Beta Gibonsa ir dziedātāja enigma. Māksliniece ar nevainojamu reputāciju. Viņas statuss mūsdienu mūzikā ir kā Radiohead līderim Tomam Jorkam, Cocteau Twins balsij Elizabetei Freizerei, Nikam Keivam, Keitai Bušai un vēl tikai dažiem. Viņu ciena, apbrīno un dievina kolēģi un klausītāji. Par spīti šim oreolam, Betai Gibonsai ir svešs jebkāds patoss, viņa nav ne iedomīga, ne augstprātīga. Viņu neinteresē fanfaras un slavas atribūti. Mūziķe ir pazemīga, laipna, gaiša un draudzīga, viņai ir apburošs smaids.
Parīzē pie Džeinas
Man bija laime dzirdēt Betu Gibonsu angļu un franču ikonas Džeinas Birkinas piemiņas vakarā šā gada 3. februārī Parīzes koncertzālē Olympia, kurā uz skatuves cits pēc cita kāpa Serža Gensbūra mūzas draugi un domubiedri. Beta Gibonsa izpildīja dziesmu Ghosts no Džeinas Birkinas pēdējā albuma Oh! Pardon tu dormais… (2020). Pēc koncerta man paveicās aprunāties ar Betu neformālā gaisotnē, viņa pateica dažus vārdus par savu gaidāmo soloalbumu, koncertturneju un dzīvi Bristolē. Tajā brīdī māksliniece jutās atvieglota – viņa bija ļoti uztraukusies pirms uzstāšanās. Es painteresējos par intervēšanas iespēju jaunā albuma publicitātes nolūkos, un Beta it kā atvainodamās teica, ka intervijas nesniedz – tas bija viskautrīgākais, vissirsnīgākais atteikums, kādu var iedomāties. "Man nav ko teikt… Ko es varu tev pateikt?" smejoties atbildēja alternatīvās mūzikas leģenda. Pajautāju, kas būs redzams uz albuma vāka. "Ak vai, mana seja!"
Betas Gibonsas debijas soloalbumā Lives Outgrown ir iekļautas desmit dziesmas, kas tapušas ilgstošu pārdomu un pārmaiņu laikā
Kā raksturot žanru, kurā darbojas Beta Gibonsa? Viņas grupa Portishead pieder pie triphopa panteona, Beta Gibonsa ir dziedājusi arī džezu, alternatīvo roku, popmūziku, soulmūziku un kamerstila folkmūziku, kā arī savā manierē interpretējusi XX gadsimta otrās puses klasiku – poļu komponista Henrika Gurecka Trešo jeb Raudu dziesmu simfoniju. Var droši apgalvot, ka Beta Gibonsa pārstāv laikmetīgo mūziku, kas atceļ žanru barjeras.
Dziedātājas tēlu ir radījusi viņas māksla, maģija un emocijas, kā arī sajūtas, ko viņas mūzika izraisa katrā klausītājā. "Vai pajautāji Betai, kāpēc viņas mūzika vienmēr ir tik skumja?" man prasīja paziņa, kad uzzināja, ka tikko esmu saticis mākslinieci Parīzē.
Koksnes notis
Pieļauju, ka Betas Gibonsas dabiskums visā, ko viņa dara, attiecībās ar cilvēkiem un izskatā ir saistāms ar viņas izcelsmi: mūziķe ir dzimusi 1965. gadā lauksaimnieku ģimenē Ekseterā Devonas grāfistē. Jaunībā Beta atteicās no studijām koledžā, lai turpinātu strādāt lauku darbus, taču 22 gadu vecumā viņa pārcēlās uz Bristoli, lai kļūtu par dziedātāju.
Šogad aprit trīsdesmit gadu kopš Portishead debijas albuma Dummy iznākšanas, un piektdien, 17. maijā, mēs dzirdēsim grupas solistes un tekstu autores Betas Gibonsas pirmo soloalbumu Lives Outgrown, kurā iekļautas desmit dziesmas. Oficiāli tiek ziņots, ka tās tapušas pēdējos desmit gados. Mūsu sarunā Parīzē dziedātāja atzinās, ka albums, ko laiž klajā ierakstu kompānija Domino, bijis gatavs vēl pirms Covid-19 pandēmijas, taču tā izdošana tika atlikta līdz piemērotākam brīdim, kurš beidzot ir pienācis. Albumu mūziķe ir producējusi kopā ar Džeimsu Fordu, kurš ir palīdzējis veidot grupu Arctic Monkeys, Depeche Mode, Blur un Pet Shop Boys jaunākos ierakstus. Procesā ir piedalījies arī apvienības Talk Talk bundzinieks Lī Heriss.
Pirmo paziņojumu par soloalbumu mūziķe sociālajos tīklos izplatīja 1. februārī: "Sveiki! Pēc ilgākas pauzes sadarbībā ar ierakstu kompāniju Domino es jums piedāvāšu jaunu mūziku. Ceļš ir bijis ilgs un aizņēmis vairāk nekā desmit gadu. Albuma nosaukums ir Lives Outgrown. Tajā ir iemūžināts tas, kas ar mani ir noticis iekšēji, esmu pārkāpusi pāri 50 gadu slieksnim un pietuvojusies jaunam horizontam. Tas ir atvadu laiks no ģimenes locekļiem, draugiem un pat no sevis, kāda es biju pirms tam. Dziesmu teksti atspoguļo manas raizes un bezmiega nakts pārdomas, tāpēc albumam ir dots šāds nosaukums. Ne tikai tāpēc, ka ejam cauri emocionālām un psiholoģiskām pārmaiņām savā dzīvē, bet vairāk saistībā ar laiku, kad pametam šo planētu un dodamies nezināmajā. Tas ir kaut kas, no kā es baidos, bet man ir jāmēģina to svinēt kā tuvojošos brīdi, kas dāvā iespēju augt ārpus šīs fiziskās pasaules ierobežojumiem. Albuma skanējumā vēlējos attālināties no elektroniskās mūzikas lauztajiem ritmiem un spalgām, džinkstošām bungu skaņām un koncentrēties uz tembru «koksnes» faktūru, prom no augsto frekvenču atkarības, kas mūs apmierina kā cukurs un sāls. Ceru, ka tiem, kuri ir bijuši uzticīgi un atbalstījuši mani visus šos gadus, kā arī visiem jaunajiem klausītājiem tas patiks. Ar mīlestību, Beta."
Sitiens pa ceļgaliem
Tagad māksliniecei ir 59 gadi. Albuma Lives Outgrown mūzika ir tapusi ilgstošu pārdomu un pārmaiņu laikā – tās ir dzīves vidusceļa, pusmūža dziesmas, kas fiksē stāvokli, kad uz priekšu vērsts skatiens vairs nesola to, ko agrāk, savukārt skatiens atpakaļ pēkšņi ir kļuvis asāks. "Kad sapratu, kas ir dzīve bez cerībām, mani pārņēma skumjas, kādas nekad nebiju jutusi. Agrāk man bija iespēja mainīt savu nākotni, bet dzīves posmā, kad esi nostādīts pret savu ķermeni, tu nevari likt tam darīt neko tādu, ko tas negrib," albumu pavadošajos materiālos uzsver Beta Gibonsa.
Jaunajās kompozīcijās mūziķe runā par maternitāti, trauksmi un menopauzi, ko viņa raksturo kā "milzīgu revīziju, milzīgu kritumu, sitienu pa ceļgaliem", kā arī neizbēgami – par mirstīgumu. "Cilvēki apkārt sāk mirt. Kad esi jauns, nekad nezini, kā viss izvērsīsies un beigsies. Tu domā: mēs to pārvarēsim, viss kļūs labāk. Dažas beigas ir grūti pieņemt," viņa piebilst. Taču, izkļūstot no šīs dzīves pārmaiņu un pārkārtojumu desmitgades, Betai Gibonsai ir radusies sajūta, ka viņa ir ieguvusi jaunu mērķi: "Tagad vienkārši domāju, ka man ir jābūt drosmīgai."
Jaunā albuma pirmās iznākušās dziesmas Floating on a Moment videoklipu veidojis ievērojamais multimediju mākslinieks un režisors Tonijs Urslers, kurš ir Deivida Bovija klipa Where Are We Now? (2013) autors. "Kad pirmo reizi dzirdēju Floating on a Moment, dziesma burtiski pārnesa mani no vienas vietas uz otru, piepildot mani ar kaleidoskopiskām emocijām un vīzijām. Es vēlējos šo psihisko šķidrumu iemūžināt video. Betas daiļrade ir tik spēcīga, ka tā var mūs vest cauri dzīves mežiem un ugunsgrēkiem, atklājot iespējamās nākotnes mirkļus," savos iespaidos dalās Tonijs Urslers.
Albuma otrajai izdotajai dziesmai Reaching Out vizuālais mākslinieks Weirdcore, kurš strādājis ar elektroniskās mūzikas zvaigznēm Aphex Twin un Arca, ir radījis interaktīvu video. Klipā ir redzami 4D modeļi, kuros Beta Gibonsa brīvi krīt kinētiskā zinātniskās fantastikas kosmosa ainavā. Skanot dziesmai, Betas modeļi mainās, atainojot dažādus viņas dzīves posmus. Noklikšķinot un turot nospiestu peles pogu, skatītājs var mijiedarboties ar modeļiem un pagriezt tos, lai radītu iespaidu, ka tie mēģina sasniegt cits citu neiespējamos veidos.
Starp šo un citu pasauli
Lai gan māksliniece apgalvo, ka intervijās viņai nav ko teikt, un nejūt vajadzību skaidrot savas radošās izvēles, prombūtni un atgriešanos ierakstu studijā un uz skatuves, mūzikā viņai ir ļoti daudz ko teikt, daudz ko izpaust. Betas Gibonsas valoda ir jūtas, un tā ir bijis kopš viņas daiļrades pirmsākumiem Portishead sastāvā kopā ar Adrienu Atliju un Džefu Barovu. Portishead mūzika ir definējusi gan laikmetu (XX gadsimta 90. gadi), gan vietu (tā sauktais Bristoles skanējums un triphops). Portishead ierakstos Betas Gibonsas balss ir apmaldījusies, vientuļa skaņa – dīvaina, satraucoša, skaista. Tā iezīmē plānu svītru starp šo un citu pasauli – par dziedātāju žurnālā Uncut raksta kritiķe Lora Bārtone. Betas Gibonsas balss, kas pauž ciešanas, izmisumu un trauslu cerību, ir unikāls instruments, un soloalbumā tā skan citādi nekā Portishead dziesmās.
Visa mūzika, ko savā karjerā ir izdevusi Beta Gibonsa, ir augstākās kvalitātes skaņu māksla, un tās nekad nav bijis pārmērīgi daudz. Pieprasījums pēc Betas Gibonsas vienmēr ir bijis lielāks par piedāvājumu, tāpēc viņai ir izdevies ne tikai saglabāt, bet gadu gaitā arī palielināt savu māksliniecisko vērtību. Diez vai viņa to ir darījusi apzināti. Lēnāk brauksi – tālāk tiksi. Piemēram, 90. gados grupai Portishead iznāca tikai divi studijas albumi – Dummy (1994) un Portishead (1997) –, kā arī koncertieraksts Roseland NYC Live (1998). Grupas trešais un pēdējais studijas albums Third tika izdots pēc desmit gadu pauzes – 2008. gadā. Pirms tam Beta Gibonsa kopā ar Talk Talk basistu Polu Vebu, kurš ir pazīstams ar pseidonīmu Rustin Man, ir ierakstījusi lielisku, moderni un smeldzīgi skanošu džezīgas folkmūzikas albumu Out of Season (2002). To visu ir vērts klausīties atkal un atkal. Laba mūzika nenoveco.
Betas Gibonsas sacerētās dziesmas ir izpildījusi Džeina Birkina, Džosa Stouna un duets Fried. Viņa ir piedalījusies filmu skaņu celiņu veidošanā, sadarbojusies ar Eniju Lenoksu, Rodrigu Leānu, grupām .O.Rang (Talk Talk dalībnieku Pola Veba un Lī Herisa projekts), JJ Doom un Gonga. Viņa ir viena no simt sievietēm, kuru balsis skan Pirmā pasaules kara beigu simtgadei veltītajā mākslas instalācijā Clarion Call. Betas Gibonsas balss ir dzirdama repera Kendrika Lamāra dziesmā Mother I Sober (skarbs starppaaudžu traumas šķetinājums) no viņa albuma Mr. Morale & the Big Steppers (2022). Pērn Beta Gibonsa apvienoja spēkus ar afgāņu meiteņu grupu The Miraculous Love Kids, izpildot Joy Division un Deivida Bovija dziesmas. Tie visi ir ļoti atšķirīgi darbi, kuriem šķietami ir maz kopīgā, bet to kopsaucējs ir Betas Gibonsas spēja jebkura žanra kompozīcijā ienest emocionālo patiesumu.
Harmonija Varšavā
Īpašas pieminēšanas vērts ir līdz šim pēdējais Betas Gibonsas albums – tas ir 2019. gadā kompānijas Domino paspārnē iznākušais Henrika Gurecka Trešās jeb Raudu dziesmu simfonijas (1976) koncertieraksts, kas tapis Varšavas Lielajā teātrī (Polijas Nacionālajā operā) 2014. gada 29. novembrī kopā ar Polijas Nacionālā radio simfonisko orķestri. Pie diriģenta pults stājās maestro Kšištofs Pendereckis.
Albumā skan tikai Gurecka simfonija, taču koncertam bija sagatavota interesanta apjomīga programma. Vispirms Kšištofs Pendereckis diriģēja pats savu opusu Polymorphia (1961), pēc tam diriģents Basems Akiki interpretēja grupas Radiohead dalībnieka Džonija Grīnvuda asprātīgo opusu 48 Responses to Polymorphia (2011), kurā visi 48 stīginstrumentu spēlētāji atbalso dažus no Penderecka Polymorphia perkusīvajiem efektiem, dubultojot tos ar pupiņu grabināšanu.
Pēc tam Kšištofs Pendereckis diriģēja Vitolda Lutoslavska Bēru mūziku (1958) – kanonisku divpadsmit toņu kompozīciju, kas veltīta Bēlam Bartokam. Koncerta pirmā daļa noslēdzās ar Basema Akiki diriģēto grupas The National dalībnieka Braisa Desnera Réponse Lutosławski (2014) – vakara pirmo izteikti tonālo darbu, kurā ir atsauces ne tikai uz Lutoslavski, bet arī uz minimālismu. Koncerta otrajā daļā skanēja Kšištofa Penderecka diriģētā Gurecka Trešā simfonija ar Betas Gibonsas solo. Šis bija vienreizējs notikums, kurā alternatīvās mūzikas apvienību Portishead, Radiohead un The National dalībnieki sastapās ar trim izcilākajiem XX gadsimta poļu komponistiem, no kuriem viens – Kšištofs Pendereckis – bija klātesošs (Kšištofs Pendereckis nomira 2020. gadā 86 gadu vecumā). Koncertā valdīja harmonija.
Ideja pieaicināt Betu Gibonsu Gurecka simfonijas atskaņojumā Polijas kultūras dzīves rīkotājiem radās 2013. gadā, kad grupa Portishead uzstājās festivālā Sacrum Profanum Krakovā. Dziedātāja piekrita, kaut gan nerunā poļu valodā un neprot lasīt partitūru. Gatavojoties koncertam, viņa strādāja ar īpaši sagatavotu vokālo partitūru, kurā bija oriģinālteksts, fonētiskais atšifrējums un dziedājumu tulkojums angļu valodā, – tā palīdzēja viņai atrast savu pieeju šim lieldarbam.
Vēl viens pamatīgs izaicinājums bija pati mūzika. Betas Gibonsas balss klasiskā izpratnē ir kontralts, savukārt Gureckis rakstījis solopartiju soprānam, kas ir par vienu reģistru augstāk. Beta Gibonsa jau iepriekš bija dziedājusi soprāna diapazonā (piemēram, dziesmā All Mine no Portishead otrā albuma), bet tas notika samērā reti. Pirms simfonijas mēģinājumu sākuma viņa strādāja ar divām vokālajām pedagoģēm Anglijā un Polijā, viena no viņām palīdzēja solistei uzlabot poļu valodas izrunu. Betas Gibonsas galvenais uzdevums līdzās visām tehniskajām, valodas un tēlu niansēm bija emocionāli iesaistīties simfonijas saturā – tā viņa ir pieradusi dziedāt visu mūziku –, lai nodibinātu tiešu saikni ar klausītājiem. Simfonijas tekstā – tāpat kā dzīvē – viņa ir māte un meita. Šis Gurecka opusa lasījums ļoti atšķiras no pārējām tā interpretācijām.
Kaste ar aizkariem
Viens Betas Gibonsas projekts likumsakarīgi ved pie nākamā – tajā pašā 2014. gadā, kad tika ierakstīta Gurecka Raudu dziesmu simfonija, māksliniece ķērās pie soloalbuma materiāla radīšanas. Par savu partneri viņa izvēlējās senu domubiedru – jau iepriekš minēto grupas Talk Talk bundzinieku Lī Herisu. Viņi pazīst viens otru ilgus gadus: Beta Gibonsa sāka sadarbību ar Lī Herisu un citu Talk Talk dalībnieku Polu Vebu vēl pirms Portishead dibināšanas. Lī Heriss atklāj, ka šoreiz viņi pirmām kārtām ir meklējuši neparastas skaņas – visu, kas šķitis ordinārs un jau dzirdēts, mūziķi uzreiz metuši ārā.
"Mūsu mērķis bija neizsakāms organisku skaņu pārpasaulīgums," skaidro Lī Heriss. Kad atrastajā skaņu paletē Beta Gibonsa jutās dabiski un ērti, viņi sāka rakstīt dziesmas – Lī Heriss improvizēja, Beta Gibonsa izdziedāja savas idejas, spēlēja ģitāru un klavieres. Šādā veidā viņi ieturēja brīvi plūstošu stilu, māksliniece nebija piesaistīta pie tradicionālas dziesmu struktūras un varēja doties meklējumos.
"Beta uzsita uz kartona kastes, kurā viņa glabā aizkarus, un es iesaucos: "Man patīk šī skaņa!" Tā mēs atradām basa bungas. Mēs skatījāmies uz visādiem dīvainiem priekšmetiem, ko spēlēt un ar ko tos spēlēt. Viss, kam ir augstas frekvences skaņas, tika pārklāts ar audumu. Izmantojām visvecākās ģitāras stīgas, kādas varējām sameklēt, un spēlējām klavieru stīgas ar karotēm. Par sitaminstrumentiem kļuva koka atvilktnes, konservu bundžas ar zirņiem, ar govs ādu pārklāta ūdens pudele, paeljas trauks un citi priekšmeti. Mūsu rīcībā bija seni priekšpastiprinātāji un mikrofoni, lai radītu maiga sprādziena sajūtu," procesu apraksta Lī Heriss. Darbs noritēja par eksperimentu telpu pārvērstajā Betas Gibonsas klētī Devonā un vēlāk ierakstu studijā State of Art Bristolē.
Pēc četriem gadiem Betai Gibonsai un Lī Herisam jau bija desmit stilistiski daudzveidīgu skaņdarbu ar līdzīgu vibrāciju. "Tā ir kā psihodēliska, pastorāla eksplozija," saka Lī Heriss. Vēl pirms lokdauna ierakstu kompānija Domino pieaicināja producentu Džeimsu Fordu, lai viņš palīdzētu Betai Gibonsai un Lī Herisam virzīties tālāk. "Es devos uz Bristoli, lai tiktos ar Betu. Viņa man atskaņoja dažas dziesmas, mani uzreiz apbūra to noskaņa un viņas balss. Līdzīgas sajūtas piedzīvoju, 1994. gadā pirmo reizi dzirdot Portishead albumu Dummy," stāsta Džeimss Fords. "Atceros brīdi, kad Betas mazajā dārza studijā, būtībā šķūnī, ierakstīju viņas balsi. Es biju ar muguru pret viņu, un, kad viņa dziedāja, man uzmetās zosāda. Betas balsij piemīt neaprakstāms emocionālais dzidrums," piebilst producents. Albuma Lives Outgrown dziesmu tēmas ir smagas un drūmas. "Reizēm klausīties to ir gandrīz sāpīgi, bet skumjās ir arī skaistums," secina Džeimss Fords.
Viens no Džeimsa Forda uzdevumiem bija atrast interesantas faktūras, netradicionālā veidā spēlējot akustiskos instrumentus. "Mēs zinājām, ka nevēlamies izmantot sintezatorus, cilpas, elektroniku un semplus, bet arī negribējām, lai akustiskie instrumenti skanētu pārāk normāli un ierasti, tāpēc bija daudz meklējumu un arī noraidījumu," viņš saka.
Dziedātāja Beta Gibonsa savas jaunās programmas mēģinājumā. Mūziķes turneja sāksies 27. maijā Parīzē. Viņa uzstājas ļoti reti, un šī būs unikāla iespēja dzirdēt albuma Lives Outgrown materiālu koncertā. Foto – Neti Habela
Maijā un jūnijā Beta Gibonsa sniegs koncertus Eiropā. Turneja sāksies 27. maijā Parīzē un turpināsies Cīrihē (28. maijā), Barselonā notiekošajā festivālā Primavera Sound (30. maijā), Lionā (31. maijā), Berlīnē (2. jūnijā), Kopenhāgenā (3. jūnijā), Utrehtā (5. jūnijā), Briselē (6. jūnijā), Londonā (9. jūnijā), Mančestrā (10. jūnijā) un Edinburgā (11. jūnijā). 27. jūlijā Beta Gibonsa piedalīsies festivālā Fuji Rock Japānas pilsētā Ņiigatā. Jaunās koncertprogrammas mēģinājumu fotogrāfijās viņa izskatās laimīga. Dziedātāju pavadīs septiņu mūziķu grupa, pie bungām būs albuma Lives Outgrown producents Džeimss Fords.
15. maijā dziedātāja publiskoja jaunā albuma dziesmu Lost Changes. Tās videoklipu ir uzņēmusi britu fotogrāfe Džūno Kalipso, kas ir pazīstama ar savu hipersievišķīgo un humorpilno mākslu. Šī ir viņas debija režijā.
Informācija: bethgibbons.net