Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Izrādes Pārpratums recenzija. Paliek tikai tukši puķpodi

Valmieras Drāmas teātra izrāde Pārpratums svārstās starp eksistenciālismu, simbolismu un traģigrotesku, kurā katrs aktieris spēlē savā manierē.

Albērs Kamī lugu Pārpratums sarakstījis 1943. gadā, kad joprojām rit Otrais pasaules karš. Autors lugu nosaucis par ļoti drūmu. Valmieras Drāmas teātris, izsludinot pirmizrādi, izvēlējies žanru «traģikomisks detektīvs», kas mudina mazāk informētu skatītāju domāt, ka iestudēts būs kaut kas līdzīgs Agatas Kristi Peļu slazdam.

Iespējams (tā ir mana versija, nezinot, kā bija patiesībā), pie šāda žanra apzīmējuma radošā grupa nonākusi, kad jau mēģinājumu procesā aktrises Dace Eversa un Inese Pudža sākušas brīžiem balansēt uz groteskas robežas, jo izrādē tā notiek. Taču šī nav vienīgā balansēšana. Simbolu daudzums un lomu sadale liecina, ka režisors gribējis dot vēstījumam vispārinājumu, virzoties prom no reālpsiholoģiskā uztveres līmeņa, kādā arī varētu šo darbu uztvert. Izrāde gandrīz ar pirkstu acī baksta, ka šis nav tikai stāsts par konkrētu noziegumu, bet traģisku personības sadrupšanu, kas velk līdzi citus cilvēkus un noved pie katastrofas.

Valmieras teātra vēsturē kopš 90. gadiem bijis viens Kamī darba iestudējums – Svešinieks Pētera Sūča režijā (1994), kas gan nekļuva par īpaši spilgtu notikumu. Tagad Kamī daiļradei savā 80. dzimšanas dienas gadā pievērsies smalki psiholoģiskas tēlu analīzes meistars Felikss Deičs, kura nozīme Valmieras teātra aktieru radošajās biogrāfijās ir nepārvērtējama. Tomēr šoreiz jāsecina, ka katrs aktieris spēlē kaut ko citu un netiek panākta ansambļa vienotība. Savukārt izrādes vizuālajā noformējumā scenogrāfs Valters Kristbergs vispirms rada lakonisku, teju reālistisku vidi ar viesnīcas priekštelpu un Jana istabiņas melno gultu, taču otrajā cēlienā pēkšņi sarosās dot skatītājam dažādus emocionālus pastiprinājumus un simbolus – tukšus puķpodus un fototapetes ar tuksneša attēlu, kas gan nevis izraisa pārdzīvojumu, bet kaitina ar ilustratīvismu. 

 

Lielie noslēpumi

Kamī modelē situāciju, kuras pamatā it kā esot reāls presē izlasīts notikums par māti, meitu un ilgā prombūtnē bijušu dēlu, kas atgriezies dzimtajās mājās un nav pazīts. Lugā (lasīju tās krievu tulkojumu) minētais prombūtnes laiks ir divdesmit gadu, kuros māte un jo īpaši meita pārvērtušās par monstriem, kas slepkavo viņu viesnīcā iemaldījušos vientuļus vīriešus, savukārt dēls vizuāli mainījies līdz nepazīšanai.

Izrādē laika atstatums, ko dēls pavadījis ārpus mājas, ir nojaukts, ja vien viņš prom nav devies uz trīsriteņa, bet tad māsa būtu, ja vispār piedzimusi, ar krūti zīdāms bērns un, protams, brāli nu nekā nevarētu atcerēties. Eduards Johansons pats ir ļoti jauns cilvēks, un viņa varonis Jans tāpat. Tādējādi ir skaidrs, ka Jana vizuālā transformācija nav tā, kas liedz Mātei un Martai atpazīt vistuvāko radinieku. Pārmaiņas galvenokārt ir notikušas viņās pašās, un skatījums uz pasauli kļuvis deformēts. Taču Jana padarīšana par jaunekli nopietni sarežģī uzdevumu aktierim, kurš atveido dēlu. Viņam ir krietni īsāka biogrāfija, kuru var iedomāties, būvējot tēla iekšējo darbību un motivāciju. Ir atstāts lugā dotais nosacījums, ka precējies ar Mariju viņš ir nepilnus piecus gadus, taču, cik tad ilgi bijis prom, kāpēc devies nezināmajā un kāpēc tieši šobrīd atgriezies, izrāde nepasaka.

Notiek neizbēgamais – jau otro reizi šajā sezonā loma izrādījusies slidens kalns, kurā Eduards Johansons uzrāpties nespēj. Atšķirībā no izrādes Pelikāns aktierim nav jācīnās ar izdomātu runas defektu, uz ko varēja novelt daļu neveiksmes. Taču Eduarda Johansona skatuves eksistence ir tik aptuvena, ka gribas apturēt izrādi un noskaidrot, vai aktierim ir priekšstats, kas ir viņa atveidotais varonis. Pašlaik tas ir ļoti puicisks, emocionāls jauns cilvēks, kura motivācija ilgstoši slēpt savu īsto vārdu, secinot, ka pēc sejas netiek pazīts, nav saprotama.

Kas īsti ir noticis toreiz? Tad, kad Jans aizgāja? Izrāde ļauj skatītājam maldīties neskaidros minējumos. Tāpat kā precīzi neatklāts paliek jautājums, vai kādā brīdī māte – un galu galā arī māsa – Janu tomēr neatpazīst. Liekas, ka mātes sirdī mostas neskaidras nojautas, taču viņa no tām glābjas pārspīlētā vecuma nespēkā.

 

Vai es esmu skaista

Kostīmu māksliniece Baiba Litiņa ietērpusi māti un meitu mūķeņu apģērbā, iedodot interesantu, paradoksālu atslēgu lomu traktējumam. Zem svētuma maskas slēpjas ļaunums, kas akumulējies drūmā, nomaļā vidē un meklē iespēju izlauzties. Taču abas aktrises savas lomas veido radikāli atšķirīgi. Daces Eversas Māte ir reālpsiholoģiski un brīžiem pašironiski veidots tēls. Māte pakļaujas meitas Martas agresīvajiem centieniem tikt pie naudas, lai īstenotu sapni un nonāktu siltajās zemēs. Mātes iesaistīšanās noziegumā ir pasīva, viņas centieni situāciju kaut kādā veidā ietekmēt – nevarīgi.

Viena no neapstrīdami talantīgākajām Valmieras teātra aktrisēm Inese Pudža (meita Marta) savukārt veido nepārprotami simbolisku tēlu, turklāt ārkārtējā izkāpinājumā. Salīkusi, saviebusies, izvalbītām acīm un lielākoties pārveidotu balsi, viņa kā sengrieķu traģēdijas erīnija vajā vīriešus, kas iemaldās šajā drūmajā kaktā. Taču arī šajā gadījumā skatītājam paveras liela fantāzijas telpa – kas mazo meiteni, kura brāļa aizbraukšanas brīdī taču bija, politiskās partijas nosaukumu pārfrazējot, brīva no naida, bailēm un dusmām, padarījis par šādu monstru. Marta dzīvo ilūzijās – viņa vaicā mātei, vai joprojām ir skaista, izraisot skatītājos pat ieķiķināšanos, jo tai brīdī aktrise dara visu iespējamo, lai izskatītos neglīta. Kad viņa noņem mūķenes galvassegu, atsedzas pinkaina parūka.

Rūtai Dišlerei nelielajā Jana sievas Marijas lomā vajadzētu spēt vismaz uz īsu brīdi būt līdzvērtīgai pretspēlētājai, saduroties ar tīru ļaunumu, kas staro no Martas. Taču aktrise izvēlas lielākoties žēlabainas, raudulīgas intonācijas, un tēls izčākst, vasarīgajai kleitiņai saplūstot ar dekoratīvi tuksnesīgo fonu.

Savrupa vieta gan lugā, gan izrādē ir Vecajam kalpotājam, kurš parādās un pazūd, radot noslēpumainību. Pirmizrādē šai lielākoties klusējošajā lomā bija Ruta Birgere (lomā arī Lelde Kalēja), kuras Kalpotājam nekas nepaiet garām nepamanīts, par spīti šķietami apātiskajai sejas izteiksmei. Savdabīga ir režisora un kostīmu mākslinieces izvēle Kalpotāju ietērpt uzsvērti teatrāli, it kā kostīms būtu palienēts no filmas Karību jūras pirāti. Brīdī, kad Marija cenšas rast mierinājumu pie Dieva, viņa vietā parādās Kalpotājs.

Pārpratums ir izrāde, kas varētu atspoguļot mūsdienu cilvēka neomulīgo apdraudētības sajūtu, ja tā konsekventāk ietu eksistenciālisma virzienā. Pašlaik mēs redzam mākslinieciski ļoti nevienmērīgu rezultātu.

 

Pārpratums

Valmieras teātra Mansarda zālē 16.VI plkst. 18.30, 17.VI plkst. 13

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja