Pilnīgi nav saprotams, ar ko sākt. Trīs reizes noskatījusies un vēl trīs dienas domājusi par Jura Poškus filmu Saule spīd 24 stundas, tomēr nevaru nonākt pie kādas īsas definīcijas, kas ir tas, kas pie šīs filmas "valdzina un tur". Pat ar žanra apzīmējumu nav viegli – relīzēs raksta "komiska drāma", bet tas acīmredzot tādēļ, lai nebūtu jālieto plikais vārds "komēdija", kam jau galīgi sabojāta reputācija. Jo šī nav – un režisora Jura Poškus darbības kontekstā nemaz nav iedomājama – tāda tipa komēdija, kurā no sirds izrēkties par skaidri un vienkārši konstruētiem jokiem (lai gan pirmizrādē skanēja arī sirsnīgi rēcieni pāri visai zālei). Un šis nav tāds varonis, ne jau velti Mārtiņš labi ja īsu brīdi var izturēt klasisko īsta veča sapni, ko darīt, kad sievas nav mājās, – slapjām kājām piepēdot grīdu, "ierubīt teļļukā" kaut ko truli monotonu un mest tukšās alus bundžas pār plecu. Starp citu, to, ka Mārtiņš ir citādāks, pierāda īsa aina tieši pirms šīs stereotipu buķetes – tik skaisti apspēlētu aizgājušas sievietes matu man vēl nebija gadījies redzēt.
Otrā plāna zvaigznājs
Nē, nu vajadzētu kaut kā strukturētāk klāstīt tos savus iespaidus. Ārkārtīgi jaudīga filmas centrālā ass ir Andris Keišs Mārtiņa lomā, turklāt lielu daļu stāsta un sava rakstura viņš nospēlē tieši tuvplānos. Tur ir viss – gan tas, kā viņš iekšēji ķiķina, parakstot savu "mūža līgumu", gan tas, kā no sirds nesaprot visu to sviestu par zemapziņu un precēšanos, gan neveiklības un riebuma mikslis, turot kaut kādu svešu zīdaini un piespiedu kārtā pagaršojot tiramisu, gan pilsētas donžuāna kretīniskais smaidiņš, kad viņš cenšas šarmēt Arktikas meitenes.
Tomēr ne jau tikai Andra Keiša harisma un aktierspēle "nes filmu" – gandrīz katrs otrā plāna vai epizodiskais varonis kādā brīdī uzmirdz ar savu "solonumuru" un varētu arī atstāt pa spilgtam citātam latvju kinofolklorā. Brīnišķīgais Andis Strods (Arnolds) nomocīta vīra tēlā plāno "paskatīties, kāds musulmaņiem tas piedāvājums", Kaspars Znotiņš (Aleksis) tādā Kurcuma kūdītāja intonācijā uzvelk draugus ar kaitinošo: "Bet tu jau nevari! Tāpēc, ka tāpēc; tāpēc, ka tāpēc…." Vietējā benzīntankā spridzina Māris Mičerevskis ("… paņem, re, kur cīsiņš desā, un prom!") un pie letes atkal iespaidīgi stāv un "alkoholu netirgo" filmas producente Madara Melberga (viņai šī ir jau tradicionāla loma Jura Poškus filmās); ziemeļos parādās apbrīnojami kolorītais Arktikas gids pižikā (filmas līdzproducents Vlads Ketkovičs) ar savu sapni par "Brazil, karņival, gjorls…" un priecīgi pamuļķa sunīša enerģijā kūsājošais Amundsena pēctecis Kurts (norvēģu aktieris Trunns Halbū) totālā pretstatā skumji smeldzīgajam Juham (otrs norvēģis – Jepe Beks Laursens), kurš no rītiem dzēris viskiju "laikam tāpēc, ka džins bija beidzies". Un Olga (Jūlija Volkova), kura iedomājas sevi par Arktikas femme fatale un vienas sarunas laikā izrauj Mārtiņu cauri visdažādāko sajūtu turbulencei.
Interesanti, ka visā šajā profesionāļu un neprofesionāļu kaleidoskopā ar teatrālu dekoratīvismu izceļas vecmeistars Juris Bartkevičs, bet nu pieņemsim, ka to prasa viņa tēls, kurš no ienesīgas vietiņas plāno "iet politikā".
Es esmu samaksājis!
Īsāk sakot – jau visa šī spožo tēlu, tekstu un attiecību plejāde ir pietiekams iemesls, lai brīnišķīgi pavadītu laiku Jura Poškus jaunajā filmā, tomēr tur ir vēl kaut kas. Un tas ir tas, kāpēc šo filmu nevar klasificēt kā vienkāršu komēdiju. Ir pilnīgi fiziski sajūtams, kā Mārtiņu smacē visas tās situācijas, kuras sākumā kraujas kaudzē cita uz citas (bet netiks šeit aprakstītas, lai nestāstītu sižetu), tomēr izrādās, ka "aizcirst durvis un notīties", kā neviļus ierosina krāsu veikala pircēja (Baiba Broka), nav nekāds risinājums. Joprojām izmisīgi cenšoties nestāstīt sižetu, tomēr jākonstatē, ka Arktikā Mārtiņš, lai gan fiziski citur, tomēr ir turpat, kur bijis, – virkne situāciju, kas smacē un nav ietekmējamas, lai cik reižu viņš teiktu: "Es esmu samaksājis!"
Protams, intriga vēl paliek: vai tad, kad Mārtiņš to sapratīs, tas palīdzēs viņam tikt galā ar sevi. Tomēr mani nelaiž vaļā sajūta, ka filma runā ne tikai par Mārtiņu, ne tikai par viena cilvēka iespējām kaut ko mainīt dzīvē. Kaut kā ļoti jau nu simbolisks liekas kontrasts starp to "Ziemeļpola iekarošanas" ainu, ko vairākkārt krāšņi un enerģiski apraksta Amundsena pēctecis Kurts, un to, es atvainojos, pornogrāfiju, ko tūristiem piedāvā Vlada vadītā "superekspeģišen" ar "drink šampein end teik pikčers". Un visiem pietiek, visi priecīgi, un Amundsenam ne sapņos nerādījās, ka viss taču ir tik vienkārši.