Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Izstādes Ingredients recenzija. Kas notiek tālāk?

Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Ingredients tic postmodernisma spēkam

Izstādes pamatā ir ticība, ka postmodernismā ir kaut kas labs. Izstādi formē paļāvība, ka mūsdienas, kas bieži tiek apspriestas kā zaudējumu un vilšanos summa, ir nevis kādas slavenas pagātnes neizdevusies nākotne, bet pašas-par-sevi. Šāds fokuss uz postmodernismu optimistiskajā izstādes ievadā var šķist mazliet novēlojies – kā nekā Čārlza Dženksa Postmodernās arhitektūras valoda tika publicēta jau 1977. gadā (klasiķu tekstus latviešu kultūrtelpā ievadīja 1989. gada brošūra Ko tas nozīmē: postmodernisms? ar Hardija Lediņa un Jura Boiko tulkojumiem) –, taču citviet intelektuāļi radījuši jau tādus jēdzienus kā postpostmodernisms, postmilleniālisms, metamodernisms un vēl citus, modelējot atšķirības no postmodernisma idejām un attieksmēm. Arī strīds, vai postmodernisms ir konservatīvi komerciāls modernisma noliegums vai arī tā cerīgs izvērsums un turpinājums, diez vai ir galīgi atrisināms, jo prakse sniedz pierādījumus abām versijām. Taču matu skaldīšana par terminiem noteikti nav izstādes galvenais uzdevums – lielās līnijās problēma nav zudusi: jaunradei vairs nav konkrētu priekšrakstu vai vienas ģenerālās virzības, piemēram, abstrakcijas mērķa, nav arī kopējas izpratnes, kam šī procesa galarezultātā jāsanāk. Pozitīvā momenta meklējumus šādā situācijā var traktēt arī kā veselā saprāta stratēģiju – padarīt jēgpilnu to, kas ir (jo nekā cita jau nav – kaut ko iesākt var tikai no pozīcijas, kurā esi, nevis gribētu būt). Diametrāli pretēju viedokli varēja iepazīt, piemēram, žurnāla Rīgas Laiks februāra numurā pārpublicētajā Rodžera Skrūtona rakstā Blefa kultūra, kurā postmodernisms katrā ziņā ir kaut kas slikts – sekla, viltota māžošanās bez dziļuma un jēgas. Šteimanes apcerētā "neiespējamība radīt" arī norāda uz kādu strupceļu, tomēr apliecina izejas iespēju: "Skatītājs dosies cauri dažādām telpām un pieredzēm par mākslas neiespējamību un redzēs, kas notiek tālāk."

Mediji un vēstījumi

Tālāk ir liela grupas izstāde ar latviešu un citzemju mākslinieku piedalīšanos; ja gribētu to strukturēt pēc nu jau arhaiskā mediju principa (tradicionāla stājmāksla pret laikmetīgām instalācijām un video), glezniecības būtu maz – tikai Kaspara Zariņa naktslampiņa ārtelpā ar spocīgajiem suņiem (Interpretācija 1 un Interpretācija 2) un čehu mākslinieka Mihala Škodas lineārie akrila raksti ar melnu uz balta, kuros var ieraudzīt gan funkcionālisma blokmāju siluetus, gan Pīta Mondriāna perfekto struktūru atskaņas. Ar tēlniecību, kurā, labi gribot, var iekļaut pat redīmeidus, situācija ir vairāk izplūdusi. Tomēr skaidrs, ka primārais ir vēstījums, komunikācija un spēja skatītāju uzrunāt. Jāatzīst, šī spēja darbiem tik tiešām piemīt – katram citādi, kas arī atbilst "sastāvdaļu" (ingredients) daudzveidībai mākslas mūsdienīgajā virumā. Bet latviešus, šķiet, apvieno eksistenciāli vispārinošs skats uz tuvāko realitāti un nevēršanās pie konkrētām atsaucēm uz pasaulē – sabiedrībā, dabā, politikā vai kur citur – notiekošo. Kriša Salmaņa "darāmo darbu" līmlapiņas (Viena diena) iznirst uz neskaitāmiem stūriem, fascinējot ar neloģisko darbību aprakstiem, piemēram, "Noklāt kurpju zoles ar abpusējo līmlenti" vai "Ar leikoplastu pielīmēt īkšķi pie rādītājpirksta". Kāpēc? Varbūt lai apstātos un padomātu, cik loģiskas un vajadzīgas ir visas citas absolūti neatliekamās darbības? Ingas Ģibietes redīmeidu krājums Komplekts, kurā ietilpst, piemēram, palietoti tējas sietiņi, izkrituši saulesbriļļu stikli un dažādu preču iepakojumu caurspīdīgās tukšās "čaulas", kas normāli pa taisno nonāktu papīrgrozā, arī vedina no nebūtiskā pie būtiskā, lai ko arī ar to saprastu. Lauras Prikules un Evas Vēveres krāsaino klucīšu instalācija Poētiskais robotisms. Laika plānotājs 4.0, aicinot atrast katrai dienai savu krāsu, tāpat mudina nonākt no automātiskas eksistences līdz apzinātai dzīvei, parotaļājoties ar šādiem bērnības atribūtiem.

Pētnieciskie komentāri

Vairāki darbi pretendē uz tādu kā pētījuma statusu, kas ir visai ierasta un dažkārt garlaicīga prakse; pie tiem jāpavada krietns laiciņš, lai gūtu cik necik adekvātu priekšstatu. Šoreiz tie ir ne tikai vairāki video, bet arī kāds lasāms projekts – vācu mākslinieces Kristiānes Fihtneres konceptuālistiskais darbs Biogrāfija; neskaitāmo fiktīvo dzīves aprakstu lektīrā var pamatīgi iegrimt, aiz samērā nodeldētās "identitāšu problemātikas" saskatot fundamentālāku jautājumu – kas nosaka iespējamību īstenošanos un kur ir brīvās gribas vieta? Kā kinoteātrī var sajusties, skatot, piemēram, Maskavas dzīvojamo ēku evolūciju bezmaz visa XX gadsimta gaitā no avangarda ideālajām vīzijām līdz pēcpadomju pamestības un dārdzības simbiozei pētnieku grupas ogino:knauss filmā Jaunās sadzīves māja – kinofilmu fragmentu, interviju, atmiņu, projektu, tagadnes realitātes kolāžā. Līdzīgs pētnieciskas dokfilmas formāts piemīt Džeremija Delera un Nika Eibrahamsa darbam Our Hobby is Depeche Mode – fanu stāstiņiem par savas aizraušanās izpausmēm, un kāds krievu puisis arī atklāj tās esenci – nepārejošo tieksmi pēc romantiskā. Pie komentāriem par sabiedrību, vēsturi un politiku var minēt īslandieša Ragnara Kjartansona efektīgo performanci Kolonizācija (2003); tā latvietim visdrīzāk atsauks atmiņā nekrietnos vācu muižkungus, kas līdzīgi apgājušies ar latviešu zemnieciņiem (vismaz viens mierinājums – mēs nebijām vienīgie!). Neko gaišu savukārt par Eiropas Savienības nākotni nevēsta Mārtena Vanden Eindes instalācija Europa 2006–2014, kurā zelta zvaigznīšu secīgā vairošanās un vienlaicīgā samazināšanās uz ES karogiem pārvēršas, šķiet, izzūdošās galaktikās, kas aizvien attālinās kosmosa mistiskās tumšās enerģijas ietekmē.

Aplūkotie piemēri nebūt nav viss – nesteidzīgus skatītājus gaida vēl virkne iespēju iedziļināties piedāvātajā laikmetīgās mākslas izlasē. Koncepcijas atraktīvais pamats – nespēja radīt un šīs nespējas sekas – gan nav jāizprot pārāk burtiski. Diez vai izstādes mākslinieki ķeras pie darba ar reflektēšanu par nespēju radīt, drīzāk gan grib ko pasacīt, meklējot metodes un paņēmienus ārpus iepriekš aprobētu paraugu loka.

Izstāde Ingredients

Rīgas mākslas telpa, līdz 2. jūnijam



Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja