Albēra Kamī drāmas Kaligula iestudējuma pirmizrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris pieskaņojis savai 140 gadu jubilejai un sezonas sākumā deklarētajai varas tēmai. Izrādes režisora Sergeja Golomazova amats kopš sezonas sākuma ieguvis grūti iegaumējama vārdu virknējuma pazīmes – viņš tagad ir stratēģiskās komunikācijas un mākslinieciskās izcilības vadītājs trupas jautājumos (agrāk Sergejs Golomazovs bija Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs).
Izrāde, pirms kuras joprojām skan teātra direktores Danas Bjorkas uzruna (tai tagad ir atjaunota versija), nosodot karu Ukrainā un jebkādu agresiju, tematiski ir precīzs trāpījums pasaules sociālpolitiskajā situācijā, ņemot vērā, ka lugu Kamī rakstījis no 1938. līdz 1944. gadam, tātad pabeidzis Otrā pasaules kara laikā. Tomēr režisors, šķiet, ir ļoti koncentrējies nevis uz to, ko grib pateikt, – iespējams, paļaujoties uz autoru un lugas teksta pašpietiekamību –, bet gan kā to darīt, respektīvi, formu. Šajā ziņā viņa vēlme maksimāli līdzsvarot Kamī tekstu ar enerģisku darbību noved pie dažiem pārspīlējumiem.
Cirks ar mūziku
"Ap mani ir vienīgi meli, bet es gribu dzīvot patiesībā," saka Kaligula, atgriezies no triju dienu prombūtnes pēc sērām par māsas un vienlaikus mīļotās nāvi. Lūzums ir noticis, un tā īsto iemeslu, kā arī sekas neviens neizprot – ne tuvāko draugu un šķietamo domubiedru loks, ne arī patricieši, kas iestudējumā parādās kā pašapmierinātu un viegli manipulējamu tēvocīšu bariņš ar Leonīda Brežņeva cienīgām kuplām uzacīm.
Rodas iespaids, ka lūzumu sevī tā īsti neizprot arī pats Kaligula, un šādu sajūtu izraisa režisora Sergeja Golomazova un aktiera Šamila Hamatova piedāvātais titulvaroņa izteiksmes veids – faktiski visu izrādi viņš pavada emocionālā saspringumā un tekstu izrunā vai nu saasinātā emocionalitātē, brīžiem atsvešinātā teatralitātē, vai arī izkliedzot. Tādējādi mēs sastopamies ar atdevīgu, azartisku aktierdarbu, aktierim sevi nežēlojot, bet Kaligulas raksturu tas atklāj tikai no vienas puses, nepieļaujot, ka neirastēniskā maska kaut uz brīdi varētu krist. Pasaule, kādu ap sevi uzbūvē Kaligula tirāns, ir absurds cirks. Tajā patricieši baltās togās ar pūderētām sejām izskatās pēc klauniem, kādā brīdī tiek izšauta petarde ar folijas lietutiņu, farsa kulminācija ir valdnieka šķietamā ļaušanās trikam ar pārzāģēšanu. Pirms tam, protams, ir skats, kurā Kaligula iejūtas Veneras tēlā, bet viņa tuvākie domubiedri enerģiski piespēlē.
Lasot diskusijas sociālajos tīklos pēc pirmizrādes, nevar nepamanīt, ka domas dalās: vieni pauž sajūsmu un Šamila Hamatova aktierspēli sauc par nevainojamu, kamēr citi nedaudz mulsi atzīst, ka izkāpināti ekspresīvā aktieru darbošanās ir par skaļu. Tā varētu būt temperamenta un/vai aktierspēles skolu un to izteiksmes līdzekļu atšķirība. Man gribētos vismaz kādu spraudziņu, pavisam īsus mirkļus, kuros Kaligulā parādās kaut minimāls cilvēcīgu emociju un kaut vai elementāra noguruma brīdis, taču viņa emocionālā temperatūra visu laiku ir ļoti augsta. Tirāns, kurš nemitīgi ir uz afekta robežas, protams, ir bīstams un neprognozējams, taču Kamī Kaligula ir pastāvīgi reflektējošs tirāns, un starp tekstu un tā pasniegšanas veidu ir kāda disonanse, kas neļauj visu pamatīgo autora idejisko bagāžu novadīt līdz skatītājam. Režisora organizētā rosība rada aizdomas, ka viņš ir bažījies, ka pārāk liela ļaušanās ideju plūsmai varētu sagausināt darbību un padarīt to vienmuļu, taču arī nemitīga aktivitāte un kustība var izraisīt uzmanības atslābumu.
Sergeja Golomazova iecerētajā Kaligulas pārvaldītajā pasaulē darbība risinās starp scenogrāfa Mihaila Kramenko piedāvātajiem kolonnu karkasiem, no kuriem viens kādā epizodē pārvēršas arī par būri, kaut tiek izmantots diezgan neobligāti. Gan sānos, gan skatuves dibenplānā blāvo marmora (?) sienas. Aizmugurējai sienai paceļoties, atklājas neliels orķestris. Ja muzikālie iestarpinājumi domāti kā songi Brehta lugu manierē, kas jebkā komentē notiekošo, pašreizējā versijā tas īsti nenostrādā. Jāpaskaidro, ka pirmās izrādes (es redzēju, šķiet, ceturto, ko rādīja iepriekš plānotā Hamleta vietā) notiek zināmā mērā avārijas režīmā, saslimušo Maksimu Buselu aizstājot diviem māksliniekiem: dzejnieka Scipiona lomu īsā laikā sagatavojis Ivans Streļcovs, savukārt dziesmas Maksima Busela vietā dzied Jūlija Berngardte. Jāuzteic teātris un abi aktieri par spēju zibenīgi reaģēt un glābt izrādi, taču vēstījums faktiski mainās – ir atšķirība, vai dzejnieks ar savām dziesmām komentē lugas darbību vai arī to dara patīkama jauna aktrise ar kladi rokās, kura nav saistīta ar izrādes norisēm, kaut arī lieliski izskatās, atzīstami labi dzied un patiesībā neļauj noprast, ka šis ir ārkārtas variants. Ar savu uzdevumu profesionāli tiek galā arī Ivans Streļcovs, viņa Scipions ir nemainīgi sērojošs un nepārprotami sagrauts – viņš Kaligulam nav ievērības cienīgs pretinieks.
Bērnības draugi
Šajā lugas interpretācijā būtiski ir tas, ka Kaligula, Cezonija, Helikons un Scipions ir bērnības draugi, klasesbiedri – to iezīmē gan viņu apģērbs izrādes sākumā un beigās, gan zināmi draudzības rituāli, ko viņi veic. Rodiona Kuzmina Helikons un Jekaterinas Frolovas Cezonija paliek Kaligulam uzticīgi arī tad, kad viņa darbi no ekscentriskām kaprīzēm pāraug terorā pret sabiedrību, par kuru tiek runāts, bet uz skatuves to ilustrē traģikomiskas izdarības ar patriciešu pazemošanu. Cezonijai tas ir arī mīlestības diktēts upuris. Toties gluži lieki un ilustratīvi ir iesaistīt darbībā pavisam niecīgās epizodēs četrus bērnus, kas atveido galveno varoņu četrinieku, lai, kā teikt, visiem viss būtu skaidrs. Jau pieaugušo aktieru skolas formas un sēdēšana uz maziem krēsliņiem ir gana ilustratīva, lai vēl censtos paskaidrot to, kas nudien ir labi saprotams.
Svarīga loma izrādē ir Volodimira Gorislaveca atveidotajam Kērejam – karavīram, kura izpausmes ir lakoniskas, klusinātas, taču nospriegoti draudīgas. Kērejas biedējošā savaldība iepretī Kaligulas enerģijas uzplūdiem liecina, ka viņš faktiski var būt vienīgais, kurš ir spējīgs savu pretinieku iznīcināt. Scipions ir Kaligulas pretmets idejiski, taču – vismaz šajā Sergeja Golomazova un Ivana Streļcova versijā – viņš ir par vāju, lai spētu jebko ietekmēt.
Tēls, kas Kaligulas pasauli pārnes mūsdienu realitātē, ir drons, kas uz skatuves parādās, lai filmētu, nevis iznīcinātu, un tomēr kara kontekstā šāda ierīce nes sev līdzi apdraudējuma sajūtu. Izrādes finālu režisors atstāj nenoslēgtu – Kaligulu neviens ārējs spēks nenogalina. Viņš paliek savu iekšējo pretrunu plosīts un tā arī nepiepildījis ilgas pēc mēness.
Kaligula
Rīgas Krievu teātrī 9., 10., 5., 6.XII, 19.I plkst. 19, 20.I plkst. 17
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–35