Jauniestudējums Berlīnē ir dāvinājums Džuzepem Verdi 200. jubilejas gadā un Trubadūra 160. jubilejas gadā: Anna Ņetrebko pirmo reizi atveido Leonoru, Plasido Domingo – grāfu di Lunu. Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs maestro Daniels Barenboims pirmo reizi diriģē Trubadūru. Šajā uzvedumā bija paredzēta arī Aleksandra Antoņenko debija Manriko lomā, taču viņš slimības dēļ savu dalību visā septiņu izrāžu ciklā Berlīnē novembrī un decembrī ir atcēlis. Viņu aizstāj jaunais tenors Gastons Rivero no Urugvajas.
Psihoterapija Brīnumzemē
Savu iestudējumu režisors Filips Štelcls veido kā komiksu ar farsa elementiem. "Trubadūrs ir emociju vētra," viņš saka. Galvenos varoņus vada šekspīriski instinkti, taču raksturiem nav loģiskas attīstības. "Sižets šķiet haotisks, taču krāsains un atmosfērisks. Uz skatuves to var atrisināt ar izteikti teatralizētām emocijām un komiksa ainām. Turklāt pats Verdi jums servē šīs teatrālās un emocionālās situācijas, kurās zem mikroskopa var pētīt mīlestību, naidu, ciešanas un izmisumu. Trubadūrā ir tik daudz enerģijas kā dažā labā rokmūzikas koncertā," skaidro režisors. Agrāk Filips Štelcls ir iestudējis Vāgnera operas, kā arī citu vācu un franču komponistu darbus. Trubadūrs ir viņa pirmā itāļu opera: "Verdi mani savaldzināja ar savu dabiskumu un vaļsirdību."
Trubadūra darbība notiek XV gadsimta sākumā Biskajā un Aragonā. Filipa Štelcla izrāde noformēta XVI gadsimta commedia dell’arte vizuālajā stilistikā, kuru papildina sirreālisma simboli – Salvadora Dalī un Renē Magrita gleznu fragmenti videoprojekcijās. Savukārt kostīmos var atpazīt gleznotāja Djego Velaskesa iedvesmotus siluetus. Dekorācija paliek nemainīga: visu skatuves platību aizņem milzīgs atvērts kubs, viens no tā stūriem ir vērsts skatītāju zālē. Skatuve gandrīz visu laiku paliek tukša, rekvizītu nav, izņemot dažus lielgabalus. Kad varoņi balansē uz kuba malas, pamazām tuvojoties publikai, tas nozīmē, ka viņi ir uz nervu sabrukuma robežas. Viduslaiku detektīvstāsta personāžus režisors cenšas izārstēt ar grotesku un klaunādi, lai panāktu psihoterapeitisku efektu skatuves abās pusēs – smiekli dziedina. Ja ne dzīvē, tad teātrī noteikti.
Izrādes programmiņā kā viens no Filipa Štelcla pieejas kodiem Trubadūram tiek pieminēts Žans Martēns Šarko (1825– 1893) – franču psihiatrs, Zīgmunda Freida skolotājs, neiroloģisko slimību speciālists, kurš ir pazīstams ar novatoriskām hipnozes un histērijas studijām. Filipa Štelcla versijā Verdi operai ir radniecīga arī pasakas Alises piedzīvojumi Brīnumzemē iracionālā pasaule. Turklāt režisors kārtējo reizi pierāda, ka operu vēsturiskos tērpos var izspēlēt ļoti mūsdienīgi.
Trubadūrs ir Berlīnes Valsts operas un Vīnes festivāla kopražojums. Austrijas galvaspilsētā uz Theater an der Wien skatuves šī izrāde notika maijā un jūnijā, taču ar citu solistu ansambli, tikai Azučenas lomu gan Vīnē, gan Berlīnē dzied krievu mecosoprāns Marina Prudenska.
Plaša profila dziednieks
Režisors Filips Štelcls karjeru sāka Minhenes Kamerteātrī, kur strādāja par scenogrāfu un kostīmu mākslinieku. Kopš 1997. gada viņš uzņem mūzikas videoklipus – grupām Rammstein, Faith No More, Garbage, A-ha, Evanescence, kā arī Madonnai, Mikam Džegeram, Lučāno Pavaroti –, reklāmu un kinofilmas. Viņa jaunākā filma Dziednieks/Der Medicus, kuras pamatā ir Noas Gordona romāns, uz ekrāniem iznāca Ziemassvētkos. Lomās – Stellans Skārsgords, Bens Kingslijs, Toms Peins, Olivjē Martiness u. c. Vēstures drāmas darbība risinās XI gadsimtā Persijā.
Kopš 2005. gada Filips Štelcls iestudē operas izrādes: Kārļa Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieku Meiningenes teātrī, eksperimentālo uzvedumu par Rubensu Rūras triennālē, Hektora Berlioza Benvenuto Čellīni (ar Maiju Kovaļevsku vienā no galvenajām lomām) Zalcburgas festivālā, Šarla Guno Faustu un Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti Bāzeles teātrī, Vāgnera Rienci un Parsifālu Berlīnes Vācu operā, Johana Štrausa Sikspārni Štutgartes operā un Žaka Ofenbaha Orfeju pazemē Berlīnes Valsts operā.
Ilgtspējīga atriebība
Enriko Karūzo ir teicis, ka uzvest Trubadūru ir viegli – tikai vajag dabūt četrus labākos dziedātājus pasaulē: baritonu (grāfs di Luna), soprānu (Leonora), tenoru (Manriko) un mecosoprānu (Azučena).
Grāfs di Luna un čigānietes Azučenas dēls trubadūrs Manriko sacenšas par Leonoras sirdi. Azučena ir vendetas pārņemta: viņas māte ragana savulaik tika sadedzināta sārtā, un, lai atriebtu māti, Azučena tajā pašā sārtā iemeta vienu no vecā grāfa dēliem. Izrādās, viņa tik ļoti steidzās, ka sadedzināja pati savu mazuli, tāpēc bija spiesta audzināt grāfa dēlu kā savējo – tas arī ir čigānu taborā izaugušais Manriko. Viņš un grāfs di Luna ir brāļi, taču paši to nezina un viens otru uzskata par ienaidniekiem. Lai glābtu dzīvi savam mīļotajam Manriko, Leonora apsola grāfam kļūt par viņa sievu, tikmēr pati iedzer indi no sava gredzena (Filipa Štelcla versijā Leonora nodur sevi ar rotaļu dunci). Kad Leonora mirst, grāfs di Luna nogalina Manriko, un tajā brīdī dēmoniskā Azučena triumfāli paziņo, ka grāfs ir sodījis ar nāvi paša tik ilgi meklēto brāli un viņas māte beidzot ir atriebta. Starp citu, pats Verdi par operas galveno varoni uzskatījis intriganti Azučenu.
Seniora diena
Šajā uzvedumā Leonora ir romantiska lelle, kura brīžiem atgādina atsaldētu Malvīni. Azučena ir īgns, košs arlekīns. Manriko izskatās kā bruņurupucis nindzja un Pjero vienā personā, viņam vienmēr līdzi lauta, kas karājas uz muguras. Grāfs di Luna ir brutāls un nežēlīgs aristokrāts, līdzīgs musketierim no vecās krievu filmas. Visi ir kolorīti uzzīmēti personāži – šādu komiksu varētu radīt Tims Bērtons. Abas sieviešu lomas izpildītas muzikāli un teatrāli spoži. Manriko tenora Gastona Rivero interpretācijā ir jauneklīgs un dedzīgs, taču viņa balsij ne vienmēr pietiek spēka un stabilitātes.
Plasido Domingo 72 gadu vecumā pārsteidz ar tembra svaigumu, taču kontrolēt savu vokālo instrumentu, pat ja tas ir saglabājies tik labā formā, kļūst arvien grūtāk: grāfa di Lunas otrā cēliena galvenās ārijas Il balen del suo sorriso kulminācijā balss spējas viņu pieviļ – klausītāji to uztver ar sapratni, tomēr aplausi ir visai pieticīgi. Ne tādi, kādus Plasido Domingo ir gaidījis. Starpbrīdī publika aktīvi apspriež, ka šo baritona lomu viņš drīzāk dzied dramatiskā tenora balsī, Otello balsī.
Jau četrus gadus meistars izpilda baritona lomas: šajā laikā viņa repertuāru papildinājis Simons Bokanegra, Rigoleto, Atanaēls, Frančesko Foskari, Žoržs Žermons, Nabuko un tagad grāfs di Luna. Kopumā leģendārais mūziķis ir nodziedājis 140 operlomu. Varbūt viņš ir par vecu grāfa di Lunas lomai – šis varonis tomēr ir gados jauns vīrietis, taču uz skatuves Plasido Domingo ir kareivīgs un mundrs, sirmums paslēpts zem parūkas. Tuvojoties operas finālam, viņš parādās bendes kapucē ar milzu cirvi, un Anna Ņetrebko dzied nāves ēnā.
Jūs visu laiku runājat par mani
Anna Ņetrebko un Plasido Domingo līdz šim nekad nav dziedājuši kopā vienā iestudējumā, tikai koncertos. "Šī noteikti nav pēdējā reize, kad uzstājamies kopā. Kamēr es biju tenors, mūsu repertuārs nebija savienojams un saskaņojams. Esmu 30 gadu vecāks par Annu, un bija jau par vēlu... Man vienmēr ir bijis žēl, ka tā. Taču tagad es dziedu baritona lomas – es varu būt Annas tēvs uz skatuves. Tādu lomu nav maz," intervijā Vācijas laikrakstam Die Zeit saka 72 gadus vecais Plasido Domingo. "Es gan dotu priekšroku mīlētāju lomām!" atbild Anna Ņetrebko.
"Nu labi, mēs varētu dziedāt Verdi Makbetu. Viņš un lēdija Makbeta nav pārāk patīkams pāris, taču tas būtu aizraujoši. Kopš tā laika, kad es dzirdēju, kā Anna dzied Manonu Losandželosas operā, es zinu, ka viņa ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu dziedātājām." – "Plasido, jūs visu laiku runājat par mani. Šī tomēr ir intervija, kas veltīta Trubadūram." – "Jā, es runāju par tevi. Es runāju par Marijas Kallasas kalibru. Tā nav tikai balss, bet arī muzikālā intuīcija, tēlojums, aktiermeistarība, fenomenāls skatuves šarms. Pilnīgi viss." – "Kallasa ir nepārspējama." – "Viņa bija nepārspējama, pirms parādījies tu."
Anna Ņetrebko nepaliek parādā un slavina klasiķi Plasido Domingo: "Vienalga – tenors vai baritons – tā ir ģēnija balss. Tā vienmēr ir skaista – neatkarīgi no repertuāra, valodas, vecuma. Tā ir dziedāšanas mākslas perfekcija. Es neticu Dievam, taču man jāatzīst, ka jūsu balss ir debesu dāvana." (Tas ir fragments no Die Zeit dubultintervijas.)
Ārijas līdz ģībonim
Tā ir taisnība, ka Annas Ņetrebko karjeras un arvien dramatiskāko lomu izvēles trajektorija kļūst līdzīga Marijas Kallasas ceļam: Anna Boleina, Trubadūrs, Manona Lesko, Makbets... Pirmizrāde Berlīnē notiek uz Annas Ņetrebko dzīves dramatisko pavērsienu fona: allaž starojošā primadonna nesen atklāja, ka ir šķīrusies no sava dzīvesbiedra basbaritona Ervīna Šrota un viņu piecus gadus vecajam dēlam Tjago ir konstatēts autisms vieglā formā.
Uz skatuves dziedātāja apbur pat tad, kad ir nonākusi tik sarežģītā dzīves situācijā: savu traģisko varoni Leonoru aktieriski viņa glezno ar komiskām krāsām. Annai ir blonda parūka; mugurā – kleita ar krinolīnu, jauniete ik pa laikam ģībst un naivi mirkšķina acis. Vokālajā sniegumā – nekādas komēdijas, vieglprātības un joku. Verdi prasa nopietnu, filigrānu darbu, un Leonora ideāli piestāv Annas Ņetrebko balsij – šajā lomā, kuru viņa dzied pirmo reizi, viņa jūtas pat ērtāk un brīvāk nekā Tatjanas lomā Jevgeņijā Oņeginā, ar kuru šogad debitēja Vīnē un Ņujorkā. Annas Ņetrebko Leonoru pirmizrādē Berlīnē visa zāle klausās ar aizturētu elpu.
Režisora Filipa Štelcla pārspīlētā teatrālisma koncepcija ir tik ietilpīga un brīvi traktējama, ka pat tajā brīdī, kad izrādes sākumā pēc dažām nodziedātajām frāzēm Anna Ņetrebko sāk klepot un pēc tam turpina dziedāt plūstoši un nevainojami, var padomāt, ka tā ir režisora iecere: uz skatuves uznāk aktrise, kārtīgi izklepojas un tad iedzīvojas lomā. Nē, pēc izrādes Anna atzīst, ka viņai pēkšņi sācis kasīties kaklā.
Tuvākajos gados māksliniece plāno arvien ciešāk pievērsties Verdi mūzikai; lielākais pārbaudījums – debija lēdijas Makbetas lomā nākamā gada vasarā Bavārijas Valsts operā Minhenē. Verdi operlomām ir veltīts viņas jaunākais soloalbums – Anna dzied ļoti izjusti un izteiksmīgi, taču kritiķi, vērtējot ierakstu, pārmet viņai problēmas ar tembru, reģistriem, pilnskanību. Kad viņa ir uz skatuves, šīs nepilnības atkāpjas zvaigznes artistiskās maģijas un emocionāli piepildītā, bagātīgā balss skanējuma priekšā.
Primadonnas pragmatisms
Anna Ņetrebko neslēpj, ka uzskata Leonoru par samākslotu tēlu: "Es neticu, ka var mīlēt tik stipri, lai par to samaksātu ar savu dzīvi. Murgi! Es esmu XXI gadsimta sieviete. Es esmu no Krievijas. Es ticu, ka sievietei ir jācīnās un jāizdzīvo jebkurā situācijā – tieši tā, absolūti pragmatiski. Leonora ir ļoti vāja, Manriko ir vēl vājāks. Čigāniete Azučena ir vienkārši briesmīga. Tikai grāfs di Luna demonstrē rakstura spēku. Taču pāri visam ir brīnišķīgā Verdi mūzika."
Pēc pirmās izrādes Berlīnē Anna Ņetrebko izskatās apmierināta. Sarunā ar KDi viņa gan atzīst, ka publika pirmizrādē bijusi sarežģīta un dziedātāji nav jutuši lielu atbalstu zālē. "Pirms kāpšanas uz skatuves es pamanīju, ka mana skatuves partnere Anna Lapkovska, kura tēlo Leonoras draudzeni Inesi, visa trīc. Es viņu paņēmu aiz rokas un teicu: neuztraucies, saņemies, tūlīt dziedāsim!" Filipa Štelcla iestudējums Annai patīk: "Es to pirms pusgada redzēju Vīnē. Librets ir absurda pilns – tajā ir tādas muļķības! Režisors ir atradis pareizo formu – viņa iestudētās ainas, kurās visi varoņi ir kā lelles, ir ne tikai smieklīgas, bet arī aizkustinošas."
Leonoras uzupurēšanās mīlestības vārdā, pašas Annas Ņetrebko pārdzīvojumi un Trubadūra cirka estētika, galma komediantu, bruņinieku un mūķeņu marši, klaunu un arlekīnu orģijas izraisa kontrastainus pārdzīvojumus, kurus savā senajā dziesmiņā Arlekīns izsmeļoši apdziedāja Alla Pugačova: "Kāda gan jums daļa par tiem, par kuriem esat atnākuši pasmieties?"
Nākamais Annas Ņetrebko Trubadūrs bija 27. decembrī viņas dzimtajā Marijas teātrī Sanktpēterburgā diriģenta Valērija Gergijeva vadībā. Savukārt nākamā gada augustā Anna Ņetrebko un Plasido Domingo dziedās režisora Alvja Hermaņa veidotajā Trubadūra jauniestudējumā Zalcburgas festivālā diriģenta Daniēles Gati vadībā.
Savs Trubadūrs būs arī Rīgā – nākamā gada 30. maijā Latvijas Nacionālajā operā notiks Andreja Žagara uzveduma pirmizrāde.