstenība veido. Piemēram, darbaspēka nodokļa sloga mazināšana tika atrauti skatīta no kopējā nodokļu sloga perspektīvas, demogrāfijas jautājumi atsevišķi no nodokļu politikas utt.
No gaišās puses skatoties, valdība ir centusies mazināt nevienlīdzību un pieskarties demogrāfijas problēmu risināšanai, tiesa, apstiprinātie priekšlikumi ir tikai mazs solītis uz priekšu − vien neliels neapliekamā minimuma kāpums, augstāki atvieglojumi par apgādājamajiem. Tomēr no diskusijām par reformām pabalstu sistēmā, veselības aprūpē, izglītībā līdz šim diezgan maz ir atspoguļots budžetā. Tātad vispārīgi kustamies pareizajā virzienā, bet diezgan lēni.