Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Eglītis "tika pamosts". Andra Eglīša izstādes recenzija

Ir mākslinieki, kas izstāda krāsainus mākoņus. Ir tādi, kas rāda uguni. Andris Eglītis saulē, lietū un vējā ir meklējis veidu, kā gleznot ar zemi. Eglītis ir daba, un daba ir Eglītis

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir skatāma Andra Eglīša vērienīgā Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi. Nenoliedzami autors ir Dieva dots kolorists, kas prot nolikt krāsu pret krāsu, toni pret toni optimālās proporcijās tā, lai veidotos saskaņa un skaistuma izjūta arī tad, ja nekāda skaistuma nav. Koloristam krāsa "sēž", atslēgas vietā ielikts triepiens vai uzvilkta līnija savelk bildi kopā un liek iemirdzēties. Kad Anna Viduleja filmēja Homo Novus galveno varoni – Igora Šelegovska Juri Upenāju –, tad jaunajam censonim, kas glezno (Tones) sarkano Annu, izvēlējās Andra Eglīša rokas. Upenājs uz mirkli pārtapa par kreili.

 

Antropologs

Ejot lejā uz –1. stāvu, vajadzētu piestāt Lasītavā, kuru ir veidojuši Andris Eglītis, Tils Zigmunds Ozoliņš un Mārtiņš Sarvuts. Lasītavas patrepes lūkā var ieraudzīt gaismēnām piepildītu instalāciju Rotaļlaukums savas mirstības pieņemšanai. Protams, nevajag steigties. Apmeklētājus sagaida tēja, mākslinieka katalogs Gaišs, apcirsts paralelograms (2022), kā arī lielformāta Avīze. Tajā, skaidrojot, kas ir Izstāde, Andris Eglītis atsaucas uz Nikolā Burjo grāmatu Iekļaušana: kapitalocēna estētika/Inclusions: Aesthetics of the Capitalocene: "Maģija neslēpjas objektos, bet gan projektētās telpās un īpašā uzvedībā, tieši tāpat kā mūslaiku māksla." Franču filozofs raksta par ekoloģisko katastrofu, kas rada jaunu attiecību ainavu. Tajā izzūd nošķīrums starp dabu un kultūru, un mākslinieks parādās kā jaunās ēras antropologs. Viņš pēta cilvēku visās tā izpausmēs.

Izstādes producente Kitija Vasiļjeva piesaka plašu pasākumu programmu, savukārt redaktore Agnese Krivade sola Avīzes turpinājumu trijos numuros. Pirmajā lasāms, ka muzejā iespējama satikšanās ar Andri Eglīti "svētdienās, kad tiks". Netieku, svētdienās man ir Zosēnu Slieķis. Pēc lauku mēroga esam kaimiņi. Varam sarunāties caur zvaigznēm.

 

Cilpa

Izstādes dramaturģija ir slidena. Lai nokļūtu –1. stāva zālē, ikviens skatītājs vispirms attopas tādā kā izpārdošanā. Visas sienas, arī tās, kas ved uz dienesta telpām, kalpo Andra Eglīša gleznām. Te ir mazas un lielākas klusās dabas no iepriekšējām izstādēm, kā arī standartizēta izmēra ainavas no cikla Cauri tumsai ar kārtas numuriem no 1 līdz 38. Vienāda formāta vienādām atstarpēm vienā ierindā novietoti darbi. Tie neseko pandusa līknei, bet ir nolīdzināti pēc pirmās gleznas. Arī izstādes finiša taisnē, kad skatītājs jau visu ir redzējis, visu piedzīvojis un, cerams, kaut ko sapratis, ceļvedis aicina atgriezties "izstādes sākumpunktā (..) pa jau zināmo ceļu, kas ļaus tikko pieredzētās telpas un gleznas aplūkot no jauna skatu punkta".

Reālpolitika ir saprotama. Taču muzejam atšķirībā no galerijas Daugava, kurā arī ir skatāmi Andra Eglīša darbi (līdz 19. oktobrim), ir cits uzdevums. Ar aizdomām skatos arī uz izstādē iekļautajiem citu autoru – izņemot Jāņa Blanka – darbiem, kas apliecina mākslinieka sociālo tīklojumu un attiecību kapitalizāciju finanšu piesaistei. Pasniegts ekspozīcijas ietvarā, Andra Eglīša saimnieciskums sasmalcina māksliniecisko atvēzienu un gremdē izstādi.

 

Savvaļa 

Galvenā intriga ir Andra Eglīša gleznieciskās novitātes. Gatavojoties izstādei, mākslinieks brīvdabas mākslas telpā Savvaļa, pļavas nogāzē zem klajas debess, izveidoja dabas darbnīcu ar zemes šķērsgriezumu. Ar apļa horizontu iecirtās zemslāņos, atsedza tos kā ģeologs. Pati darbnīca ar dubļu "vannu" izskatās okerīgi majestātiska, episka, pirmatnēja. Ar pieslēgumu Kosmosam.

Ir mākslinieki, kas izstāda krāsainus mākoņus. Ir tādi, kas rāda uguni. Andris Eglītis saulē, lietū un vējā ir meklējis veidu, kā gleznot ar zemi, kā panākt, lai zemes pigmenti turētos pie audekla. Tā ir zemes glezniecība. Eglītis ir daba, un daba ir Eglītis.

Visa vide pieslejas Eglītim. Savvaļas biotops atrodas uz tādas kā pilskalna platformas un tās nogāzēm meža ielokā. Mežs vēl brīnumainā kārtā nav nocirsts. Kādreizējā meliorācija notur robežu, aiz kuras sākas purva mitrājs un plaukst nomierinošām tējām derīgi augi. Rindā sastādītie koki, kas ir pārdzīvojuši vairs neesošo saimniecību, atceras mērnieku laikus. Zeme ir mālaina. Brūnīgais dīķis notur ūdens līmeni, augstāku par purva tērcēm. Vasara iestājas divas nedēļas vēlāk nekā Zemgalē. Un beidzas divas nedēļas agrāk. Zosēnos esošā meteoroloģisko novērojumu stacija fiksē aukstuma rekordus. Ēnainās grāvmalās sniegs balo līdz maijam. Vienīgais iebraucamais zemes ceļš pavasarī ilgi rūgst un pēc lietiem neatlaiž slapjumu. Siltumam iestājoties, atgriežas odi un ērces un saulē sildīties izlien odzes. Īsas un tievas, taču nostāstos dzīvo arī metrīgās. Tikai mākslinieks varēja kaut ko tādu iekārot.

Savvaļā Eglītis uzbūvēja vasaras nojumi ar nelielu noslēgtu telpu vienpatim. Ja nav bail, var uzkāpt korē pa pakāpieniem, turoties pie gaisa. Nojumei lielākoties sienu nav. Svešinieks te var uzvārīt tēju, vērot putnu ceļus debesīs, sekot saules ritam vai klausīties lietus skaņās. Zāli noēd aitas. Ābeļdārzā no brusām izveidots improvizēts amfiteātris mūzikai, dzejai un sarunām par mākslu. Nogāzē – māla dedzinātava. Viesi nakšņo teltīs. Divas sausās tualetes, ūdens vietā – skaidas. Blakus roku mazgāšanai desmit litru liels plastmasas ūdens balons ar krānu un skārda noteci. Pēdējā pie dīķa tika uzcelta pirts. Jaunsaimniekiem tā parasti bija pirmā ēka.

Joprojām sāpīga tēma Savvaļā ir nodegušais Pelēkais kubs, kas slējās augstākajā vietā. Tajā notika izstādes un daži koncerti. Apdegušie lielie koki ir šī zaudējuma liecinieki.

 

Apokalipse

No Savvaļas vides Andris Eglītis ir destilējis tuksnesīgu ainavu. Skats, kas paveras –1. stāva zālē, ir "satriecošs", teica kāda arhitekte. Atšķirīgi gleznieciskie formāti, veidojot dinamisku pulsāciju, organiski iekļaujas balti pelēcīgajā telpā un izceļ to. Tiek izgaismots tukšums.

Darbi nav literāri, bet arī ne abstrakti. Abstrakcijai vajadzētu intelektuālu distanci, kamēr matērija, tās faktūras runā nepastarpinātā, jutekliskā, emocionālā valodā. Materiālu kopumā ietilpst audekls, patinēts audekls uz saplākšņa, sūnas, ieži, aļģes, eļļa, akrils, ogle, māls, zemes pigmenti…

Centrālais monumentālais gleznojums raisa asociācijas ar restaurācijas vai remontdarbu mazgājumu, nospiedumu no kaut kā, kas ir aizvākts un vairs nav definējams. Ir notikusi apokalipse. Kāda pasaule gājusi bojā. Tās vietā vēl aizkavējusies pagātnes vīzija ar gaismas starojumu un deformētu elipsi. Tā lidinās tukšumā kā nimbs, kas meklē, ko kronēt. Neviena nav. Dieva nav. Viss ir beidzies, izdzisis, sabirzis pirmelementos, pārakmeņojies fosilijās un sažuvis herbārijā. No purva rāvas palikuši rūsgani plankumi.

Uz grīdas guļ pāršķelts osis. Pasaules ass. Milzis ir miris. Nevajag Anzelmu Kīferu, lai raisītos vāgneriskas asociācijas: Andris Eglītis ir teatrāls. Ja arī atnāks kāds dabas bērns Zīgfrīds, tas paliks bez Notunga. Cīņa ir zaudēta, pirms vēl kāds to ir uzsācis.

 

Totēms

Autora parakstu uz atsevišķiem darbiem nekur nevar atrast. Varbūt autorība jāpieraksta dabai, kurā mākslinieks ir tās izpausmes instruments, bet varbūt tam ir personībā sakņots pamatojums. Par to liek domāt Andra Eglīša publikācija Savvaļas 5.–11. burtnīcā. Autors raksta par sevi, izmantojot ciešamās kārtas vienkāršā laika 3. personas vīriešu dzimti: [Andris Eglītis] "tika pamosts", "izkļūts no dubļu zampas", "tika secināts" vai "tika iztēlots". Notikumi aprakstīti tā, it kā kāda saprātīga būtne ārpus Eglīša pieskatītu nesaprātīgo Eglīti, varbūt eksistē divi Eglīši. Viens ir mērķtiecīgs, praktisks, zinošs, uz panākumiem vērsts izdzīvošanas lielmeistars ar lentzāģi, domkratu, fleksi, otrs – depersonalizēts, izkliedēts, izšķīdis un nenotverams vai "sagājis savvaļā". Iespējams, ka dažreiz abi satiekas kādā sapnī vai šamaniskā apziņas paplašināšanas rituālā.

Beidzot parādās paraksts. Tas ir redzams pēdējā telpā, kurā uzbūvēts skatu tornis Jāņa Blanka sirreālajām plaukstas lieluma gleznām. Ļoti smalkām, jūtīgām introjekcijām. Virs torņa pie griestiem izstiepusies tāda kā Hārona gaismas laiva un nokaltusi eglīte. Šķiet, eglītes ir vienīgie koki, kurus visi pazīst arī bez skujām. Mākslinieks, dalot autogrāfus Paralelogramā, parakstījās, iniciālim A blakus zīmējot savu totēmu – eglīti.

 

"Es mīlu baltu ziedu"

Andris Eglītis atplaukst, kad pievēršas praktiskajai mākslas pusei un darbarīkiem. Ceļā uz –1. stāvu redzam Sandija Ruļuka fotogrāfijas ar Eglīša pašdarinātām otām un birstēm. Tās tapušas, lai gleznotu Jāņa Kalniņa operas Hamlets scenogrāfiju. Visādas ietaises, kas krāsu tuvina audekla virsmai, demonstrē arī Avīzē publicētās fotogrāfijas. Scenogrāfija gleznota bijušās tekstilrūpnīcas Boļševička 800 kvadrātmetru lielā telpā, kur Andris Eglītis ir iekārtojis darbnīcu. Ziemā te ir apmēram astoņus grādus auksts. Tieši pie 8 x 9,6 metru lielā Hamleta gleznojuma, kas eksponēts Lielajā zālē, 23. augustā notika Andra Eglīša izstādes atklāšana un skanēja runas. Tātad oficiālais sākumpunkts piesaka traģēdiju, kurā izdzīvo tikai dzejnieks, "lai pastāstītu to, kas bijis".

Varētu domāt, ka Andra Eglīša Hamlets ir suverēns. Tomēr tas tā nav. Noklusētais iestatījums ir milzīgāks par gleznu. Raugoties scenogrāfijā, gribētos, lai muzeja apmeklētājiem būtu iespēja noskatīties iestudējuma ierakstu, kas pieder Latvijas Nacionālajai operai un baletam.

Hamletu pirmizrādīja 2022. gada 13. janvārī diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Līdz šim ir notikušas vienpadsmit izrādes. Balti zilo vertikālo joslu gleznojums iekļaujas operas struktūrā, kas tika veidota sadarbībā ar režisori Kristīnu Vuss. Viņa konceptualizēja Ofēlijas tēmu, par uvertīru izvēloties Jāņa Kalniņa kompozīciju ar Kārļa Skalbes vārdiem Baltā puķe. Ievadā pieteiktās baltās laulības kļuva par atraidītas mīlestības nāves deju.

Ofēlija, būdama māksliniece, fiksēja notikumus zīmējumos. Ārprāta ainā viņa, paaugstināta uz trapeces, slīdēja kā eņģelis pāri skatuvei, kaisot ziedu zīmējumus pāri galminiekiem un viņu nošķirtajām sirdsapziņām. Tieši Ofēlijas debesbraukšana bija visskaistākā un no feminizējošās režijas viedokļa arī visnozīmīgākā epizode. Savukārt izstādē redzamais ledainais sasalums attiecas uz 6. ainu. Sekojot komponista sarakstītā libreta norādēm, darbība notiek pils kapellā. Pie tām Dānijas karalis Klaudijs lūdz piedošanu un varas apziņā atkrustās no Dieva: "Mans ļaundarbs pūst, tas brēc līdz debesīm! (..) Nekad es neatdošu to, kā dēļ es kļuvu slepkava: troni, valsti, godkāri, sievu."

Andris Eglītis nāvi izsaka ledus un skaņas metaforā: lāstekās ir transformējušās ērģeļu stabules, kas zaudējušas spēju skanēt. Viņa māksla ir mītpoētiski ietilpīga un biedējoša. Skaista. Ļoti.

 

ANDRIS EGLĪTIS
Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi

LNMM līdz 3.XI

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja