Laika ziņas
Šodien
Migla
Svētdiena, 26. maijs
Varis, Eduards, Edvards, Edvarts

Taisnā tiesa sasit plaukstas. Viktora Arāja prāvai veltītās izrādes Nebiju. Nezinu. Neatceros recenzija

Viktora Arāja prāvai veltītā režisores Paulas Pļavnieces izrāde Nebiju. Nezinu. Neatceros uzdod jautājumu, vai tiesāt kara noziedznieku nozīmē atjaunot taisnīgumu

Izplatoties informācijai, ka teātra trupa Kvadrifrons nolēmusi ķerties pie 1977. gadā Hamburgā sāktās un divus gadus ilgušās Viktora Arāja tiesas prāvas atspoguļošanas izrādes formātā, sociālo tīklu konservatīvajā spārnā izraisījās neapmierinātība, ka kara laikā šādas izrādes varētu raidīt nepareizus signālus un gluži lieki atdzīvināt "latviešu fašistu" naratīvu. Taču izrāde faktiski reflektē par kaut ko citu un nebūt neapgalvo, ka viss ir ļoti viennozīmīgi.

Režisores Paulas Pļavnieces iestudējums Nebiju. Nezinu. Neatceros faktiski uzsvaru liek uz civilizētās tiesas bezspēcību, nemitīgi atduroties pret formāliem argumentiem un iestiepjot procesu līdz absurdam. Un tā nebūt nav tikai Vācijas tiesas problēma XX gadsimta 70. gadu beigās, tā joprojām nav atrisināta arī mūsdienu Latvijā, kur izčākst procesi, kas sākti ar lielu pompu, – protams, es nedomāju par tāda veida noziegumiem, par kādiem tiesāja Arāju. Taču arī Starptautiskās Krimināltiesas izdotais Vladimira Putina aresta orderis nenozīmē reālu apdraudējumu, kamēr Putins atrodas Krievijā. Tiesiskuma izpratne bieži vien ir samērā teorētiska, un tiesu praksē var atrast ne mazums spriedumu visdažādākajos līmeņos, par kuriem līdzcilvēki izteikuši labākajā gadījumā neizpratni.

 

Cik dokumentāli tas ir

Iekams ķeros pie Paulas Pļavnieces iestudējuma iztirzāšanas, jaunā izrāde jāieliek vairākos kontekstos. Šajā sezonā tiesu drāma kā žanrs ir ieinteresējusi vairākus režisorus, un rezultāti ir estētiski un saturiski visnotaļ dažādi. Mārtiņa Eihes Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu Dailes teātrī ir iestudēts visai atšķirīgi no sākotnējās dramaturga Stīvena Adlija Girga ieceres teoloģisku diskusiju risināt kā tiesas procesa imitāciju. Savukārt Lūsijas Kirkvudas Debesjums Nacionālajā teātrī ar zvērināto – sieviešu – palīdzību risina problēmas, kas iziet ārpus konkrēta tiesas procesa.

Kvadrifrona jaunā izrāde pēc uzbūves un tematikas ir tuvāka dokumentālajam teātrim, lai arī simtprocentīgi par tādu nav uzskatāma. Izrādes pamatā ir konkrētas tiesas prāvas materiāli par nacisma noziegumiem: tas ieceri tuvina Pētera Veisa 1965. gadā sarakstītajai lugai Izzināšana/ Die Ermittlung, kurā vācu dramaturgs izmantojis tikai dokumentālus materiālus par Frankfurtē no 1963. līdz 1965. gada pavasarim notikušo tiesas procesu pret Aušvicas koncentrācijas nometnes vadītājiem.

Dramaturgs Kārlis Vērdiņš izmantojis 2020. gadā izdevniecībā Latvijas mediji klajā laisto 647 lappuses biezo grāmatu Viktora Arāja tiesas prāva, kurā publicēti žurnālista Kārļa Štamera pieraksti no Arāja tiesas procesa. Taču jau dramaturģiski materiāls tiek strukturēts pēc atšķirīgiem principiem, saprotot, ka visu apjomīgo procesu dokumentālā veidā atspoguļot nav iespējams. Tādēļ vārds un uzvārds ir saglabāts pašam Arājam un lieciniekiem pret viņu, savukārt tiesas procesa virzītāji ir anonimizēti un vispārināti, piemēram, vairākus advokātus apvienojot vienā tēlā. Tādējādi dramaturģiski tiek iezīmētas vairākas asis – starp prokuroru un advokātu, kā arī starp diviem mediķiem, kuru atzinumi par Arāja veselības stāvokli atšķiras.

Izrādes pirmā puse pievēršas formalitātēm, kuru dēļ tiesas process ievelkas: Arāja veselības stāvokļa dēļ sēdes ir īsas, un diskusijas tajās ir par pašu procesu, nevis iemeslu, kāpēc tas vispār notiek. Piecu aktieru skatuves eksistence ir maksimāli neitrāla, arī strīdi notiek tiesas procesam raksturīgajā atsvešinājumā. Reiņa Botera Prokurors un Matīsa Budovska Advokāts cenšas panākt krasi atšķirīgus mērķus attiecībā uz procesa virzību, savukārt Ances Strazdas un Sandijas Dovgānes atveidotos ārstus vairāk satrauc sava autoritāte un tās apdraudējums. Antas Aizupes Tiesnesis cenšas atrast izeju no radušās situācijas, rūpējoties par tiesas reputāciju, kam svarīgāk par spriedumu ir tas, lai tiesājamais nenomirtu tiesas zālē. Vienīgais, kurš šeit var atļauties kliegt, ir ratiņkrēslā sēdošais Arājs – brīžos, kad viņš atdzīvojas no apātijas, kādā pavada lielāko prāvas laiku. Iespējams, simulē, iespējams, ne. Par to arī strīds.

 

Tukšais ratiņkrēls 

Horeogrāfa Rūdolfa Gediņa, komponista Kārļa Tones un scenogrāfa Andra Kaļiņina sadarbībā radītā iestudējuma estētika līdz izrādes pusei ir nemainīga – dažādos virzienos stiepjot norobežojošās lentes, izrādes dalībnieki veido kaut ko līdzīgu labirintam, kurā atrodas visi klātesošie. Tiesas prāvas starplaikos pieci eleganti tērptie procesa virzītāji dejo, ik pa brīdim sasitot plaukstas. Norobežojošās lentes iezīmē tiesas procesa formālās robežas, kas uz Arāju attiecas tikai daļēji – viņš var mēģināt lentēm izbraukt pa apakšu, tiesa, ir brīži, kad tās savelkas cilpā ap apsūdzētā kaklu.

Nevar nepieminēt izvēlētās stilistikas paralēles ar diviem ne pārāk sen iestudētiem citu režisoru darbiem (tas nav domāts kā pārmetums, jo šie paņēmieni nav unikāli paši par sevi). Proti, telpas organizēšana ar norobežojošajām lentēm un varoņu attiecību izdejošana pērnvasar tika redzēta Toma Treiņa izrādē Rinda Valmieras Vasaras teātra festivālā, savukārt tiesas prāvas pārvēršanās dīvainā rituālā sasaucas ar Andreja Jarovoja iestudējumu Nasing spešal Ģertrūdes ielas teātrī, kam par pamatu ņemta reāla Saeimas sēde.

Nebiju. Nezinu. Neatceros ir izrāde, kas izaicina skatītāja kritisko domāšanu, jo piedāvā argumentus, kas emocionāli darbojas: Arājs tajos retajos brīžos, kad izkliedz savu sakāmo, runā par patriotismu, savukārt tiesa, ierodoties padomju Latvijā, jūtas izteiktā diskomfortā, un var nojaust, ka pastāv zināmas šaubas par to, cik precīzi čekas izmeklētāju pierakstītās liecības atspoguļo realitāti. Āra Matesoviča ķermeniskā pārmiesošanās slimības sakropļotajā Arāja ķermenī brīžiem šķiet biedējoša – aktieris mūsu acu priekšā ir novecojis bez īpaša grima. Taču izrādes vidū vēstījums mainās, un ratiņkrēsls paliek tukšs – tā ir ļoti precīza zīme. Tiesas procesa panāktais taisnīgums ir iluzors, Arāja dzīves apstākļi cietumā – komfortabli (jāatgādina, ka viņš nodzīvo gana ilgi, līdz 1988. gadam; tas apliecina, ka šausmīgais veselības stāvoklis tiešām varētu būt pietēlots).

Hamburgas tiesas process notiek visai vēlu, un to nevar salīdzināt ar Nirnbergas tiesas prāvu, bet jau tās laikā, kā liecina latviski pagājušajā gadā iznākusī Gustava Gilberta Nirnbergas dienasgrāmata, tika uzdots jautājums, vai PSRS, kas pati pastrādājusi neskaitāmus noziegumus pret saviem pilsoņiem, ir īstā tiesātāja. Arī mūsu Okupācijas muzejā padomju režīma un nacistu noziegumi ir līdzās. Kvadrifrona izrādes veidotāji Arāja noziegumus neapšauba, vienlaikus liekot domāt par to, vai sods nes gandarījumu upuriem. Izrāde ir ārkārtīgi mērķtiecīga, tās forma ir precīzi izplānota un realizēta. Taču vienu atbildi tā nesniedz, un paldies izrādes veidotājiem, ka tā.

 

NEBIJU. NEZINU. NEATCEROS
Rīgas cirkā 11.–13.IV, 24., 26., 27.IV plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja