Vecākā paaudze noteikti atceras leģendāro PSRS un ASV teletiltu pašos atkušņa sākumgados, kad sociālisms gribēja rādīt savu cilvēcisko seju un atvērtību sarunām ar kapitālisma valstu iedzīvotājiem. Kad saruna no amerikāņu puses nez kā ievirzījās par seksu, kāda pārcentīga padomju sieviete kaismīgi iesaucās: "Pie mums seksa nav!" Šis teiciens strauji folklorizējās, taču visai precīzi atainoja padomju ideoloģijas liekulīgi puritānisko attieksmi.
Mazliet pikantēriju
Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas televizoru ekrānos sāka ņirbēt ne tikai biksīšu ieliktnīšu, bet arī intīmpakalpojumu reklāmas, bet jēdziens "seksīgs" kļuva par apzīmējumu jebkam lieliskam un aizraujošam. Puskaili un pat kaili ķermeņi nav nekas īpašs arī uz teātra skatuves, kur komēdijas par "to" vienmēr garantē stabilus kases ieņēmumus. Šādas komēdijas ir bijušas arī Daugavpils teātra repertuārā, tāpēc ir diezgan liela iespēja, ka nesenās pirmizrādes nosaukums Ļausimies seksam varētu pievilināt tieši to skatītāju, kurš gaida mazliet pikantu izklaidi glītās dekorācijās. Nosaukumu precīzāk gan būtu tulkot prozaiskāk – Nodarbosimies ar seksu –, jo nekādas romantikas un nekāda rotaļīguma, kuru šķietami sola virsrakstā ietvertais sauklis, izrādē nav.
Valentīns Krasnogorovs (īstajā uzvārdā Fainbergs) ir tehnisko zinātņu doktors, kurš šogad svinēs 80 gadu jubileju, un kopš viņa pirmās lugas sarakstīšanas aprit 40 gadu. Četrpadsmit savas dzīves gadus viņš aizvadījis Izraēlā un pat bijis Haifas mēra vietnieks, tad atgriezies dzimtajā Pēterburgā. Krasnogorovs ir ražīgs dramaturgs un savā mājaslapā šā gada aprīļa beigās ievietojis divus tikko uzrakstītus viencēlienus, kurus iesaka rādīt ar kopīgu nosaukumu Ideāla ģimene. Spriežot pēc populārāko lugu nosaukumiem, autoru interesē galvenokārt laulāto vai nelaulāto partneru attiecību tēma – Vieglā iepazīšanās, Medusmēneša beigas, Līgavas istaba, kā arī Mīlestība līdz prāta zudumam, kas ne pārāk sen iestudēta arī Latvijā producentu grupas RaCoco paspārnē un tiek vesta viesizrādēs (arī brīvdabā), nosaukumam gan piekabinot jeb Pilnīgs sviests. Šo izrādi iestudējis Ivars Lūsis, un viņš ķēries arī pie Ļausimies seksam Daugavpilī.
Šeit kāds var ienākt
Dramaturgs lugas ievadā nav spējis neuzrakstīt pamācību, ka "plašākā nozīmē tā [luga] vispār nav par seksu". Viņaprāt, luga piespiež mūs no jauna izvērtēt stereotipiskos priekšstatus par jebkuriem sabiedriskās un privātās dzīves jautājumiem un vispārpieņemto uzvedības normu relatīvismu. Krasnogorovs pats uzsver, ka ir sarakstījis "dīvainu absurda komēdiju rondo formā, kas attīstās it kā pa spirāli".
Diezgan drosmīgs ir lēmums šo iestudējumu veidot lielajā zālē, ņemot vērā, ka lielākoties uz skatuves atrodas divi aktieri, pāriem nemitīgi pārkombinējoties. Divas sievietes un divi vīrieši katrs ar katru izspēlē ainu, kas sākas ar uzaicinājumu nodarboties ar seksu un beidzas ar to, ka pāris izšķiras – bez seksa. Skatītājs, kā liecināja pirmizrādes publikas reakcijas, primāri tomēr tver sadzīvisko slāni – īpaši sākumā, kur gribošās sievas un apātiskā vīra dialogs šķiet visnotaļ reālpsiholoģisks. Skatītājs amizējas arī par iemīļoto aktieru izspēlētajām viendzimuma attiecību ainiņām, tomēr diezgan ilgi gaisā paliek jautājums, kur notiek darbība un kāpēc viens no argumentiem pret ļaušanos seksam ir tas, ka te kāds var ienākt.
Egīla Viļumova veidotais skatuves ietērps ir viltīgi neitrāls un atbildi uz to nedod, tāpat kā Jūlijas Ļahas radītie balti melnie kostīmi. Autors hiperbolizē seksa nozīmi cilvēka dzīvē, liekot visiem četriem galvenajiem varoņiem apklust brīdī, kad viņi vienojas runāt par kaut ko citu, nevis seksu. Izrādās, bez seksa tēmas nekas cits šo cilvēku galvā nenāk, un iecerētā intelektuālā saruna apsīkst.
Formas uzturēšanas treniņš
Daugavpils teātra izrādē iesaistīti krievu trupas ilggadējie balsti Irina Kešiševa (Sieva), Mihails Samodahovs (Vīrs), Žanna Lubgāne (Meitene), Viktors Jancevičs (Profesors) un Karīna Sidina (Māsa). Nenoliedzami profesionālu aktieru sastāvs, uz kuriem var skatīties ar aizrautību, īpaši uz četrinieku, kas izspēlē divskatus. Tie ir dzīvē pieredzējuši, tomēr ārkārtīgi naivi un daudzējādā ziņā nevarīgi cilvēki, kuri no savām problēmām cenšas bēgt sarunās par seksu. Tikpat labi viņi varētu runāt par jebko citu – ēdiena gatavošanu vai pastmarku krāšanu. Diemžēl režisors Ivars Lūsis neko citu, izņemot atsperīga ritma uzturēšanu, šo daudzvārdīgo dialogu skatuviskajā risinājumā nav spējis piedāvāt. Teksta ir par daudz, un tas brīžiem ir nelāgi didaktisks. Iespējams, baidoties, ka galējs atsvešinājums var atbiedēt skatītāju, režisors ir pieļāvis kompromisu starp reālpsiholoģisku konkrētību un nosacītību.
Beigās skatītājam atklājas dramaturga iecere, ka visa pasaule ir trakonams, no kura aizbēgt četrotnei neizdodas, bet nāve var parādīties medmāsas izskatā ar šļirci rokās. Karīnas Sidinas varone, kurai zem baltā virsvalka patiesi ir biedējoši melna kleita, reizē ir gan reāla algota darbiniece, gan pārdabiska būtne, simbolisks tēls. Viņa atmasko varoņu četrotni, atklājot par viņiem patiesību, taču tai brīdī arī pati salūst, atsedzot gluži cilvēcisku vientulību. Karīna Sidina savam monologam izvēlas izkāpināti žēlabainu toni, ieslīgstot kopējai izrādes noskaņai nepiemērotā melodramatismā.
Izrāde Ļausimies seksam, iespējams, nedod to, ko mārketinga nolūkos sola. Taču gluži nejēdzīgi laiks arī nav pavadīts, jo varam sekot līdzi talantīgu aktieru formas uzturēšanas treniņam – līdz kādām nozīmīgām lomām, piemēram, klasikas materiālā.
Ļausimies seksam ***
Daugavpils teātrī
Režisors Ivars Lūsis